Kaņepes varētu būt Latvijas zelts vai nafta, ir pārliecināts Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Indāns

Kaņepes šogad aug ideāli, pat par 8 cm divās diennaktīs, ja nav nokavēts sējas laiks. Ja tika iesēts pavasara sausuma periodā, tad kaņepes attīstība iekaltušā augsnē bija stipri aizkavēta, un tā neatgūstas arī vasarā. Taču, ja sēja ir izdarīta pareizi un īstajā brīdī, tad ekstrēmās vasaras nekaitē augšanai. Latvijā 2014. gadā audzē kaņepes šķiedras un spaļu ieguvei 116 ha platībā un pārtikai, pamatā eļļas ieguvei, 120ha platībā. Kaņepju audzētāju ir vairāki desmiti, kas ir Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) biedri, skaidro M.Indāns.

Problēmu netrūkst

Šobrīd nozarei, lai tā straujāk attīstītos, ir nepieciešams attīstīt šķiedras kaņepes pirmapstrādes rūpnīcas. Ir vairāku investoru interese par škiedras kaņepes pārstrādes rūpnīcu izveidi, teic M. Indāns, bet pašlaik tiek gaidīta LAP programmu atvēršana.

Konkursā par Skaistāko lauku saimniecību 2013 atzīta Ločmeļu ģimenes saimniecība Mazdzērvītes Kocēnu novadā.

Ločmeļu ģimene balvā saņēma goda plāksni, kas apliecina Skaistākās lauku saimniecības 2013 statusu un braucienu divām personām uz Berlīnes Zaļo nedēļu – pasaules lielāko starptautisko pārtikas, lauksaimniecības un dārzkopības izstādi un citas saimniecībā noderīgas dāvanas.

«Šogad jau otro gadu apzinām skaistākās lauku saimniecības Latvijā. Mūs priecē, ka līdztekus tradicionālajai lauksaimniecībai – piena lopkopībai, graudkopībai, augkopībai, mūsu zemnieku saimniecībās tiek attīstīts lauku tūrisms, audzēta bioloģiskā produkcija, plaukst kupli rožu dārzi un audzētas pat šitaki sēnes. Katra no šīm saimniecībām ar savu attieksmi pret darbu, apkārtējo vidi un attiecībām ģimenē ir kā miniatūrs valsts modelis, kā paraugs, kurā virzienā valstij vajadzētu attīstīties,» informē Food Union sastāvā ietilpstošās AS Valmieras piens valdes priekšsēdētājs Harijs Panke.

Latvijā ir zemākā cena Eiropā, un zemnieks subsidē visu neefektīvo piena pārstrādi, intervijā DB saka Latraps ģenerāldirektors Edgars Ruža

«Tiem, kas mani apsveic ar Latvijas piena iegādāšanos, man gribas pateikt, ka esam nevis tikuši pie kādas dāvanas, bet, pieņemot lēmumu rūpnīcu glābt, uzņēmušies ārkārtīgi smagus pienākumus,» pēc sarunas jau pie izslēgta diktofona, atzīst Latvijas vadošā graudkopības kooperatīva šefs E. Ruža.

Fragments no intervijas:

Kas ir akūtākās vajadzības rūpnīcas attīstīšanā, ņemot vērā ambiciozos plānus?

Mūsu redzējumā rūpnīca jau pašlaik ir par mazu, bet ir iespēja attīstīties esošajā zemesgabalā. Tas nav šī gada plāns, jo mums ir jāpieslīpē tas, kam pietrūka līdzekļu, rūpnīcu būvējot. Nestāstīšu sīkāk, jo tad es atklātu, ar kādiem produktiem gatavojamies nākt tirgū. Viena no nepieciešamībām ir siera nogatavināšanas noliktava. Tuvākajā laikā redzēsim jaunus Latvijas piena ražotus Trikātas siera produktu līnijas produktus.

Pēc spēcīgajām lietavām daudzās Kurzemes vietās labības lauki sakrituši veldrē. Kādā Priekules novada zemnieku saimniecībā gandrīz puse no agrajiem ziemas kviešiem guļ zemē, vēsta Latvijas Radio.

Tas nozīmē, ka graudi sāks dīgt, samazināsies ražīgums un to kvalitāte. Daļu no zemē guļošajiem graudiem izdosies pacelt un izkult. Graudi ir pietiekami nobrieduši, tāpēc labības pļauja varētu sākties jau nākamajā nedēļā.

Vietējais zemnieks Petrs Indriekus atcerējās kādu notikumu, kad kombainam uz lauka vairs nebija ko darīt, jo krusas graudi bija paspējuši izkult visu rapsi. Šogad būs jādomā, kā saudzīgāk izkult zemē sakritušos kviešus. Mazgramzdā atrodas viens no zemnieka kviešu laukiem. Daudzviet kviešu vārpas vējā vairs nelīgojas, novēroja radio.

