Lai gūtu panākumus, nepieciešama profesionāla un saliedēta komanda, kas ar degošām acīm raugās vienā virzienā, uzskata Pauls Siliņš, Riga TechGirls valdes loceklis.
Ticība vīzijai un pat vistrakākajām idejām ir viena no galvenajām veiksmes atslēgām, kas palīdz sasniegt jebkurus uzstādītos mērķus, domā P.Siliņš. Vadītāja galvenais uzdevums šajā gadījumā ir iemiesot sevī šo ideju un nodot to tālāk savai komandai - līderim ir jāspēj cilvēku acīs iedegt to uguntiņu un rosināt vēlmi vienmēr darīt vairāk. Tāpat liela loma veiksmes stāstā ir arī vēlmei augt un attīstīties, atzīmē P.Siliņš. Mūsdienās apkārtējā vide mainās ļoti strauji, tāpēc mums ir jāmāk saglabāt sava aktualitāte un jāmainās līdzi laikam, domā Riga TechGirls valdes loceklis.
Sāk no nulles
Bērnībā es sapņoju kļūt par arheologu, jo mani vienmēr fascinējusi senā vēsture, stāsta P.Siliņš. “Atceros, ka ar aizrautību skatījos Indiana Džonsa (Indiana Jones) filmas, sekojot līdzi viņa piedzīvojumiem dārgumu meklējumos. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mums jāzina sava vēsture, tāpēc arī arheoloģija bija viena no jomām, kas mani tiešām interesēja. Pusaudžu gados mani savukārt aizrāva datorspēļu industrija, taču tolaik Latvijā profesionāli apgūt, piemēram, datorspēļu izstrādi, nebija iespējams. Ārzemēs tas izmaksāja dārgi, tāpēc no šī sapņa diezgan ātri atteicos. Ja godīgi, vidusskolas laikos man īsti nebija pārliecības, kas es vēlos būt, tāpēc studiju izvēle nebija vienkārša. Atminos, ka apjucis staigāju pa izstādi Skola, pētot augstskolu piedāvājumus, un nejauši uzdūros Ekonomikas un kultūras augstskolas stendam. Interesanta šķita izklaides un atpūtas industrijas vadība. Tā nebija mana sapņu profesija, taču es zināju - ja nekur neiestāšos, pastāv risks, ka studijas neuzsākšu vispār, tāpēc nolēmu mēģināt,” stāsta P.Siliņš, kurš aktīvi iesaistījās arī studentu pašpārvaldes darbā un pievērsās profesionālajai karjerai.
“Pēc gada sāku strādāt pasākumu aģentūrā JAMP, kā rezutātā studijas palika otrajā plānā un biju spiests paņemt pauzi. Tajā pašā laikā es melotu, ja teiktu, ka biju pats labākais un centīgākais darbinieks. Nebūt ne! Šī iemesla dēļ pēc kāda laika mani no aģentūras atlaida. Tolaik biju diezgan slinks, negribēju rakstīt motivācijas vēstules un pieteicos tikai tiem darbiem, kur tās neprasīja. Tā nonācu ātrās ēdināšanas restorānā Subway. Neslēpšu - tas manam ego bija ļoti sāpīgi, taču, atskatoties atpakaļ, varu droši apgalvot, ka tas man bija nepieciešams. Tur iemācījos darba ētiku un atbildību par to, ko es daru,” secina P.Siliņš, kurš augstskolu absolvēja divus gadus vēlāk, nekā bija plānojis.
Visu rakstu lasiet 10.septembra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
