Ekonomiskā krīze Latvijā sākās 2008. gadā, un šis bija pārdomu un kritisku lēmumu pieņemšanas laiks daudziem uzņēmumiem, kuri bija neperspektīvi, radušies optimisma rezultātā. Protams, daudzi, kurus krīze skāra visbargāk, bankrotēja. Taču citi, mēģinādami izvairīties no bankrota, pieņēma lēmumu par restrukturizāciju.
Patlaban ir 2012. gads. Vai uzņēmumu restrukturizācija joprojām ir aktuāla? Kā šīs jomas profesionālis esmu pārliecināts, ka restrukturizācijas jautājums joprojām ir aktuāls lielajiem un vidējiem uzņēmumiem. Kāpēc? Atbilde ir valstī pastāvošajā joprojām nestabilajā ekonomiskajā sistēmā, kur daudziem uzņēmumiem finansējums to darbībai nav pieejams, bet citiem tuvākajā laikā beigsies ar bankām noslēgtās vienošanās par saistību izpildes termiņu pagarinājumu vai tiks atcelts labvēlības periods. Šādos gadījumos ir pamats runāt par restrukturizāciju. Manuprāt, ja uzņēmums ir izdzīvojis līdz 2012. gadam, tas nozīmē, ka ir pamats tā eksistencei un glābšanai.
Jāpiebilst, ka vēl viens būtisks faktors par labu restrukturizācijai ir investoru intereses palielināšanās ne tikai par nekustamo īpašumu projektiem, bet arī par uzņēmumu daļas vai pat visa kopuma pārpirkšanu.
Ko uzņēmumi iegūst no ārpustiesas parādu restrukturizācijas?
Ārpustiesas parādu restrukturizācija ir labs veids, kā risināt problēmas uzņēmumā, kas kāda iemesla dēļ nespēj izpildīt līgumsaistības. Tā ir iespēja glābt savu biznesu.
Šāda restrukturizācija finanšu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem dod iespēju turpināt savu darbību un veiksmīgi pārdzīvot ekonomiski grūtus laikus. Jau sākumā jāmin, ka šis process ir efektīvāks nekā tiesas process vai maksātnespēja, jo strīds tiek atrisināts ātrāk un parādi tiek atgūti biežāk nekā iepriekšminētajos procesos. Tāpat tas dod iespēju parādniekiem un kreditoriem samazināt zaudējumus, kas rodas, risinot strīdu tiesas kārtībā.
Savs ieguvums ir arī uzņēmuma kopējam tēlam, jo restrukturizācija dod iespēju tam izvairīties no negatīvās publicitātes, kas automātiski rodas, ja tiek pasludināta uzņēmuma maksātnespēja vai notiek tiesiskās aizsardzības process.
Kā vēl vienu būtisku ieguvumu varu minēt plašāku risinājumu klāstu, ja tiek nolemts par labu ārpustiesas parādu restrukturizācijai. Turklāt uzņēmums šī procesa laikā turpina savu saimniecisko darbību.
Restrukturizācijas plāns. Ko tas ietver?
Katrai restrukturizācijai tiek izstrādāts plāns. Parādnieka un viņa padomdevēju pienākums ir sagatavot parādu restrukturizācijas priekšlikumus, kuru pamatā ir biznesa plāns. Tajā ir ietverta arī uz finanšu problēmu risināšanu vērsta rīcība. Biznesa plāns ir jāpamato ar saprātīgām un izpildāmām prognozēm, kas liecina par parādnieka spēju palielināt naudas plūsmu, kura ir vajadzīga parādu restrukturizācijas plāna izpildei. Ir vairāki procesi, ko plānā var paredzēt: aktīvu pārdošana (ieskaitot nerentablas biznesa nozares pārdošanu), vadības maiņa, kapitāla piesaiste, parādu kapitalizācijua, savstarpējo prasījumu ieskaits un citas lietas.
Gribu uzsvērt, ka nav iespējams izstrādāt ārpustiesas parādu restrukturizācijas plāna standarta modeli, jo, kā jau tika minēts, ārpustiesas vienošanās pamatā ir pušu brīvā griba. Ņemot vērā minēto, plānā ir izmantojamas parādnieka un kreditoru izvēlētas Civillikumā un Komerclikumā paredzētās tiesisko attiecību uzsākšanas, grozīšanas un izbeigšanas metodes.
