Tiešsaistes rezervācijas platformā An-host radīta, lai viesnīcu darbinieki klientiem varētu rezervēt galdiņu restorānā, saņemot par to komisijas maksu

Tieši viesnīcu uzņemšanas darbinieki ir tie, kam tūristi lielākoties vaicā, kur aiziet paēst. Jebkuram labam viesnīcas darbiniekam ir jāreklamē savs restorāns, tomēr liela daļa klientu vēlas izmēģināt arī citus restorānus un hoteļa personālam lūdz ieteikumu. Parasti par to, ka viesnīcas darbinieki apmeklētāju aizsūta uz kādu konkrētu restorānu, tiek atlīdzināts. Lai šo jomu sakārtotu un sistematizētu un lai viesnīcas varētu kontrolēt, uz kurieni aizsūtīti viņu klienti, Jānis Riežnieks ir izveidojis tiešsaistes rezervācijas platformu sistēmu An-host, kur satiekas viesnīcas un restorāni.

Iesaka piemērotāko

Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no "sliktākajiem" ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti.

Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

Ja vīrusa krīze pavasarī nāca kā zibens no skaidrām debesīm un pasauli pārsteidza nesagatavotu, tad pandēmijas otrais vilnis rudenī, lai arī ļoti nepatīkams, bija jau prognozējams “ciemiņš”, kura ierašanās brīdim sagatavoties.

ALTUM programmas vīrusa ietekmes pārvarēšanai pavasarī tika izstrādātas rekordīsā laikā – jau nedēļu pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas apgrozāmo līdzekļu aizdevumu un garantiju programmas tika apstiprinātas valdībā. Līdz pat šim brīdim šīs programmas strādā efektīvi un pats svarīgākais – ALTUM krīzes instrumentu finansējums uzņēmējiem pieejams pietiekamā apjomā un bez pārtraukuma.

Paralēli, apzinoties, ka vīruss tik ātri nepazudīs, analizējām un prognozējām uzņēmēju vajadzības un vasaras laikā izstrādājām jaunus instrumentus. Te pieminēšu Kapitāla fondu lielajiem uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešams stiprināt krīzes ietekmē dilstošo kapitālu. Lielie komersanti ir svarīgs ķēdes posms, kas nodrošina ne tikai darbavietas, nodokļus un eksportu, bet arī darbu daudziem mazajiem uzņēmumiem, tāpēc nevaram riskēt zaudēt nevienu no tiem. Turklāt ne tikai tika identificētas uzņēmumu vajadzības krīzes laikā un izveidoti atbilstoši atbalsta instrumenti, bet arī operatīvi piesaistīts tiem nepieciešamais finansējums, iespējami maz noslogojot valsts resursus.

Iespējamās enerģētiskās krīzes situācijā paredzētie dabasgāzes piegādes samazinājumi par 20%, 40%, 80% vai pat par 100% būtiski ietekmēs ražošanas uzņēmumus, kuriem nāksies apturēt savu darbību ar visām no tā izrietošajām sekām, to novēršanai var būt nepieciešami milzīgi līdzekļi, tieši tāpēc jāpārskata gāzes samazināšanas un atslēgšanas nosacījumi un uzņēmumu atrašanās vienā vai otrā grupā.

Šāds ir uzņēmēju viedoklis pēc dabasgāzes sadales sistēmas operatora akciju sabiedrības Gaso rīkotajām mācībām, kurās tika izspēlēts scenārijs par to, kas un kā notiek situācijā, kad valstī nav dabasgāzes tādā apmērā, lai visiem varētu nodrošināt tās piegādi. Atbilstoši MK noteikumos strikti noteiktajiem nosacījumiem augstākā prioritāte dabasgāzes piegādēm ir paredzēta slimnīcām, sociālās aprūpes iestādēm, mājsaimniecībām, kas gāzi izmanto ēdiena gatavošanai, ūdens sildīšanai vai apkurei, savukārt šī resursa industriālajiem patērētājiem tās piegāde krīzes situācijā var tikt ierobežota 20%, 40%, 80% apmērā vai pat pilnībā apturēta. Vienlaikus, apturot ražošanu, uzņēmumi nespēs ne tikai samaksāt darbiniekiem, bet arī preču un pakalpojumu sniedzējiem un nemaksās arī nodokļus valsts budžetā, tādējādi raisot sava veida domino efektu. Tāpēc uzņēmēji aicina darīt visu, lai šādu situāciju nepieļautu, jo īpaši, ja pašlaik ir atklāti jautājumi par dabasgāzes pieejamību nākamajā ziemā. Vienlaikus dabasgāzes padeve pagaidām nevienam Latvijā nav samazināta, jo krīzes situācija nav izsludināta.

