Ar tādu pieeju pasaulē nākusi Saeimas akceptētā sabiedrību un ziņu lentes nogurdinājusī nodokļu reforma, kuras ambīcijas, gribi negribi, būs jāapmierina sabiedrībai, biznesam un arī nākamā gada valsts budžetam.
Nodokļu reformas gaita lielā mērā atspoguļo politiskā ķēķa nesavākto skatu. Izlietnē pūst lupata, bet ledusskapim raustās strāva. Lai gan sākotnēji reforma slīdēja cauri nevainojami kā slapja caurule ūdensprieku parkā, temps bija uzņemts par strauju un galā tā nonāca, līdz nepazīšanai mainījusies. Reformas fani nāca un gāja, vairāk gan gāja, zaudējot rozā brilles pēc šādu tādu solījumu makā nekrišanas. Tostarp par sevi ne sevišķi attaisnojušo solidaritātes nodokli, kuru izravēt tika solīts, bet – nekā, tas stīdzēs tālāk.
Straujajā, bet grūtajā reformas ceļā izbira un pazuda arī sākotnējie virsmērķi, bet ilgtermiņa vīzijas tā aizmiglojās, ka nu nodokļu reformas likumprojektu paketē konstatētie trūkumi būs jāvērš par labu arī caur 2018. gada valsts budžeta projektu. Protams, finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu var nokaitināt Saeimas balamušu izspļauti konstatējumi par to, ka nodokļu reformas būtība ir kā seja ar divām mutēm – kamēr viena smaida, otra kož. Uzņēmēju plecu reformas virzītāji zaudēja mirklī, kad valdība apmaldījās, nodokļu revolūcijas jēgu meklējot. Akmenī cirstie solījumi nepaaugstināt darbaspēka nodokļus izrādījās tikai vadošo politiķu tādi grafiti līmeņa izteikumi. Tas Latvijas biznesa mikropasaulei lika uzdot pamatotu jautājumu – vai pirms nodokļu celšanas nevajadzētu beidzot kritiski pārskatīt valsts aparāta tēriņus un budžeta caurumus lāpīt šādā veidā, nevis apkarot uzņēmējus, ķeroties pie meslu palielināšanas. Ar vienu roku politiķi dod, bet ar otru ņem, kamēr iedzīvotājiem un uzņēmējiem būs tas gods būt izmēģinājuma trusīšiem, testējot uz sava kažoka visas apjomīgās izmaiņu masas utis, blaktis un blusas. Politiķu cenšanās ar reformu mazināt ienākumu nevienlīdzību, stiprināt Latvijas uzņēmēju konkurētspēju un piedevām biezināt valsts maku, iespējams, ir dažos aspektos tik nesaderīgi mozaīkas gabali, ka tos savietot ir no tiesas ārkārtīgi grūti un politisko sviedru izdalīšanos sevišķi veicinoši. Diemžēl reformas jezgu šoreiz nevar īsti novērtēt, par mērauklu ņemot šī trādirīža finišu, kad kaut kāds kopsaucējs tomēr tika rasts. Lai vai kā, būs ja ne labāk, tad citādi noteikti, jau sākot ar tādām izmaiņām kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa progresivitātes ieviešana un lielo algu saņēmēju «aplikšana» ar ievērojamu 31,4 procentu likmi, IIN no kapitāla ienākumiem celšanu, straujāku par solīto minimālās algas pieaugumu, biznesam bīstamo un mājsaimniecību budžetiem netīkamo degvielas sadārdzināšanos, maksimālā apgrozījuma samazināšanu mikrouzņēmumiem, 0% likmi reinvestētajai peļņai, palielinātu socnodokļa likmi utt.
Diemžēl valdības mājā nošļukusi uzņēmēju organizāciju iepriekš uzstādītā latiņa – nodrošināt tādu nodokļu sistēmu, kas reāli veicinātu Latvijas biznesa konkurētspēju un vispirms jau Baltijas līmenī, lai tieši uz tās balstītu valsts turpmāko izaugsmi tālāk par vienu vēlēšanu ciklu.