Zemnieks stāstīja, ka 80 hektāru lielajā laukā iesēta agrā kviešu šķirne, kas labi pārziemo, bet ir veldres neizturīga. Arī augšanas regulators izmantots divas reizes. Dienvidu pusē mainīgajos laika apstākļos labībai ir grūti pārziemot. Petrs Indriekus stāsta, Latvijā labības šķirņu izpēte ir pietiekami nopietna un darbs turpinās.

Tērvetes novada zemnieks, restorāna, viesnīcas un alusdarītavas Zoltners īpašnieks Valters Bruss ir apmierināts ar pērn un šogad paveikto gan restorāna, gan citu viņa uzņēmumu attīstībā un paredz, ka šogad varētu kristies graudaugu cenas, taču pieprasījums pēc sēklu materiāla varētu palikt iepriekšējā līmenī.

«Iet labi. Klientu ir pietiekami daudz, tagad sākusies vasaras sezona, kad siltajās dienās apmeklētāju ir vairāk,» par pērnā gada oktobrī atklāto restorānu stāsta Bruss. Pie restorāna ierīkota arī āra terase, bet vēl tiek strādāts pie veikala koncepcijas, lai tajā varētu iegādāties alu. To pašlaik var nopirkt līdzņemšanai restorāna bārā.

Arī viesnīca ir noslogota, īpaši brīvdienās. Bruss vērtē, ka klienti ir gan vietējie, gan tūristi no Latvijas un ārzemēm. «Tāpat kā citiem šajā jomā strādājošajiem,» piebilst uzņēmējs.

Firmas.lv informācija liecina, ka SIA Silāres, kas apsaimnieko restorānu, pērn par 51% krities apgrozījums, sasniedzot 624 962 eiro, bet vēl pirms gada apgrozījums bija 1 295 373 eiro. Ievērojami sarukusi arī peļņa, kas 2015.gadā bija 21 107 eiro, bet 2014.gadā - 104 598 eiro. Uzņēmuma vadība samazinājumu skaidro arī ar izmaksām, kas bija nepieciešamas alusdarītavas, restorāna un viesnīcas atvēršanai. Tāpat lieli izdevumi lauksaimniecības produkcijas ražotājam radās elektroenerģijas, tehnikas rezerves daļu un servisa pakalpojumu cenu pieauguma dēļ. Zemo realizācijas cenu dēļ netika realizēta arī iegūtā kviešu raža.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, patlaban novāktās ražas, īpaši rapsim, ir lielākas, tomēr par īstu rekordražu runāt pagaidām pāragri. Tikmēr skaidrs, ka šogad ir rekordliels mitruma procents graudos, kas sasniedz pat 25% ierasto 15% vietā, norāda aptaujātie zemnieki.

«Graudiem ražība ir nedaudz virs četrām tonnām no hektāra, tādēļ teikt, ka tās būtu rekordražas, īsti nevar. Ziemas rapšu ražas gan ir tuvu četrām tonnām no hektāra, kur parasti ir zem trim tonnām. Toties mitrumu šogad var dēvēt par rekordaugstu - mēs, kuriem ir savas kaltes, kuļam graudus pat ar 25% mitrumu. Ja kaltes nav, ar šādu mitrumu kult nevar. Daudziem mieži jau stipri pārgatavi, lūzt. Vidzemē tikai piecas sešas dienas bija ļoti labas kulšanai, tad kviešus varēja kult ar 15% mitrumu, taču tagad tik un tā tie 25% sanāk, līdz ar to arī augstākas izmaksas kaltēšanai,» sacīja Mazsalacas zemnieku saimniecības "Lojas" saimnieks Mareks Bērziņš.

Latvijā šī gada vasarā tika pārsniegti ļoti daudzi maksimālās gaisa temperatūras rekordi. Tāpat pieredzējām ne vienu vien tropisku nakti. Karstuma mīļi, ļoti iespējams, to sauca par paradīzi zemes virsū, bet kā tas ietekmēja lauksaimniecības nozari? Graudaugu augšanai tomēr nepieciešami atbilstoši laikapstākļi.

“Jā, ziemāju raža, cik dzirdam no lauksaimniekiem, šogad ir mazāka, pats grauds ir sausāks un mazāks, taču vienlaikus graudu cenas dēļ pieprasījuma ir augstākas, tādējādi nav tā, ka graudkopji no tā īpaši ciestu. Lai vai kā, aicinām jebkuru lauksaimnieku, sevišķi mazo vai pavisam jauno, – skatīties uz savu darbību plašāk un tālejošāk, neliekot uzsvaru tikai uz vienas sezonas rezultātiem. Un, lai to varētu panākt, saimniecības attīstībai nereti nepieciešams papildu finansējums,” skaidro Lande.lv klientu konsultants Haralds Neimanis.