Pēc 2007.-2009. g. pasaules finanšu ekonomiskās krīzes beigām pasaulē ir vērojama aktīvas ekonomikas izaugsmes atjaunošanās. Taču daži nopietni analītiķi prognozē pasaules ekonomikas atkārtotu nonākšanu recesijā un pat ilgstošu stagnāciju pēc Japānas scenārija.

Finanšu ekonomiskā krīze, kas notika Japānā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kļuva par spēcīgāko vienas valsts krīzi pēc Amerikas Lielās depresijas. Ekonomika uz desmit gadiem nonāca stagnācijā, un tikai 21. gs. sākumā Japāna sāka pakāpeniski pārvarēt šīs krīzes sekas.

Taču Japānai tā arī neizdevās pilnībā iziet no šīs krīzes, jo tā nonāca kārtējā krīzes vilnī nu jau kopā ar visu pasauli 2007.-2009. g. finanšu ekonomiskās krīzes laikā.

Japānas krīze, tāpat kā Lielā depresija un 2007.-2009. g. pasaules krīze, sākās ar spekulatīvo burbuļu plīšanu finanšu tirgos.

Japānā tie izveidojās uz tiešām iespaidīgo ekonomisko sasniegumu fona. Pirms krīzes valsts ekonomika pieauga vēl nebijušā ātrumā, un šo procesu dēvēja par Japānas ekonomisko brīnumu.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), 2023. gadā katrs desmitais pasaulē pārdotais ēvelētais skujkoku dēlis un dēlītis tika ražots Igaunijā. Savukārt Latvija 2023. gadā bija pasaules līdere apšu un bērza dēļu eksportā.

Grīda ir svarīgs ēku elements, un gadsimtiem ilgi Latvijā grīdu ēkas veidoja no tā paša materiāla, kurš ir zemes virsmā - smiltis vai māls. Koka grīdas bija nepieciešamas gadījumos, kad būve tika celta virs zemes virsmas līmeņa, kad tika celta vairāku stāvu ēka, arī tad, ja būve tika celta uz pāļiem - virs ūdeņiem vai purviem. Latviešu zemnieku sētās dominēja vienstāva apbūve, ēku grīdas bija no māla klona, bet koka grīdas segums plašāk ieviesās tikai 19. gadsimtā. Māju priekštelpas, kas aizņēma mājas lielāko daļu un kurā atradās pavards un dzīvoja saime, pamatnes segums līdz pat 19. gadsimta beigām tika veidots no māla klona. Koka seguma grīdas sākumā parādījās tikai no priekštelpas nodalītajā istabā vai kambaros (Augusts Bīlenšteins. Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti, Rīga, Jumava, 2021., 79.lpp.).

2023. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija ceturtajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no dažādu koka mēbeļu eksporta.

To liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija). Mēbeļu rūpniecībai Latvijā bija izcila pagātne. Pašlaik šī ir viena no ļoti svarīgām meža produkcijas ražošanas nozarēm, kurā tiek ražotas preces ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Ja daudzās ekonomikas jomās Latvijai būtu jāmācās no Igaunijas pieredzes, tad mēbeļu ražošanā un eksportā Latvijai būtu jāvadās no izcilā Lietuvas piemēra. Vērtējot Lietuvas izcilos panākumus koka mēbeļu eksportā, svarīga daļa no šiem panākumiem attiecas arī uz Latviju. Latvijā ražotais saplāksnis, kokskaidu un kokšķiedru plātnes, kā arī cita meža nozares produkcija ir neaizstājams pamats Lietuvas izcilajiem panākumiem mēbeļu ražošanā un eksportā. XXI gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā visām rūpniecības nozarēm bija jādarbojas apstākļos, kad ir brīva preču apmaiņa, kas nozīmē brīvu importa preču konkurenci ar Latvijas ražojumiem. Latvijas mēbeļu rūpniecības lielākais izaicinājums bija izmantot Eiropas Savienības dotās iespējas, lai attīstītu mēbeļu eksportu. Tomēr dažādās mēbeļu grupās Latvijas panākumi ir visai atšķirīgi.

