Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.
Uz jautājumiem šonedēļ atbild Exigen Services Latvia ģenerāldirektors Ivars Puksts. «Uzskatu, ka esam pirmais (jeb «pionieris») privātais datorprogrammēšanas pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kura pirmsākumi meklējami jau 1989.gadā, kad tika nodibināts kooperatīvs Biržas sabiedrība, vēlāk, mainoties īpašniekiem, pārtopot par a/s Softwarehouse Rīga, a/s DATI un a/s Exigen Services Latvia. Kā pirmie Latvijā 1990.gadā sākām eksportēt IT sistēmu izstrādes pakalpojumus, iegūstot Vācijas Brēmenes pavalsts pašvaldības pasūtījumu brīvās profesijas pārstāvju sociālās apdrošināšanas sistēmas izstrādei. Savus pakalpojumus esam snieguši klientiem gandrīz visos kontinentos. Vienīgi Antarktīda ir mūsu «neieņemtais» kontinents,» stāsta I. Puksts.
- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?
Jau skolas laikā mani pievilka eksaktās zinātnes, it sevišķi matemātika. Šajā laikā Latvijā parādījās pirmie datori, vienlaicīgi kibernētika tajā laikā Padomju Savienībā tika dēvēta par viltus zinātni. Laikam jau mani saistīja jaunais un nezināmais. Liela nozīme bija arī pirmajām programmēšanas nodarbībām Rīgas 1.vidusskolā. Nekad neesmu vīlies savas profesijas izvēlē. Pārmaiņas tajā notiek tik strauji, ka nepārtraukti jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem, kas ir interesanti. Runājot par savu ilgtermiņa saistību ar konkrēto uzņēmumu, jāsaka, ka laikam neesmu cilvēks, kas jaunus izaicinājumus meklē, mainot darba vietas. Uzņēmumā patīk tas, ka aptuveni ar 50 cilvēkiem kopā strādāju jau vairāk nekā 20 gadus.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto nozari un Latvijas valsti kopumā?
Iepriecina tas, ka aptuveni 1% no Latvijas iedzīvotājiem, kas strādā IKT nozarē, 2014. gadā radījuši aptuveni 3.8% no Latvijas IKP.
Apbēdina tas, ka Latvija ir tik maza ar mazu iedzīvotāju skaitu un vēl mazāku jauniešu skaitu, kas izvēlas apgūt eksaktās zinātnes. Apbēdina arī tas, ka neatkarības gadu sākumā esam palaiduši garām iespēju izvirzīt IKT nozari par valsts prioritāti un kļūt par IKT lielvalsti. Spilgts piemērs ir mūsu kaimiņi – Igaunija. Igaunijas augstākās valsts amatpersonas ir labi informētas par IKT nozarē notiekošo un vienmēr uzsver Igaunijas IKT pieredzi ārvalstu vizītēs, tādējādi popularizējot savus sasniegumus IKT jomā globālā mērogā. Tas ir rezultāts valsts pārvaldes un IKT nozares reālam kopdarbam, nevis tukšiem solījumiem.
Skumji ir arī tas, ka Latvija ir kļuvusi par dažādu plānu lielvalsti, katra jauna valdība nāk ar kādu savu jaunu plānu, it kā tikko būtu piedzimusi jauna valdošā koalīcija, taču sekošana iepriekšējo plānu izpildei ir nekāda.
- Kas Jūs iepriecina un kas Jūs apbēdina, kad raugāties uz Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?
Iepriecina uzņēmuma ilgtspēja, kas tam ļāvusi izdzīvot un saglabāt savas vērtības, neskatoties uz ekonomiskajām krīzēm un īpašnieku maiņām.
Apbēdina tas, ka uzņēmums vairs nepieder latviešu īpašniekiem.
- Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?
Darbaspēka problēma nozarē.
- Vai Jūs un Jūsu pārstāvēto uzņēmumu var atrast interneta sociālajos tīklos? Kāpēc – jā vai nē?
Var atrast gan mani, gan uzņēmumu, piemēram, Facebook un Linkedin. Laika trūkuma dēļ, pats gan neesmu ļoti aktīvs rakstītājs sociālajos portālos, taču uzņēmuma Facebook.com profils ir aktīvs, ko, atbilstoši videi, izmantojam sava sociālā tēla veidošanā.
- Atklājiet savu labāko un sliktāko īpašību?
Pie labākajām īpašībām es varētu minēt godīgumu, koleģialitāti un darbaspējas. Pats sevi saucu par darbaholiķi.
