Pārresoru koordinācijas centrs patlaban veic svarīgu darbu – Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam (NAP) vidusposma izvērtējumu. Slavējama ir centra iniciatīva iesaistīt šai procesā plašu ekspertu loku, DB žurnālistus ieskaitot. Pildot izvērsto vērtējuma anketu, biju spiests kritiski pārdomāt savas laika gaitā izkristalizētās nostādnes dažādās jomās un konstatēt, kā tās ierakstās NAP uzstādījumos. Un tās ierakstās kā trekna svītra pāri NAP. Šeit un kādā turpmākā komentārā es iezīmēšu priekšlikumus, ko mums tagad iesākt.
Pozitīvi to trekno svītru var formulēt kā nepieciešamību pavilkt svītru zem NAP – ne pāri, bet zem, sasummējot secinājumus un sākot plānot kaut ko reāli daroties spējīgu. NAP principiālā problēma ir tā lineārums, lai gan mēs dzīvojam aizvien izteiktākā nelineārā ekonomikā. NAP ir pārāk daudzi skaisti un savā ziņā pareizi mērķi vienā rindiņā, un problēma ir tā, ka centrālais mērķis – ekonomikas izrāviens – ir uzstādīts par šo dažādo prioritāšu summu. Lineārums ir uzskatā, ka, pabikstot vienu, pakustēsies nākamais, tas iekustinās vēl tālāko un tad viss skaistā kritiskajā masā dos kumulatīvu efektu.
Nē, nedos, jo nelineārā ekonomikā tās lietas tā vairs nenotiek.
Šeit problēmas vairs nav iespējams nomētāt ar naudu – raugiet kaut vai uz centrālo banku jau pailgajiem brīdinājumiem, ka stimulēšanas vara ir sevi izsmēlusi. Nelineārā ekonomikā nevis rindo saskaitāmos, bet uzreiz ķeras pie astes vēlamajam un izvairīgajam rezultātam. Ja izrāviens, tad izrāviens. Ja reiz inovatīva, zināšanās balstīta ekonomika, tad ir jātaisa nacionālā inovācijas sistēma sazobē ar atbilstīgu globālo inovācijas vidi, un viss ir vērsts uz to, lai nodrošinātu tam piemērotus apstākļus šeit – tikai tam.
Izklausās skarbi, jo kur tās humānās un sociālās vērtības – kur kultūra un drošumspēja? Tās nekur nepaliek, bet reāli darboties spējīgā plānā tās nav prioritātes – tie ir blakus efekti, kas sasniedz savus mērķus kopējā vilkmē. Inovatīva, uzņēmīgumu rosinoša vide ir patīkama dzīvošanai, un tās kultivēšana visās sfērās nozīmē arī efektīvu, funkcionālu pilsētvidi, sociālo, veselības aprūpi, ērtus un lētus publiskos pakalpojumus, radošo industriju ekonomiskā potenciāla atraisīšanu un ko tik vēl ne.
NAP nefigurē termins nacionālā inovācijas sistēma, un inovācija ir vien sastāvdaļa un papildinājums kaut kur starp izglītību un eksportspēju. Tā ir fundamentāla kļūda, pat herēze. Inovācija kā privātā, publiskā sektora un akadēmijas konsekventa sadarbība sazobē ar globālajiem partneriem ir vienīgais reālistiskais uzstādījums un plāns, kā mūsdienās ir iespējams ekonomiskais izrāviens. Tas ir plāns, instruments un mērķis reizē.
Tāpēc Latvijai nevajag NAP; Latvijai vajag mūsdienīgu, reāli funkcionējošu inovācijas sistēmu – darbojošos sazobi, kurā inovatīvs ir gan bizness, gan akadēmija, gan publiskā pārvaldība, un tas viss arī absolūti obligāti kopā ar globālajiem šādu sistēmu partneriem.