Pēdējo gadu laikā esam piedzīvojuši vairākas lielas krīzes – finanšu krīzi, pandēmiju, nemaz nerunājot par vulkānu izvirdumiem un tamlīdzīgiem notikumiem, kas aptur gaisa satiksmi un ietekmē uzreiz vairāku valstu ekonomiku. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī Krievijas īstenotais karš Ukrainā liks mums piedzīvot tādu vai citādu krīzi.

Tāpēc es gribētu atgādināt visiem uzņēmējiem un organizācijām, kas nav bijuši gana tālredzīgi jau iepriekš, – krīzēm ir laikus jāgatavojas, un šis process var aizņemt 6–24 mēnešus. Ir maldīgi domāt, ka visi, kas veiksmīgi pārdzīvojuši Covid-19, ir gatavi jebkam. Uzņēmējiem, kuriem vēl nav plāna ārkārtējām situācijām, šobrīd ir iespēja ielēkt pēdējā vagonā, un man ir pieci vienkārši ieteikumi, ar ko sākt.

Pirmais solis – kaut vai vienas lappuses apmērā sagatavot krīzes plānu vissliktākajam notikumu scenārijam. Jo pesimistiskākam scenārijam gatavojamies, jo labāks rezultāts, reālai situācijai izrādoties vienkāršākai. Ja katrs nekļūdīgi zina, kas viņam jādara, tas palīdz izvairīties no liekas panikas un nezaudēt laiku. Svarīgi: gatavojot šo plānu, jāatceras, ka krīzes centrā ir cilvēks – cietušie, viņu radinieki, uzņēmuma darbinieki un klienti, kuriem jāsniedz atbalsts, nevis zaudēta infrastruktūra, tehnika, filiāle, krava, nauda vai apdrošināšanas atlīdzība.

"Altum", "Baltic International Bank" un "Imprimatur" vadītāju saruna par biznesa finansēšanu krīzes apstākļos un pēckrīzes laikā.

Puse no 2020. gada ir pagājusi. Aizvadītie seši mēneši ir nesuši negaidītas, neprognozējamas pārmaiņas, ar kurām tikai tagad sākam aprast un sadzīvot. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc pandēmijas ierobežošanas ir un būs ekonomikas stabilizēšana, uzņēmumu atgriešanās ekonomikā. Būtisks faktors tam, lai bizness spētu nostāties uz kājām un atsākt attīstīties jaunajos apstākļos, ir finanšu pieejamība. Tāpēc biznesa kreditēšana kļūst par vienu no 2020. gada otrās puses aktualitātēm. Vai globālās ekonomikas sarukšana un tradicionālo biznesa nozaru pielāgošanās jaunajai, dziļi digitalizētajai realitātei ir mūsu iespēja? Vai pēckrīzes laikā esam gatavi izdzīvot, vai arī, iespējams, šis laiks ir piemērots atsevišķu nozaru attīstības izrāvienam? Par aktualitātēm uzņēmumu finansēšanā diskutēja "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, "Baltic International Bank" valdes priekšsēdētājs Viktors Bolbats un riska kapitāla fonda "Imprimatur Capital" partneris Jānis Janevics.

Ik pa brīdim izskan ziņas, ka eksports audzis ārējā pieprasījuma dēļ vai iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi stiprinājis ārējais pieprasījums. Kas īsti ir ārējais pieprasījums? Lai tas nebūtu tikai skaists vārdu virknējums, vēlos nedaudz vairāk pastāstīt par ārējā pieprasījuma būtību, novērtēšanu un izmantošanas iespējām.