Kāda, jūsuprāt, izskatās lauksaimniecības nozares nākotne?

Tas, ko esam novērojuši, ir, ka pandēmija atgrieza cilvēkus vairāk pie dabas. Vai tas novedīs viņus pie profesionālās lauksaimniecības, to mēs nezinām, bet kādu daļu tas noteikti iedvesmos. Pēc pasaules datiem spriežot, līdz 2050. gadam pieprasījums pēc pārtikas pieaugs par 70%, jo populācija aug. Ko tas nozīmē? Lai visi cilvēki būtu nodrošināti ar pārtiku, vajadzēs arvien efektīvāk ražot. Tādējādi darbs būs. Tomēr, lai tas būtu paveicams tīri praktiski, lauksaimniekiem būs nopietni jāieguldās un jāattīstās, piemēram, jāizmanto savā saimniecībā modernā jeb precīzā lauksaimniecība – jauni kombaini, GPS tehnoloģijas utt., kam lielākoties nepieciešams papildu finansējums. Zemnieku vidū šobrīd aktīvi notiek arī paaudžu maiņa, un kurš gan jaunais vēlas strādāt ar vecu traktoru un saņemt mazu atalgojumu? Tāpēc mēs iedrošinam augt un attīstīties, nebaidoties ieguldīt ilgtermiņa izaugsmē, jo lauksaimniecības nozare būs aktuāla vienmēr. Turklāt mēs redzam, ka pandēmijas ietekmē daudzi lauksaimnieki ir kļuvuši vēl aktīvāki, spiež gāzes, nevis bremzes pedāli, un tas ir apsveicami! Inflācijas dēļ graudu iepirkuma cenas pakāpās, tādējādi šobrīd situācija vērojama salīdzinoši stabila.

Kad 16. oktobra rītā lauksaimniecības uzņēmuma SIA Lestene vadītājs Egīls Seņkāns pamanīja, ka naktī kāds lauzies graudu un minerālmēslu noliktavā, viņam bija skaidrs gan paša, gan zagļu rīcības plāns, raksta laikraksts Latvijas Avīze.

«Sapratu, ka zagļi nāks otrreiz, tāpēc aizbraucu uz Tukumu un mednieku veikalā par 250 latiem nopirku fotovideokameru LTL Acorn, kas spēj dažādos režīmos fiksēt notiekošo, tostarp arī naktī,» laikrakstam stāstījis E. Seņkāns.

Daudzas tonnas minerālmēslu un 300 tonnas kviešu bijis liels vilinājums. Acīmredzot zagļi cerējuši, ka iepriekšējās nakts nedarbi būs palikuši nepamanīti, un viņi bez bailēm uz noliktavu devās jau nākamajā vakarā, kad tikko kā bija sācis krēslot. Kā raksta Latvijas Avīze, viņi nepamanīja vai nenoticēja arī baltai uzlīmei «Tiek veikta video novērošana», kas vīdēja tieši cilvēka skatiena augstumā uz pelēki šīferotās noliktavas stūra. Šo uzlīmi E. Seņkāns bija uzlīmējis tajā pašā 16. oktobrī, kad noliktavas iekšpusē bija ielicis plaukstas lieluma kameru aizsargkrāsā. Ierīci, kas darbojas ar parastajām baterijām, zemnieks uzstādīja fotografēšanas režīmā ar intensitāti viena fotogrāfija desmit sekundēs pēc katras kustības sensora nostrādes. Pirmā bildīte tapa precīzi pulksten 18.37.

Pašlaik ne vienā vien Eiropas valstī ir noteikti ierobežojumi lauku zemes pircējiem. Arī Latvijas zemnieki aicina pieņemt ierobežojumus, neraugoties uz pretrunu ar brīvā tirgus principiem

Zemkopības ministrijas pētījums par ārvalstu pieredzi zemes tirgus regulēšanā liecina, ka dažādu veidu ierobežojumi pastāv ne tikai jaunajās ES dalībvalstīs – Ungārijā, Lietuvā un Igaunijā, bet arī vecajās ES dalībvalstīs – Francijā, Austrijā, Vācijā. Pašlaik Saeimā tiek izstrādāti normatīvi, kas ierobežotu lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tirdzniecību, kā arī zemes platību nonākšanu viena īpašnieka rokās. Līdz šā gada 1. maijam (10 gadus) Latvijā darbojās ierobežojums – ES dalībvalstu pilsoņiem bija liegts iegādāties lauksaimniecības un meža zemi, tomēr šis ierobežojums faktiski bija dekoratīvs, jo ārvalstu fiziskās personas varēja reģistrēt savu (vai kopā ar Latvijas pilsoni) SIA Latvijā, kurai nekādu liegumu vai ierobežojumu pirkt un pārdot zemi nebija. Lauksaimnieku vidū vienprātības par iecerēto LIZ tirgus regulēšanu nav, jo ir divi pretēji skatupunkti. Visi uzskata, ka turpmāka zemes resursu koncentrēšanās Lavijas situācijā ir nevēlama, jo galu galā «mūziku pasūtīs daži», savukārt otra daļa uzskata, ka ierobežojumi ir pretrunā ar brīvā tirgus un efektīvas strādāšanas principiem. Tā uzskata arī viena no lielākajiem privātajiem zemes īpašniekiem Latvijā SIA Bergvik Skog valdes loceklis Larss Georgs Hedlunds.

