Nesen visai cienījama kompānija padalījās ar Latvijā un Eiropā diemžēl samērā tipisku stāstu – VID uzrēķinājis PVN un soda naudu. Cienījamā kompānija bija noziegusies vien to, ka iegādājās preces no pārdevēja. Pārdevēja kapitāla daļu īpašnieks un valdes loceklis izrādījās bezpajumtnieks, bet pārstāvība noformēta uz viltotu dokumentu pamata.
Preces cienījamā kompānija saņēma un naudu ar visu PVN pārdevējam arī samaksāja. Tik problēma, ka pārdevējs šo saņemto PVN nav iemaksājis budžetā. Tagad pārdevēja citi «īstie» pārstāvji (citos gadījumos arī bezpajumtnieki, kas paraksta dokumentus par piecīti) sit roku uz krūtīm un dievojas VID, ka ar cienījamo kompāniju nav bijuši nekādi darījumi, naudu neesot saņēmuši, bet dokumentu parakstītāju nepazīst. VID, protams, viņiem tic, jo tā ir izdevīgāk budžetam, nekā ticēt cienījamam pircējam.
Sliktākais ir tas, ka arī Latvijas tiesa iedibinājusi praksi ticēt šiem viltus pārdevējiem vairāk kā godīgajiem pircējiem. Izlasot līdz šim Senāta spriedumos sludināto, liekas, ka viss taču kārtībā – gan Latvijā, gan ES tiesas apgalvo, ka pircējus jāsoda ar aizliegumu atskaitīt par pirkumu samaksāto priekšnodokli tikai tad, ja pircējs zināja vai tam vajadzēja zināt par pārdevēja krāpšanos ar PVN. Tomēr vismaz Latvijas tiesu praksē šis apgalvojums piemērots izkropļoti, jo izrādās «preces nav saņemtas no rēķinā norādītās personas» vai ir kādi citi faktiskie apstākļi, kam tiesas dod priekšroku pār iepriekš minēto pamatprincipu.
Proti, vairumā gadījumu Senāts uzskata, ka pircējam papildus parastajiem priekšnodokļa atskaitīšanas priekšnoteikumiem nepietiek ar pārdevēja PVN numura un parakstīties tiesīgās personas pārbaudīšanu. Tādējādi komersanti vēl joprojām atstāti neizpratnē – ko tad vēl labticīgam pircējam iespējams darīt?
Šī bloga iniciators ir ne tik daudz minētais cienījamais uzņēmums, kā nesenais – š.g. martā – Augstākās tiesas Senāta spriedums, kas mazliet tomēr pietuvina Senāta līdz šim pircējiem atklāti nelabvēlīgo praksi tuvāk Eiropas Savienības tiesas atziņām līdzīgās lietās (t.s. lietās par pazudušo tirgotāju (angl. – missing trader) vai karuseļu shēmu). Senāts šoreiz samērā skaidri norāda, ka VID nepietiek ar pārdevēja pārstāvja paskaidrojumu vien, lai būtu iespējams sodīt pircēju. Senāts arī uzsver, ka tiesā pircējs jānopratina par attiecīgā darījuma slēgšanas un preces saņemšanas apstākļiem. Diemžēl Senāts arī šoreiz sīkāk nenorāda visiem tik būtiskās vadlīnijas – kurus tad darījuma apstākļus būtu šādos gadījumos jāvērtē un kas vēl darāms godīgajiem, lai neciestu no šāda veida krāpšanās.
Šajā jaunajā AT Senāta spriedumā parādās būtisks akcents uz to, ko ES tiesa (piemēram, Kittel lietā) apgalvojusi jau pirms aptuveni pieciem gadiem – priekšnodokļa atskaitīšanu drīkst liegt vienīgi gadījumos, kad VID ir pierādījis, ka atskaitīšana veikta uz krāpnieciskiem pamatiem – kaut vai tikai zinot par pārdevēja krāpšanos ar PVN. Senāts tagad norādījis, ka VID ar pārdevēja skaidrojumu vien nepietiek. Nodokļu maksātājam tādēļ nav jāpierāda, ka «tas nav kamielis».
Vai ieteiktu šādās lietās tiesāties? Vairumā gadījumu – jā, ja tiešām pircējs var likt roku uz sirds un teikt, ka nezināja un nevarēja zināt par pārdevēja krāpšanos ar PVN un darīja visu saprātīgi iespējamo, lai pārliecinātos, ka nepiedalās krāpnieciskā shēmā. Tiesās ir tik daudz lietu par šo, jo ir dažādi apstākļi, kur tiek interpretēts šis «saprātīgi iespējamais».
Tādēļ komersantiem laikus būtu jāpārskata iekšējās procedūras, lai pircējs varētu teikt – darīju visu iespējamo, lai identificētu krāpnieku. Sākumam noteikti vajadzētu pašiem priekš sevis definēt, kas ir pietiekoši būtisks darījums, kuram nepieciešams vismaz pārliecināties elektroniski UR par darījuma partneri un to pārstāvošām personām. Šos praktiskos risinājumus iesaku piemērot, par pamatu ņemot plašo ES tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi šādās lietās.
Interesanta ir vēl kāda nianse. Ir kāds ES tiesas spriedums muitas jomā, kur būtībā pateikts, ka tā ir attiecīgās dalībvalsts nodokļu administrācijas problēma un atbildība, no kuras nedrīkst ciest nodokļu maksātājs, ja nodokļu maksātājs ir deklarējis attiecīgo darījumu, jo par darījumu informācija bija pieejama administrācijai. Pēc analoģijas šo lietu varētu piemērot arī pazudušo tirgotāju lietām, jo par lielākajiem darījumiem katrs darījums ir atšifrēts PVN deklarācijas pielikumā par priekšnodokli.
Cerams, šīs problēmas drīz atrisināsies būvniecībā un saistībā ar metāllūžņiem, kad tiks ieviesta reversā PVN piemērošanas kārtība, kur PVN no pircēja pie pārdevēja nemaz nenonāk, bet pircējs to iemaksā budžetā. Vienīgi žēl, ka Finanšu ministrija nav paplašinājusi šo nozaru sarakstu uz citām ar PVN krāpniecību saistītām nozarēm. Tad gan biznesa vide vairāk attīrītos, gan budžetam būtu labāk.