Latvija ir maza un atvērta ekonomika, kuras iekšzemes izaugsmi lielā mērā ietekmē eksporta veikums. Domājot par eksportu, svarīgi ir ne tikai, ko uzņēmumi Latvijā māk un spēj saražot, bet arī, kas būs šo preču un pakalpojumu noieta tirgi. Jāspēj ne tikai saražot, bet arī pārdot. Šeit eksporta attīstībā lielu lomu spēlē ārējais pieprasījums.

Ārējais pieprasījums raksturo preču un pakalpojumu daudzumu, ko ārvalstu patērētāji kādā noteiktā laika periodā pie noteikta cenu līmeņa spēj un vēlas iegādāties. Šis pieprasījums tiek sadalīts starp attiecīgajā valstī pašu saražoto un to, ko piedāvā šīs valsts tirdzniecības partnervalstis. Ja pieprasījums strauji aug kādā attālā valstī, uz kuru Latvijas uzņēmēji neeksportē vai eksportē maz, piemēram, Brazīlijā, uzņēmējs var mēģināt paplašināt noieta tirgus, bet tas prasa laiku, turklāt ne vienmēr ir ekonomiski izdevīgi. Vismaz īstermiņā, visticamāk, lielos apmēros preces uz turieni no Latvijas nevedīsim. Savukārt, ja pieprasījums pieaug Lietuvā, Igaunijā vai Zviedrijā, tas jau ir pavisam cits stāsts un reāls potenciāls Latvijas ražotājiem, kas ir gatavi eksportēt uz šīm valstīm.

Zīmola Twinkle Twinkle stāsts aizsācies pirms trīs gadiem ar pirmo radīto mugursomu bērniem. Šodien to papildina citi produkti.

Video skatāms raksta beigās!

«Pirmo somu uzšuvu savai krustmeitai, kurai tuvojās dzimšanas diena. Labi, ka tā bija pēc pusgada un lēnām varēju kaut ko taisīt. Savējiem vienmēr ir gribējies izveidot kaut ko tiešām īpašu. Kā jau visu mūsdienās, ieliku to Instagram, bija diezgan liela atsaucība. Domāju, kāpēc nepamēģināt turpināt, jo, ja nepamēģināšu, tad jau nekas nenotiks. Palēnām auga pieprasījums. Sākumā gan bija grūtāk, kamēr sasniegts brīdis, kad cilvēki zīmolu atpazīst. Visu laiku ir jārada kaut kas jauns, lai cilvēkiem patiktu,» zīmola pirmsākumos dalās liepājniece Zane Sitenkova. Biznesa sākšanai viņa ieguldījusi tikai personīgos līdzekļus. Investīciju apjoms nebija liels, jo nebija nepieciešamas milzīgas ražošanas iekārtas. «Bija jāiegādājas šujmašīnas, bet nav kā citos biznesos, ka nevari sākt darbību bez nekā. Šajā gadījumā varēja iepirkt audumus nelielos apjomos un pēc tam attīstīties. Principā 90% nopelnītā tiek investēti, iepirkti materiāli. Ja iztērētu to, kas nopelnīts, nekādu jaunumu vairs nebūtu,» pārdomās dalās Z. Sitenkova.

Lai gan statistika liecina, ka pandēmijas laikā liela daļa mazo un vidējo uzņēmumu ir pielāgojušies un pilnībā vai daļēji pārcēluši savu darbību uz digitālo vidi, veiksmīgai darbībai e-komercijas nozarē nepieciešami ne tikai IT risinājumi, bet arī jauns skats uz ierasto biznesu.

Vīrusa rādītā krīze izgaismoja lietas, kurām pēkšņi bija jābūt gatavam katram vadītājam - vadīt pārmaiņas, menedžēt stresu, pārvaldīt krīzes situāciju, mainīt procesu vadību un fokusēties uz klientu u.c. Tas, cik lielā mērā uzņēmēji spēs pilnveidot šīs prasmes, būtiski ietekmēs arī iespējas darboties pandēmijas laikā un pēc tās, jo ekonomikas skaudrie pamati liecina – krīzes ir cikliska parādība.

Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks ir paudis: “Izņemot atsevišķas nozares, kuras tiešā veidā ietekmē Covid-19 pandēmija, kopumā mēs esam plusos. Tādēļ var teikt, ka ekonomika atgūstas, izaugsme ir, bet vājums ir vērojams dažos sektoros.” Ir skaidrs, ka Covid-19 biznesa sektorus skāra dažādi un nevienmērīgi.