Nezinu, vai pārlieku lielu emocionalitāti atsevišķos brīžos var uzskatīt par sliktu īpašību, bet gan biznesā, gan sadzīvē tā reizēm traucē. Gadiem ejot, esmu kļuvis daudz nosvērtāks.
- Ko jūs noteikti tuvāko piecu gadu laikā gribētu sasniegt/izdarīt?
Ņemot vērā manu vecumu, kalt izaicinošus nākotnes plānus būtu pārdroši. 2000. gadā, savā 50 gadu jubilejā, intervijā Latvijas Televīzijai naivi teicu, ka ļoti gribu piedzīvot laiku, kad visi Latvijas iedzīvotāji būs pārtikuši. Vēlāk, uzdodot sev jautājumu, kas tad man ir tāds vienkāršs pārticības kritērijs, izdomāju atbildi: tā varētu būt situācija, kad ikviens Latvijas iedzīvotājs, iegādājoties ikdienas nepieciešamības preces, izvēlēsies nevis pēc lētākās cenas kritērija, bet pēc kādiem citiem komponentiem, piemēram, kvalitātes, veselīguma, «zaļuma» utt. Šobrīd izskatās, ka arī tuvāko piecu gadu laikā mēs to nesasniegsim. Pats vadu Latvijas apstākļiem gana lielu uzņēmumu, esmu uzbūvējis māju, iekopis dārzu, iestādījis kokus un izaudzinājis četrus bērnus, kuriem nu jau ir sava dzīve. Man ir pieci mazbērni, kuriem tuvākajos gados gribētos veltīt vairāk laika.
- Kas jāņem vērā cilvēkam, kurš vēlas strādāt Jūsu pārstāvētajā uzņēmumā?
1. Jābūt profesionālam, apveltītam ar darbaspējām un prasmi strādāt komandā.
2. Mēs esam sociāli atbildīgs uzņēmums, kas nodrošina mūsu mazbērniem iespēju strādāt un dzīvot plaukstošā Latvijā. Tā ir mūsu uzņēmuma misija, kuru potenciālajiem darbiniekiem vajadzētu cienīt un izprast visu, kas ar to saistīts.
3. Kā savas jāpieņem mūsu uzņēmuma vērtības: kompetence, partnerība un uzticamība.
- Pastāstiet par savu ceļu uz pašreizējo amatu un to, kāds bija Jūsu pirmais darbs?
Oficiāli par vienkāršu transportstrādnieku Rīgas radio rūpnīcā strādāt sāku, jau mācoties RPI (tagad RTU) 2.kursā 1969. gadā. Vajadzēja nopelnīt pašam savu naudu un palīdzēt vecākiem apmaksāt kooperatīvo dzīvokli. No rīta cēlos 6:30, gāju uz lekcijām augstskolā un strādāju 2. maiņā, kura beidzās 23:30. Kamēr nokļuvu mājās pulkstenis bija jau krietni pāri pusnaktij. Slodze bija liela, bet ne mirkli to nenožēloju, jo laikam jau tajā laikā ieaudzināju sevī darbaspējas, kā arī tuvāk iepazinu pie «baltajām apkaklītēm» nepiederošu cilvēku pasauli un domāšanu. Vēlāk, jau strādājot par inženieri gan RPI, gan Rīgas elektrotīklā, brīvajā laikā piepelnījos, palīdzot tēvam mūrēt krāsnis un kamīnus, jo par padomju inženiera algu uzturēt ģimeni bija pagrūti. Neatkarības atjaunošanas laikā, kad vairs nevajadzēja komunistiskās partijas biedra karti, lai ieņemtu vadošu amatu, neilgu laiku biju Rīgas elektrotīkla direktora vietnieks. Tomēr mani kaitināja valsts uzņēmumā eksistējošā birokrātija un 1990. gadā es pieņēmu jaunu izaicinājumu, pārejot darbā no direktora vietnieka par vienkāršu programmētāju, bet toties privātā kompānijā a/s Softwarehouse Rīga, par kuras pēcteci uzskatāms pašreizējais uzņēmums.
- Kā un kad radies Jūsu pārstāvētā uzņēmuma nosaukums un logo?