Ņina un Vladimirs Mavrini par zemniekiem kļuva 1989.gadā, kad, atsakoties no dzīves Rīgā, iegādājās lauku māju Līgo pagastā.

«Piena cenas bija un ir ļoti svārstīgas. Tās nav adekvātas tiem izdevumiem, kas saistās ar piena ražošanu. Mēs jau daudzus gadus izmantojam iespēju aizbraukt pieredzes apmaiņā pie bioloģiskajiem zemniekiem ārzemēs. Arī šogad bijām Francijā un Vācijā. Kad runājām par piena cenu pie viņiem un pie mums, vācu zemnieks tik vien izsaucās, ka tas, ko par pienu saņem zemnieks Latvijā, līdzinās bankrotam. Esam Eiropas Savienības valsts, bet cenu atšķirības ir ļoti lielas. Nododot pienu pārstrādei, viena no saimniecībām Vācijā par piena litru saņēma 48 centus, bet otra – 50. Bija viens brīdis, kad mums par pienu maksāja 38,5 centus. Tad jau bijām priecīgi. Nodzēsām kredītus bankā un varējām atļauties kaut ko papildināt saimniecībā,» laikrakstam Dzirkstele stāsta Vladimirs.

Ja Saeima pieņemtu valdības atbalstītos priekšlikumus likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos, kas nosaka virkni ierobežojumus zemes iegādei, tās cena īstermiņā varētu samazināties, uzsvēra atsevišķi Nozare.lv rīkotās diskusijas dalībnieki. Savukārt citi sliecās domāt, ka zemes cena nekritīs, bet lēnām pieaugs un ilgtermiņā zeme tās īpašniekiem būs kā zelta kapitāls.

«Ilgtermiņā pilnīgi skaidrs - tiem, kuriem patlaban pieder mežs vai zeme, tas būs zelta kapitāls, ja vien nākamajām paaudzēm īpašumu noturēs, to nepārdodot. Jau patlaban perspektīvākās eksporta nozares ir lauksaimniecība un pārtika. Ņemot vērā prognozējamo pieprasījumu pēc pārtikas un koksnes, šis ir nenovērtējams kapitāls,» sacīja Saeimas deputāts, partijas Vienotība Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Edvards Smiltēns.

Investīciju kompānijas NCH Riga vadītājs Kārlis Cerbulis prognozēja, ka pašreizējā zemes cenu starpība ar Rietumiem nesamazināsies, un Latvijā tā ir vidēji trīs reizes zemāka. «Protams, zemes vērtībai jāpieaug, lai zemnieki varētu veiksmīgāk kreditēties. Vietējie zemnieki jau tagad aktīvi pērk zemi, piemēram, visa zeme, ko manis pārstāvētais amerikāņu pensiju fonds pirms 15 gadiem iepircis un iznomājis, pārdota atpakaļ vietējiem zemniekiem. Un zemes cena patiešām kāpj,» sacīja Cerbulis.

Ingus Niedra ir zemnieks no Blankenfeldes, kurš Lietuvas pierobežā savā senču zemē audzē kaņepes, vēsta reģionālais laikraksts Zemgales Ziņas.

«Esmu zemnieks jau astotajā paaudzē. Man ir tas gods apsaimniekot mūsu dzimtas zemi un turpināt savu senču iesākto jau vairāku gadsimtu garumā. Protams, ar nelieliem pārtraukumiem, tādiem kā Padomju Savienības laiks, kad lielākā daļa zemju un īpašumu tika atņemti un nacionalizēti,» stāsta kaņepju audzētājs.

Lauksaimnieks kaņepes saimniecībā Blankenfeldē audzē 22 hektāru platībā – daļa tiek izmantota šķiedras, bet daļa sēklu ieguvei, kas ir tādu vērtīgu produktu kā kaņepju eļļa, sviests (staks) un vēl citu avots. Ingus atzīst, ka platības būtu jāpalielina, bet atbilstoši tirgus pieprasījumam, jo kaņepes kā kultūraugs nav ne viegli audzējamas, ne apstrādājamas. Kaņepju audzēšana un raža ir cieši atkarīga no laikapstākļiem. «Izskatās, ka šogad nāksies norakstīt daļu no platībām aukstā maija un jūnija dēļ. Vēsais laiks kavēja kaņepju augšanu un veicināja nezāļu attīstību,» secina Ingus.