Visiem ekonomiskajiem notikumiem un pavērsieniem, kas notiek valsts tautsaimniecībā, ir savi cēloņi, sakarības, sekas un skaidrojumi. Kredītinformācijas apmaiņas ietekme uz ekonomiku Latvijā pagaidām nav bijusi pietiekami novērtēta, jo tas, kādā veidā valstī tiek nodrošināta kredītinformācijas apmaiņa starp visiem tirgus dalībniekiem, būtiski ietekmē daudz un dažādus ekonomikas procesus, kas kā ķēdes reakcija iespaido visu tautsaimniecībā notiekošo.

Pasaulē ir veikts daudz pētījumu par kredītbiroju ietekmi gan makroekonomikas, gan mikroekonomikas līmenī un rezultāti ir tiešām vērā ņemami. Arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka savā materiālā par globālās krīzes skartajiem reģioniem raksta: «The global economic crisis of 2008-09 has highlighted the importance of an effective institutional environment within which Credit decisions can be made judiciously» (EBRD Transition report 2011 «Crisis and Transition: The People’s Perspective» 34 lpp).

Kredītbiroja galvenā funkcija ir nodrošināt efektīvu un kvalitatīvu kredītrisku (zaudējumu rašanās iespējamību) vērtēšanu un vadību visiem tirgus dalībniekiem. Šo funkciju pildīšana atstāj ietekmi uz virkni citu procesu: samazinās kredītriski – samazinās kredītresursu cenas – pieaug kredītportfeļu kvalitāte – uzlabojas maksāšanas disciplīna – uzlabojas uzņēmumu naudas plūsma – uzlabojas konkurences vide – palielinās eksporta un ārvalstu investīciju piesaistes iespējas – samazinās ēnu ekonomika – palielinās ekonomiskā stabilitāte.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Valdības solītos dīkstāves pabalstus (75% apmērā no darba algas, bet ne vairāk kā 700 eiro mēnesī) nevarēs saņemt daudzu tūkstošu uzņēmumu darbinieki, ja vien netiks mīkstinātas izvirzītās prasības.

To liecina pieņemtie noteikumi par "Covid-19" izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem.

Slavē nosacījumu maiņu

"Ja lielajās valstīs nepieciešamas vismaz nedēļām ilgas debates, lai ko nolemtu valsts augstākās varas gaiteņos, tad pie mums jau divas dienas pēc dīkstāves MK noteikumu tapšanas veselais saprāts ir guvis virsroku un MK ir atteicies no selektīvām nozarēm," situāciju vērtē ZAB "Sorainen" partneris Jānis Taukačs.

Kaut gan juridiski sanācis mazliet nelāgi, ka šie MK noteikumi iet pretrunā likumam, kas liek MK noteikumos noteikt atbalstāmās nozares. Tomēr var arī interpretēt, ka MK noteicis visas nozares kā atbalstāmās. Viņš atgādina, ka valdība, ne tikai atteicās no atbalstāmo nozaru saraksta, bet arī pazemināja apgrozījuma krituma latiņu valsts atbalsta saņemšanai. Proti, sākotnēji piedāvātais apgrozījuma samazināšanās slieksnis (no 50% krituma) uz 30% un 20% (ar nosacījumiem), salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada. 20% apgrozījuma krituma situācijā uzņēmuma ir jāatbilst vismaz vienam no kritērijiem: (uzņēmuma eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro; uzņēmuma nomaksātā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2019. gadā ir ne mazāka kā 800 eiro; ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro.

Pēc Covid-19 krīzes ekonomikas atgūšanās ātrums būs jauns valstu salīdzinošās konkurētspējas faktors.

Vīruss ir izmainījis starptautisko ekonomikas konjuktūru, un Latvijas atbildes reakcija un ieviestie pasākumi uz vīrusa krīzes pārvarēšanu jau tiek vērtēti pozitīvi. Mums ir iespējas no krīzes iziet ar salīdzinoši spēcīgākām pozīcijām un Eiropas vidējo labklājības līmeni sasniegt ātrāk nekā tas bija iespējams pirms krīzes.