Kā jau iepriekš minēju, mainoties uzņēmuma īpašniekiem, ir mainījies tā nosaukums. Par oficiālo uzņēmuma dibināšanas gadu mēs uzskatām 1995.gadu, kad tika nodibināta a/s DATI ar vēl pašreiz saglabājušos uzņēmuma reģistrācijas numuru. Mūsu logotips toreiz bija «zaļa bumba» kā asociācija ar videi nekaitīgu un «zaļu» darbības veidu. Pašreizējo uzņēmuma nosaukumu un logotipu esam mantojuši no sava «mātes» uzņēmuma. Vārds Exigen atšifrējumā nozīmē «Ex Genesys». «Genesys» ir Exigen dibinātājiem agrāk piederošās kompānijas nosaukums.
- Vai ir kas tāds, ko Jūs nepiedodat darbā vai dzīvē kopumā?
Laikam jau vismaz līdz šim nav bijis nekā tāda, ko neesmu piedevis. Es varu ātri aizsvilties, bet ilgi ļaunu prātu neturu. Visvairāk mani kaitina lišķība un iztapība, vēlos dzirdēt skaidru un atklātu valodu.
- Atklājiet kādu faktu, kuru mūsu lasītāji, iespējams, vēl nezina par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu.
2015. gadā darbaspēka nodokļos esam samaksājuši nedaudz virs 3, 2 milj. EURO. Tas ir ~11,5 tūkstoši EURO uz vienu strādājošo gadā vai ~950 EURO uz vienu strādājošo mēnesī . Tajā pašā gadā esam ziedojuši 54 700 EURO izglītības un zinātnes atbalstam Latvijā. Tas ir ieguldījums mūsu misijas realizācijā.
- Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Latviešiem patīk lietot vārdu «problēma», amerikāņi pārsvarā lieto vārdu «challenge». Latviešu valodā vārds «izaicinājums» netiek plaši lietots. Tomēr sarežģītās situācijās, kad man šķiet, ka ir problēma, es vienmēr atceros kāda sava veca darba kolēģa vēl iepriekšējā gadsimtā teikto brīžos, kad kāds no kolēģiem sūdzējās par problēmām: «Tās jau nav problēmas, tie vienkārši ir darba jautājumi, kas ikdienā ir jārisina.»
- Kas Jūs pēdējā laikā ir patiesi pārsteidzis – patīkami vai nepatīkami?
Globālā mērogā nepatīkami pārsteidz Eiropas Savienības nespēja operatīvi pieņemt lēmumus, kas it sevišķi izpaužas nespējā adekvāti un ātri risināt bēgļu krīzi.
Filozofiski skatoties, turpina pārsteigt cilvēku nespēja mācīties ne tikai no citu kļūdām, bet arī no savām, nespēja saprast to, ka tam, kas kritiski neizvērtē pagātni, nav nākotnes.
- Ja Jums gribētu noorganizēt ideālas pusdienas, kādas tās būtu?
Ideālas pusdienas būtu manu vistuvāko ģimenes locekļu lokā kopā ar dzīvesbiedri, bērniem, mazbērniem, manas māsas ģimeni un manu mammu, kurai jau tūlīt būs 91 gads. Tā kā mani bērni jau ir pieauguši, turklāt divas no manām meitām ir aizprecējušās uz ārzemēm, viena dzīvo Dānijā, bet otra pavisam tālu – ASV Kalifornijā, man līdz šim nav izdevies sapulcēt visus pie viena galda.
- Kura grāmata/filma/personība ir uz Jums atstājusi vislielāko ietekmi – profesionāli un personīgi?
Laikam jau viennozīmīgi nevaru nosaukt ne grāmatu, ne filmu, ne personību, jo laika gaitā ir mainījušās gan vērtības, gan mani favorīti. Es uzskatu, ka no katra cilvēka var kaut ko paņemt, tāpēc es esmu mācījies no visiem, kas man ir bijuši blakus. Ceru, ka neesmu enerģētiskais vampīrs un arī citiem kaut ko esmu devis. No pēdējā laikā redzētā un lasītā varu minēt A.Pučes grāmatu par Herbertu Cukuru Jūs mani nekad nenogalināsiet. Tajā ieguvu daudz man iepriekš maz zināma gan par galveno varoni kā personību, gan arī vēsturiskā aspektā.
- Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Globālā līmenī atbildot, tas, ka esmu latvietis. Vēlme visai pasaulei apliecināt, ka, lai arī esam maza tauta un maza valsts, kā teica Vaira Vīķe Freiberga: «Mēs esam lieli, mēs esam vareni, mēs esam diženi… ».