Parādu restrukturizācijas plāna satura minimums tiesību aktos nav regulējams. Tomēr kreditori, visticamākais, neatbalstīs plānu, kurā:
1. nav norādīta paredzamā peļņa/zaudējumi no saimnieciskās darbības katrā mēnesī un/vai ceturksnī, un/vai gadā (piemēram, par turpmākajiem pieciem gadiem);
2. nav norādītas prognozes par naudas plūsmu, tostarp maksājumiem kreditoriem (piemēram, par nākamajiem trim gadiem);
3. nav norādīti avoti, no kuriem saņemt papildu apgrozāmo kapitālu, un tas, kā finansēt veicamās darbības;
4. nav norādīts, kā paredzētās izmaiņas (parāda atmaksas pagarinājums, izmaiņas vai parāda atlaišana) ietekmēs attiecīgo kreditoru tiesības;
5. nav minētas būtiskākās izmaiņas saistībā ar parādnieka saimniecisko darbību attiecīgajā laika posmā;
6. nav minēti pieņēmumi, uz kuru pamata tika izdarītas iepriekšminētās prognozes.
Atsevišķos gadījumos ir nepieciešams noteikt pārtraukuma periodu restrukturizācijas plāna izstrādei, panākot formālas vienošanās noslēgšanu. Bet restrukturizācijas plāna projektam vai svarīgākajiem priekšlikumiem ir jābūt gataviem pirms to prezentēšanas kreditoriem. Pārtraukuma periods ir jāizmanto maksimāli produktīvi, sagatavojot un prezentējot kreditoriem restrukturizācijas plānu. Restrukturizācijas plānam ir jāatbilst zināmām prasībām, lai pārliecinātu parādu restrukturizācijā pieredzējušus kreditorus, it sevišķi bankas, par tā izpildes iespējamību.
Ieteikumi, lemjot par parādu restrukturizāciju
Jāatgādina, ka ārpustiesas parādu restrukturizācijai ir vairākas priekšrocības attiecībā pret tiesas procesiem. Uzņēmumiem nevajadzētu paļauties uz TAP vai ATAP risinājumiem, jo praksē jau ir pierādījies, ka šādi risinājumi strādā atsevišķos gadījumos, turklāt bankas parasti nepiekrīt šiem diviem risinājumiem.
Uzņēmumiem ir jāsaprot, ka savas finansiālās problēmas ir jāsāk risināt savlaicīgi, nevis jāgaida brīdis, kad vairs nevar apmaksāt kārtējos rēķinus un samazinās uzņēmuma apgrozījuma pieauguma temps.
Svarīgi ir sarunas balstīt uz savstarpējās uzticības, saskaņotas pieejas un konfidencialitātes principiem. Ir skaidri jāapzinās, ko ir iespējams un ko nav iespējams piedāvāt kreditoriem.
Restrukturizācijas laikā ir svarīgi nodrošināt papildu līdzekļus restrukturizācijas pasākumu izpildei. To var panākt, piesaistot finansējumu no kreditoriem, emitējot jaunas kapitāla daļas vai akcijas, pārdodot aktīvus vai neperspektīvās biznesa nozares.
Kā vienu no restrukturizācijas metodēm var minēt nerentablā vai neperspektīvā biznesa atsavināšanu. Tā vispirms prasa pareizu šī biznesa nodalīšanu no pārējām biznesa nozarēm. Nodalot atsavināšanai virzāmo biznesu no parējām nozarēm, ir jāizvēlas izdevīgākais veids, rūpīgi apsverot visus par un pret.
Restrukturizācijas ietvaros atsavinot aktīvus, ir jāizvērtē, vai to atsavināšana netiks kvalificēta kā uzņēmuma nodošana, kas izsauc vairākas būtiskas sekas un skar darbinieku pāreju un atbildību par saistībām.
Nobeigumā gribu uzsvērt, ka katrs restrukturizācijas gadījums ir individuāls, tāpēc nav vienotas receptes. Bet katrai situācijai ir risinājums!