Taču, lai to paveiktu, ekonomikas restartēšanai būs vajadzīgi visi ražīguma faktori – uzņēmumi, kapitāls, darbinieki, infrastruktūra, tehnoloģija. Ja krīzes laikā kaut ko no šiem elementiem (balstiem) pazaudēsim, ekonomikas restartēšana automātiski kļūs lēnāka, bet mūsu konkurētspēja sliktāka.

Latvijai ir svarīgs katrs uzņēmums, kas rada vērtību – darba vietas, nodokļus, investīcijas, peļņu. It sevišķi svarīgi tas ir krīzes laikā un uzreiz pēc tās. Bet ne visi uzņēmumi ir vienādi. Ir uzņēmumi, kas kalpo kā ekonomikas iespējotāji vai katalizatori, proti, rada tālākus attīstības efektus – dod darbu citām nozarēm, nodrošina piegādes ķēdi citiem, rada piekļuvi jauniem ieņēmumiem, atved klientus un biznesa partnerus, rada jaunus biznesus.

Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Par cenu prognozēšanu brīvajos tirgos. Cenu kustību prognozēšana mūsdienu brīvajos tirgos ir ļoti sarežģīts uzdevums. Globālie brīvie tirgi, kuri ir izvērsušies kolosālā plašumā, tādi kā eiro/dolārs (miljoni operatoru un apgrozījums ap $1 trlj. dienā) šodien ir pārvērtušies par ļoti lielām un ļoti sarežģītām stohastiskām sistēmām.

Šo sistēmu sarežģītību lielā mērā nosaka to duālais raksturs, līdz ar to, ka katrs tirgus operators vienlaicīgi ir gan sistēmas objekts, gan subjekts. Šādi tirgi šodien funkcionē saskaņā ar saviem specifiskiem likumiem un vairs nav tik cieši piesaistīti ekonomiskās bāzes stāvoklim. Tieši tādēļ pēdējos gados mēs vērojam tik ievērojamas cenu kustības, kas nebalstās uz fundamentāliem faktoriem. Tajā skaitā arī dolārs-eiro tirgū, kur dolāra cena no 2001.g. līdz 2008.g. pieauga dubultā (sk. 1. grafiku). Vai, piemēram, naftas tirgus, kurā 2005.g-2008.g. cena bija pieaugusi no 40 USD līdz 140 USD, un tad 5 mēnešu laikā nokrita līdz 35 USD (sk. 2. grafiku). Visi mēģinājumi izskaidrot šīs kustības ar fundamentāliem faktoriem noteikti neiztur kritiku.

Igaunijas valsts Rezervju centrs parakstījis līgumus ar mazumtirgotājiem, kas darbojas ar zīmoliem "Coop", "Lidl", "Grossi Toidukaubad", "Rimi" un "Selver", par 27 krīzes veikalu izveidi 12 apriņķos, paziņojis Rezervju centrs.

Pirmajā publiskajā iepirkumā Rezervju centra nolūks bija izveidot krīzes veikalus 61 vietā visā Igaunijā, taču tika saņemti piedāvājumi par nedaudz vairāk nekā pusi no pieprasītajām vietām.

"Krīzes veikalu koncepcija Igaunijā ir jauna, jo gan privātie uzņēmumi, gan valdība dala atbildību par izturētspējas palielināšanu. Rezervju centrs nodrošina veikaliem jaudīgus elektrības ģeneratorus, savukārt mazumtirgotāji iegulda līdzekļus savu tehnisko sistēmu pārkonfigurēšanā, lai liela elektroapgādes pārtraukuma gadījumā veikals, kā arī aptieka un bankomāts, kas atrodas telpās, varētu turpināt darboties, izmantojot alternatīvo enerģiju. Šim sadarbības modelim ir nepieciešams laiks, lai uzņēmumi pielāgotos un izprastu tā darbību," teica Rezervju centra valdes loceklis Prīts Plompū.

AS “Gaso” kopā ar Ekonomikas ministriju un AS “Conexus Baltic Grid” organizē mācības enerģētiskās krīzes pārvarēšanā, kurās tiks iesaistīti arī dabasgāzes lietotāji – juridiskās personas.