Latvijas Biškopības biedrība (LBB) nosūtījusi vēstuli Zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai ar lūgumu skaidri un saprotami notiekt jēdzienu «dīvāna zemnieks» un noteikt jaunus kritērijus «dīvāna zemnieku» ierobežošanai.

Tas darīts ar mērķi, lai nepamatoti neciestu biškopji un citi vienkāršie lauku iedzīvotāji no nelielām lauku saimniecībām ar maziem ražošanas apjomiem. LBB atzīst, ka ministrija rīkojusies pareizi, nosakot atbalstu par bišu saimēm, taču plānotie un pastāvošie ierobežojumi mazāk labvēlīgā platību maksājuma (MLA) un vienotā platību maksājuma (VPM) atbalstam samazina ražotāju ienākumus un nav attīstību veicinoši.

Visi līdz šim likumdošanā noteiktie ierobežojumi visvairāk ietekmēja nelielās lauku saimniecības ar maziem ražošanas apjomiem un šajā kategorijā visbiežāk ir biškopji, savukārt īstie «dīvāna zemnieki» atraduši risinājumus kā apiet likumdošanā noteiktos ierobežojumus. Lai saudzētu nelielās saimniecības un neradītu draudus biškopjiem LBB iesaka ZM noteikto liellopu vienību/ha kritēriju VPM un MLA nepiemērot mazām saimniecībām ar platību līdz 50 ha.

Lai arī nākošajām paaudzēm paliek sakopta vide! – tā bioloģiskās saimniekošanas nozīmi skaidro Skrundas pagastā esošās z/s Valti saimnieki Vanda un Rihards Valtenbergi.

Saimniecība oficiāli reģistrēta pirms 21 gada, bet, kā stāsta Rihards, saimniekošana notiek jau septītajā paaudzē. Pirmsākumos Valtos audzēti gan graudi, gan 14 govju ganāmpulks ražojis pienu, taču izvēle tomēr palikusi pie gaļas liellopiem. Tieši viens notikums īpaši mudinājis domāt par bioloģisko saimniekošanu.

Pilnvērtīga bioloģiskā saimniekošana neesot iedomājama bez lopiem, jo tādējādi veidojas pilns cikls. Valtenbergi sākuši ar 11,6 ha, tagad Valtos apsaimnieko 600 ha, no tiem īpašumā ir 440 ha zemju. Liellopu audzēšanai Valtos pievērsās 90. gadu beigās, kad Latvijā ievesti pirmie Šarolē šķirnes lopi. Sākums – grūts, daudz bijis jāmācās, jo šī nozare bija pavisam jauna Latvijā, nevienam nav bijis pieredze ar šādu lopu šķirni.

Par gada labāko kooperatīvu 2013. gadā kategorijā Izaugsme atzīts uzņēmums Barkavas arodi.

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība (LPKS) Barkavas arodi investējusi 2,67 miljonus eiro, izveidojot modernu graudu pieņemšanas un uzglabāšanas vietu Madonas novadā.

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons izteicās, ka LPKS Barkavas arodi ir paveikusi nozīmīgu darbu apjomu kāpināšanā, pagājušajā gadā veiktas būtiskas investīcijas, kas ļāvušas attīstīt graudkopību visā reģionā un zemniekiem augt līdz ar kooperatīvu.

Dibināja daži

LPKS Barkavas arodi 2006. gadā dibināja trīs saimniecības, un kopš tā laika biedru skaits arvien pieaug. Sākotnēji Barkavas zemnieki izaudzēto realizējuši, kā nu katrs mācējis – Rēzeknē, Madonā, Jēkabpilī un citviet. Tolaik būdams mazais zemnieks, tagadējais LPKS izpilddirektors Alberts Gailums sapratis, ka jāpulcējas kopā. Pamatkodols bija septiņi līdz desmit zemnieki, ar kuriem bija pārrunas par iespējamo kooperatīva dibināšanu, viņš atceras. Sākuma periods bijis interesants ar to, ka ikvienu saimnieku vajadzējis pārliecināt par pareizo izvēli. Kooperatīva atrašanās vietas izvēle izdarīta par labu Barkavai, kur ir laba infrastruktūra, piebraucamais ceļš, tika arī noslēgts līgums ar Izglītības un zinātnes ministriju par telpu nomu, kur atradās arodskolas mācību bāze. «Raža bija pie durvīm. Sākumā te nekā nebija, graudus bērām uz lauka zem klajas debess. Pirmais uzdevums bija savākt produkciju no zemniekiem un tālāk vedām uz pieņemšanas punktiem sadarbības partneriem,» turpina A. Gailums. Zemniekiem ieguvums – maksimāli īsā laikā labos apstākļos novāc izaudzēto un viņiem nav jārūpējas par ražas transportēšanu. No Barkavas līdz Jēkabpilij ir 90 km, bet līdz Rēzeknei – 65 km, un tas nav maz. Ja zemnieki varētu nodot tikai vienu vai divas kravas, tas radītu problēmas, viņš skaidrojis. Lēnām zemnieki sapratuši, ka kooperatīva uzņemtais virziens esot pareizais un rādītāji ir augšupejoši.