Šaurākā nozīmē mani motivē atbildība pret manis vadītajā uzņēmumā strādājošiem cilvēkiem, kuriem es esmu ļoti pateicīgs par to, ka viņi ilgstoši ir bijuši man blakus.
- Kā, Jūsuprāt, vislabāk iztērēt loterijā laimētus 10 tūkstošus eiro?
Es neizaicinu laimes māti loterijās, bet, ja nu tomēr kaut kas tāds notiktu, tad ziedotu Latvijas izglītības sistēmai, jo tikai izglītoti cilvēki izvedīs mūsu mīļo Latviju saulītē.
- Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību? Vai Jums ir savi īpašie rituāli darba dienu uzsākot, tās laikā vai to noslēdzot?
Nav nekādu īpašo rituālu, izņemot kafijas tasi no rīta gan mājās brokastīs, gan ierodoties darbā. Līdz darba dienas beigām vienmēr cenšos atbildēt uz visiem ienākušiem e-pastiem kaut vai atbildot ar vārdiem: «Saņēmu, saturīgi atbildēšu tad un tad». Uzskatu to par būtisku cilvēku savstarpējās saziņas kultūras un labās prakses jautājumu.
- Izstāstiet savu mīļāko anekdoti vai kādu smieklīgu/interesantu atgadījumu no dzīves/darba.
Esmu vadītājs, kuram saskarē ar padotajiem nepatīk dot rīkojumus, es vairāk izmantoju pārliecināšanu, kaut gan ne reizi vien esmu secinājis, ka tā bieži vien tiek veltīgi šķiests laiks. Tomēr mana pieredze liecina, ka rezultāta panākšanai ir svarīgs ne tikai saturs, bet arī forma, lai kāda tā nebūtu. Par to liecina šāds gadījums. Savā laikā, būdams Rīgas elektrotīkla direktora vietnieks, es stāvot pagalmā, sarunājos ar elektromontieri. Tie bija strādnieki, kuri mīnus 20 grādu salā kāpa elektrolīniju stabos, raka tranšejas, lai salabotu kabeļus utt. Man šim elektromontierim bija jādod uzdevums kaut ko izdarīt. Es skaidroju vienu reizi, otru reizi, bet viņš tikai skatās uz mani tukšām, neko neizsakošām, nedaudz iereibuša cilvēka acīm un pat neatbild. Tad es izdarīju to, ko savā dzīvē nekad nebiju un neesmu atļāvies, es izgāzu pār viņu visu man zināmo krievu lamu vārdu krājumu. Reakcija bija: «Sapratu, priekšniek, tūlīt izdarīšu!» Un patiešām izdarīja.
- Jūsu novēlējums db.lv lasītājiem.
Mēs esam tik maz, cik mēs esam, un vairāk mēs nevaram būt, tāpēc visiem novēlu: «Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!», jo, ko nevar ar spēku, to var ar prātu!
Informācija par rubriku: Jautājumi visiem šīs rubrikas dalībniekiem ir vienādi. Atbildes dalībnieki sniedz rakstiski.
#1/15
Prāta spēles, sacensības šahā jaunībā (apmēram 20 gadu vecumā)
#2/15
Bērnībā (4 gadi)
#3/15
NAIS ieviešanas vizīte LR vēstniecībā Francijā (90-to gadu sākums). Kopā ar Valdi Lokenbahu un vēstniecības darbiniekiem.
#4/15
DATI basketbola komanda (90-to gadu otrā puse)
#5/15
Kopā ar sievu Daci Kanāriju salās
#6/15
LR valdības un biznesa delegācijas vizīte Indijā 2004.gadā
#7/15
Kopā ar ģimeni (2005.gads)
#8/15
Jūrmalā mājas dārzā
#9/15
Kopā ar dēlu Dāvi Pukstu – Latvijas čempionu golfā (2011. gads)
#10/15
Radoša diskusija ar IT studentiem Rīgas Demo centrā
#11/15
Uz Rīgas fona (Profila bilde Facebook)
#12/15
Valdības apbalvojumu - Atzinības krustu - saņemot. Kopā ar LR Prezidentu (2013.gads)
#13/15
Atzīmējot uzņēmuma jubileju: kopā ar kolēģiem, ar kuriem kopā nostrādāti 18 un vairāk gadu
#14/15
LDDK «Labākā darba devēja» balvu saņemot 2014.gadā
#15/15
Eižena Āriņa balvas pasniegšana 2015.gadā. Kopā ar (no kreisās) Jāni Bārzdiņu, Ivaru Knētu un Juri Ekmani