Mācību gaitā notiks simulācija situācijai, ja valstī izsludināta enerģētiskā krīze.

Mācībās tiks izspēlēta situācija, kā notiks informācijas apmaiņa starp krīzes vadībā iesaistītajām pusēm un kā tehniski varētu tikt ierobežota dabasgāzes padeve lielākajiem patērētājiem iespējamā krīzes situācijā.

“Ņemot vērā šī brīža ģeopolitisko situāciju, mums ir jābūt ne vien teorētiski, bet arī praktiski gataviem pilnīgi visiem scenārijiem, kas saistīta ar dabasgāzes piegādi mūsu lietotājiem. Tāpēc mācībās tiks izspēlēta situācija ar iespējamo dabasgāzes piegādes pārtraukumu. Tas ietvers ne tikai dabasgāzes piegādes drošības riskus, bet arī to ietekmi uz energoapgādes uzņēmumiem, mājsaimniecībām un saistītajiem lietotājiem, pārtikas produktu ražotājiem, rūpniecības un citiem uzņēmumiem,” norāda ekonomikas ministre Ilze Indriksone.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) sniedz atbalstu plašākam Covid-19 krīzes skarto uzņēmumu lokam.

Lai VID varētu nodrošināt dīkstāves pabalstu darbiniekiem un nodokļu samaksas atlikšanu vai sadalīšanu termiņos plašākam krīzes skarto darba devēju lokam, ir papildināti 2020.gada 26.marta Ministru kabineta noteikumi Nr. 165 "Noteikumi par Covid-19 izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem".

Grozījumi ļauj sniegt atbalstu arī jaunākiem uzņēmumiem, kā arī palielina pieļaujamo nodokļu parāda apmēru.

Tā, sākot no šā gada 4.aprīļa, atbalstu var saņemt arī tie uzņēmumi, kas reģistrējušies pēc 2019.gada 1.marta. Krīzes skartajiem darba devējiem, kuri dibināti laika posmā no 2019.gada 1.marta līdz 2019.gada 31.decembrim, ieņēmumu no saimnieciskās darbības samazinājumu 2020 gada martā vai aprīlī aprēķina, salīdzinot ar vidējiem ieņēmumiem no saimnieciskas darbības par nostrādātajiem mēnešiem. Vecākiem uzņēmumiem šis samazinājums tiek aprēķināts attiecībā pret pērnā gada martu vai aprīli.

Vienkārša patiesība: reizēm labāk ir runāt, nevis nerunāt, bet, lai to darītu, ir jāsaprot, kam un ko teikt, kāda ir auditorija, vieta un apkārtējais konteksts.

Pēdējo dienu notikumi liecina, ka daudziem cilvēkiem, kas atbildīgi par valsts turpmāko likteni, ir problēmas ar šīs patiesības izmantošanu – vienkārši sakot, ar komunikāciju, jo ir taču jāsaprot, ko tieši vēlamies panākt ar sacīto, lai nerastos sabiedrības mulsināšana, skandāli un neizpratne par notikušo.

Savā iepriekšējā blogā rakstīju, ka nav īsti skaidrs, uz kurieni un kāpēc mēs – valsts un sabiedrība – ejam, jo it kā cenšamies izstrādāt prioritāros virzienus ekonomikā, bet trūkst pamatojuma, vai tas patiešām būs gana iedarbīgi, lai izvestu Latviju no ekonomiskās krīzes un vai virzieni tiešām ir pareizie.

Taču ir jau vēl otrs posms, kad vajag arī stāstīt sabiedrībai par to, uz kurieni mēs ejam (ja, protams, virziens ir zināms), lai tādējādi gūtu tās atbalstu un ikvienam būtu skaidrs, ka Latvija nav tikai punktiņš kopējā pasaules politiskajā kartē, bet gan tajā dzīvo cilvēki, kas veido vēsturi un domā par nākotni.

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd ir ārkārtas situācija. Skaidrs, ka pašlaik svarīgākais ir apturēt pandēmiju un nosargāt cilvēku dzīvības. Nav šaubu, ka šajā ziņā mūsu valdība un atbildīgie dienesti dara visu iespējamo, visu cieņu par to. Cits jautājums ir valsts ekonomika.