Pagājušajā nedēļā no Kalvenes pagasta Cīruļiem Vītiņu pļavu dabas liegumā mītošajām savvaļas govīm un zirgiem pievienojies Hailander šķirnes bullis. Pusgadu vecais bullis iegādāts, lai uzlabotu bara kvalitāti un cerētu uz Lauku atbalsta dienesta (LAD) maksājumiem, informē reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

Pļavu, kas atrodas dabas liegumā Liepājas ezers, nomnieks zemnieks Valdis Ķēde ar Vītiņu pļavu govīm strādā jau kopš 2002. gada, kad ar Pasaules Dabas fonda pārstāvja un dabas pētnieka Jana van der Vēna palīdzību uz pļavām nogādātas pirmās astoņas govis.

«Kalvenē bullēnu noskatījām jau pērn novembrī, bet dokumentu kārtošana, lai bullēnu varētu vest uz pļavām, aizņēma pusgadu. Bez šī buļļa teles, kas piedzims, nevarēs kļūt par oficiālām zīdītājgovīm un es nevarēšu saņemt LAD maksājumus. Par baltu velti jau negribas vest govīm barību ziemā, tādēļ tērējām 800 eiro tīršķirnes bullim. Citādi vēlāk paliktu bez naudas,» Kursas Laikam izskaidrojis V. Ķēde.

Pārtikas ražotnē «Kronis» pirmdien, 8. jūnijā, vārīja rabarberu ievārījumu. Visus iepirktos lakstaugus uzņēmums pārstrādāja vienas dienas laikā, vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

SIA «Kronis» izgatavo divu veidu ievārījumus: «Rabarberi ar zemenēm» un «Rabarberi ar kanēli». Šāds produkts tiek ražots jau gadus četrus. Lai arī ievārījums izceļas ar interesantām garšas niansēm, pircēji to vēl nav pa īstam iepazinuši.

Tehnoloģe Iveta Volkova pastāstīja, ka apjomi, kurus ražotnē pārstrādā, nav lieli. No audzētājiem Lielvārdes un Kokneses pusē šogad iepirkti 460 kilogramu rabarberu kātu. No tiem taps apmēram tonna ievārījuma.

Rabarberu sagatavošana – mizošana un sagriešana – ir roku darbs. To veicot, Bauskas Dzīve uzrunāja strādnieci Helēnu Tarnovsku. Viņa atzina, darbs ir nedaudz vienmuļš, taču grūts neesot, jo apjomi nav lieli. «Jābrīnās, ka cilvēki tā nepērk šo ievārījumu. Man jau gan garšo rabarberu zapte, vislabāk, ja tai pievienotas zemenes,» stāsta strādniece.

Malienas pagasta bioloģiskās saimniecības Ziemeļi saimnieks Roberts Zeltiņš šķūnī kuļ mārdadža sēklas, izmantojot paša gatavotas iekārtas. Noputējis gluži balts kā īsts melderis, dadža baltās pūkas kā sniegs klāj ne tikai zemi, bet visu, kur vien nosēžas, raksta aluksniesiem.lv.

Redzot, cik grūti atdalīt dadža sēklas, droši vien daudzi secinātu – pie tāda neķertos vis, norāda reģionālais medijs.

R.Zeltiņš mutei aizlicis masku, lai neieelpotu akotainās pūkas, bet acis netiek saudzētas. Tās iekaist, tāpēc no rīta esot aizpampušas. Zemnieks stāstījis, ka pēc vērtīgajām mārdadža sēklām ir liels pieprasījums, tāpēc – jāsaņemas. Tiesa, šī vasara nav bijusi labvēlīga tā augšanai. Zemnieks atceras, ka aizpagājušajā vasarā sagatavoja gandrīz 20 kilogramus mazo sēkliņu. Tad varēja apmierināt pieprasījumu.

Lauksaimnieku organizācijas pagaidām vēl nav nonākušas pie vienošanās, kādam būtu jābūt Riska fondam, no kura kompensētu zaudējumus, kurus zemniekiem nesedz apdrošināšana, bet kompromiss būtu jāpanāk rudens laikā, lai fonds nākamgad varētu sākt darboties, intervijā teica Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis.

Viņš norādīja, ka Zemkopības ministrijas (ZM) viedoklis ir, ka lauksaimniekiem pašiem ir jāspēj vienoties par to, vai šāds fonds ir nepieciešams, un kādiem būtu jābūt tā darbības principiem, jo valsts puse neko nevēlas uzspiest.

