Gribu atvainoties Mārtiņa Bunkus radiniekiem, ja kāds ir aizskarts par viedokli, ko paudu iepriekšējā rakstā. Redziet, publiskas personas, kuru dzīve un nāve ietekmē visu sabiedrību, nav pasargātas no diskusijas, kura parasti pieklust, ja nomirst parasts cilvēks. Sabiedrība nevar klusēt, kad tiek aizskartas tās intereses. Ir brīži, kad svarīgāk būt atklātam, nekā sentiments, ko izjūtam visi.
Vai Mārtiņam Bunkum vajadzēja mirt? Nekādā gadījumā. Man ir ļoti žēl, ka tā noticis. Viņš bija ārkārtīgi talantīgs, ārkārtīgi izglītots jauns cilvēks, augstākās klases profesionālis, kam vajadzēja dzīvot un dzīvot. Kas ir vainīgs jaunā puiša nāvē bez tā, ka katrs cilvēks, protams, pats pieļauj kādas kļūdas? Bet tādēļ nav jānošauj.
Sistēma, kas ļāva tam notikt. Vieglā peļņa, ko var gūt maksātnespējas jomā, vilina daudzus jaunus un talantīgus puišus. Sapnis par labu dzīvi, luksusa auto, grezniem birojiem un skaistām meitenēm ir neizturami vilinošs. Bet vai jūs esat dzirdējuši par fantastiski bagātajiem maksātnespējas administratoriem Vācijā? Varbūt par maksātnespēju kā galveno «nacionālo nozari» Zviedrijā? Kā tas var būt, ka maksātnespējas procesos ir iespējama tāda virspeļņa? Kā tā var būt, ka ir likumi, kas atļauj šmaukt? Kā tā var būt, ka ir policija, KNAB un SAB, kas saņem iesniegumus un nereaģē? Maksātnespējas administrācija. Tiesas. Iekšlietu ministrs. Tieslietu ministrs. Finanšu ministre. Premjers. Valdība. Saeima. Opozīcija. Kur, pie joda, ir pat vienmēr tarkšķošā opozīcija šajās dienās? Kā tā var būt, ka visi zina, bet klusē?