Kā zināms, Starptautiskais Valūtas fonds tieši Latvijai, izejot no krīzes, prognozē vislielāko ekonomikas lejupslīdi Baltijas valstīs. Varbūt vēl nav par vēlu analizēt un saprast – kāpēc? Jāsaprot, ka no krīzes mūs neizvedīs pieci lielie valsts uzņēmumi, - jaunajā situācijā ļoti nozīmīgi būs tieši vietējie mazie un vidējie uzņēmumi, kas jau tagad ir nozīmīgs pamats valsts nodokļu sistēmai. Tāpat arī individuālā darba darītāji – aktīvi, radoši, izdomas bagāti cilvēki, kuri strādā, lai uzturētu sevi un savu ģimeni, arī savus darbiniekus un, protams, maksātu valstij nodokļus. Nevis kā smagu piespiedu slogu, bet, apzinoties savu atbildību pret valsti un vienlaikus ar pārliecību, ka valsts apzinās savu atbildību pret saviem pilsoņiem un sniegs atbalstu un palīdzīgu roku, kad tas būs vajadzīgs. Arī pēc krīzes ikviens cilvēks vēlēsies atgriezties agrākajā dzīvē.

Covid-19 izraisītā krīze ir smags pārbaudījums katrai valstij, noteiktie valstu ierobežojumi ir apstādinājuši daudzas nozares, savukārt, pētījumi lēš, ka Eiropā varētu tikt zaudēts ap 12 miljoniem pastāvīgo darba vietu [1].

Šāds "sitiens" ekonomikai nepārprotami atstās ilgtermiņa sekas, tādēļ gan valstu valdības, gan arī Eiropas Savienības (ES) institūcijas strādā pie nākotnes plāniem, kas vērsti tieši uz ekonomikas atveseļošanos pēc globālās krīzes.

Nedz Eiropas Komisija, nedz arī Eiropas Parlaments nav nākuši klajā ar oficiālu paziņojumu par nozarēm, kuras dalībvalstīm būtu jāatbalsta Covid -19 krīzes laikā vai pēc tās. Piemēram, saistībā ar valsts atbalsta nosacījumu pagaidu noregulējumu Komisija ļauj pašām valstīm izvēlēties, kā un kam tiks piešķirts atbalsts. Padarot elastīgākus valsts atbalsta nosacījumus un ieviešot pagaidu noregulējumu valsts atbalsta piešķiršanai, Komisija atstājusi katras valsts ziņā noteikt, kam atbalsts būtu jāpiešķir un pēc kādiem kritērijiem jāvadās atbalsta piešķiršanā.

Kopš brīža, kad izsludinātās pandēmijas dēļ šķita - pasaule apstājas, pagājis jau vairāk nekā mēnesis. Analizējot procesus, caur kuru centrifūgu ir izgājusi lielākā daļa Latvijas uzņēmējdarbības pārstāvju, skaidri iezīmējas četri posmi.

Apjukums, ātri (daļēji haotiski) lēmumi, pielāgošanās un rīcība. Protams, kādam ir izdevies vairāk un citam mazāk veiksmīgi iziet cauri visiem posmiem. Arī mēs kā uzņēmums esam mācījušies un auguši.

Manuprāt, šobrīd esam nonākuši punktā, kad sentiments par dzīvi pirms un pēc 13. marta vai iedomu sapņus, ka "pēc šī" viss būs kā iepriekš, jānoliek malā. Būs – citādāk! Un tikai no mums katra būs atkarīgs, vai spēsim mainīties un nonākt uz uzvarētāju pjedestāla. Ir viennozīmīgi skaidrs, lai mēs tur nonāktu, nepieciešams transformēties jaunā kvalitātē.

Šodien, atbildot uz jautājumu, kādi ir mūsu komandas būtiskākie secinājumi un ieguvumi pēdējā mēneša laikā, skaidri iezīmējas trīs – esam iemācījušies strādāt daudz efektīvāk, radušās idejas, kā nākotnē līdzsvarot personīgo un darba dzīvi, esam nemitīgā elastības treniņā.