"Tomēr tas nav viegls jautājums, un es nedomāju, ka diskusija beigsies ātri. Taču šajā rudenī par to ir jātiek skaidrībā," norādīja Gūtmanis.

Viņš minēja, ka lauksaimnieki uzskata, ka Riska fondam nevajadzētu negatīvi ietekmēt jau strādājošo apdrošināšanas sistēmu attiecībā, piemēram, uz labības apdrošināšanu. Tajā pašā laikā vēsturiski ir izveidojusies situācija, ka Latvijā netiek apdrošināti dārzeņu stādījumi un augļu dārzi, jo to apdrošināšana līdz šim zemniekiem ir bijusi pārāk dārga. Tāpat ir jautājums, kā rīkoties gadījumos, kad apdrošināšanas nav, bet ir radīti lieli zaudējumi.

Lai zemnieks varētu saņemt ceļazīmi bioloģiskās pārtikas ražošanai, viņa saimniecībai jāiziet garš sertifikācijas ceļš, ko nosaka Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās lauksaimniecības regula. Kā atzīst Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, šī regula ir jāiemācās kā ābece. Taču nereti tieši zināšanu trūkums zemniekiem kļūst par klupšanas akmeni, piektdien raksta laikraksts Diena.

ES dalībvalstīs izveidota kontroles sistēma, kurā iesaistītas gan valsts, gan privātās kontroles institūcijas. Latvijā kontrolējošo funkciju veic divas institūcijas – gan sertificēšanas institūcija Vides kvalitāte, gan Sertifikācijas un testēšanas centrs, kurā strādājošie neatkarīgie inspektori veic pārbaudes biosaimniecībās un uzņēmumos.

Zemniekam vai ražotājam, kurš vēlas iegūt bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, vispirms jāiesniedz pieteikums sertificēšanas institūcijā. Kā norāda G. Norkārklis, būtībā tas ir detalizēts un pamatots biznesa plāns bioloģiskajai saimniekošanai vai ražošanai. Pēc pieteikuma izvērtēšanas attiecīgās kontroles institūcijas inspektori veic pārbaudi saimniecībā. Pat tad, ja viss ir kārtībā, tiek noteikts divu gadu pārejas periods, kura laikā zemnieku saimniecība var kļūt par bioloģisko saimniecību. Šajā laikā lauksaimniekam jāievēro visi bioloģiskās lauksaimniecības kritēriji, taču saražotajai produkcijai vēl nevar lietot oficiālo ES bioloģiskās lauksaimniecības marķējumu – Ekolapiņu.

Graudkopības izaicinājums – stimulēt kvalitatīva sēklas materiāla izmantošanu; pupas kā proteīna avots piena lopkopībā ļautu ražot nišas produktu – no ĢMO brīvu pienu

Tā secina laikraksta Dienas Bizness un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. «Runājot par graudu kopražu, ir izskanējis tāds skaitlis kā seši miljoni tonnu kopievākums nākotnē, un tas nebūt nav nereāls,» saka biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Dubultot kopievākumu ļautu ražības pieaugums vai arī to zālāju platību izmantošana graudkopībā, kurās neganās lopi – kopumā 300 tūkst. ha. Šīs platības varētu tikt apsētas ar graudiem, turklāt tā būtu iespēja attīstīties vidēja lieluma saimniecībām. Vēl jāpieskaita 300 tūkst. ha lauksaimnieciskajā ražošanā atgriežamās platības. «Ja pašlaik mums ir 650 tūkst. ha platības, pieliekot vēl gandrīz tikpat, iegūsim jau sešus miljonus tonnu kopražu. Tāpēc šādas prognozes nebūt nav absurdas,» pārliecināts J. Lazdiņš. Jāņem gan vērā, ka, graudkopībai arvien attīstoties, vēl vairāk samilzīs arī uzglabāšanas, pirmapstrādes un loģistikas problēmas, par ko DB jau rakstīja 31.03.2016.

Bioloģisko graudaugu un ārstniecības augu audzēšanu apvienojot ar rekreācijas pakalpojumu sniegšanu vasarā, ļauj sabalansēt ienākumus ar tēriņiem

Šādu ekonomiskās darbības modeli ir izvēlējies Māris Gulbis, bijušais iekšlietu ministrs un ilggadējais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs, bet pašlaik zemnieks un viesu mājas īpašnieks. «Pēc sava tēva nāves mantoju gan tūristu bāzi (piecas mājiņas) pie Mežezera 5 ha platībā, gan arī 47 ha lauksaimniecībā izmantojamas zemes un vēl vairākus nekustamos īpašumus, un šis ir nosacīti pirmais gads, kad saimniekoju laukos,» savu nonākšanu zemnieka statusā skaidro M. Gulbis.

Ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē ir modes kliedziens – bioloģiskā pārtika, kuras cenas ievērojami pārsniedz tā dēvētās konvencionālās pārtikas cenas. «Latvija ir izcili piemērota bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo pašmāju zemnieku rocība nav ļāvusi īstenot ķimizāciju – lietot dažādus kaitēkļu apkarošanas līdzekļus,» skaidro M. Gulbis. Viņš atzīst, ka iepriekš ar lauksaimniecību ir bijis uz «jūs», taču tagad dzīve piespiedusi un pārgājis uz «tu». «Noklausījos bioloģiskās lauksaimniecības kursus, nokārtoju pārbaudījumus un saņēmu atbilstošu sertifikātu, un varu strādāt bioloģiskās lauksaimniecības nozarē,» uz jautājumu par zemniecības iemaņām un prasmēm atbild M. Gulbis.

Lai mazinātu plūdus Daugavpils novadā, atsevišķi Latgales zemnieki par risinājumu uzskata Daugavpils HES celtniecību.

Daļai zemnieku jau vairākus gadus applūst lauki, kā rezultātā sējas darbi ievelkas pat līdz vasaras vidum. Zemnieki plūdos vaino Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) darbību un pauž sašutumu par esošo situāciju, prasot attiecīgo institūciju un dienestu atbildību.

Sventes pagasta z/s Stārķi īpašnieks Roberts Jonāns šogad graudaugu sēju pabeidza īsi pirms Jāņiem. Sējas aizkavēšanās iemesls – plūdu izraisītās sekas aptuveni 150 - 200 ha platībā. Zemnieks stāsta, ka jau vairākus gadus lauki applūst pēc tam, kad ledus Daugavā jau izgājis un nekādiem plūdiem nedz teorētiski, nedz praktiski vairs nevajadzētu būt. Līdzīgi bija arī šogad, kad zem ūdens vēl maija beigās bija liela daļa no viņa apsaimniekotajiem 525 ha platību. Tas Stārķu saimniekam neļāva savlaicīgi apsēt platības un gūt ieņēmumus no lauksaimnieciskās ražošanas. Līdzīga situācija bijusi arī pērn, kad R. Jonāns sējas darbus nebija pabeidzis pat jūlija sākumā. Toreiz viņš iesējis griķus, bet tie neesot padevušies, tāpēc šogad šāda kļūda netikšot pieļauta.

Latvijas piena kooperatīvi nolēmuši apvienot eksportu, lai mazinātu zemo piena iepirkuma cenu nelabvēlīgo ietekmi uz nozari, informē Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijā (LLKA).

Šobrīd par sadarbību kopīgai piena pārdošanai vienojušies astoņi piena kooperatīvi un notiek sarunas ar pircējiem ārpus Latvijas par ilgtermiņa piegāžu līgumu slēgšanu.

«Mums nav cita ceļa, kā vest sarunas par piena pārdošanu ar uzņēmumiem ārpus Latvijas. Latvijā var pārstrādāt 60 % vietējā piena, bet 40 % jāizved uz Lietuvu un Igauniju. Tā ir laime, ka varam to darīt, jo pretējā gadījumā piena govis, kas saražo 40 % piena, būtu jāizkauj,» atzīmē LLKA Piena grupas vadītāja Mirdza Feldmane.

Asociācija atzīmē, ka lielāko daļu piena kooperatīvu skārušas straujas piena iepirkumu cenu izmaiņas, kas veicinājis piena kooperatīvu saliedēšanos ar mērķi sakārtot piena tirgu, ņemot piemēru no graudaudzētāju kooperatīviem.

«Mūsu valstī palikušas tikai zviedru, svešzemju bankas un zemnieki nevar tajās paņemt kredītu, lai, piemēram, uzbūvētu lielāku gaļas pārstrādes uzņēmumu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sūdzējies Guntis Belēvičs, Kokneses novada Iršu pagasta bioloģiskās saimniecības Zemitāni īpašnieks.

Jautāts: «Arī jūs nevarat paņemt kredītu?», viņš sacījis īsi: «Nevaru.» Uz norādi par viņa saimniecību ar briežu ganāmpulku kā iespējamo nodrošinājumu, saimniecības īpašnieks atbildējis: «Zviedru bankas šādus projektus nekreditē pavisam vienkārša iemesla dēļ: atmatā aizlaistus laukus zviedri var nopirkt lētāk nekā koptus.

Tieši tāpēc pašvaldībām ar steigu jāļauj dibināt krājaizdevu sabiedrības: nauda ir jāglabā nevis zviedru bankās, bet gan pašvaldību bankās, un tās pašas varēs izlemt, ko attīstīt savos reģionos. Vai NAP ir kaut viens vārds par šādu lietu? Protams, nav. Ne jau vienkārši lauksaimniecība ir svarīgākā, bet gan tas, ka latviešu tautas saknes ir laukos.»