Lai arī premjers Dombrovskis viedokli maina vai ikdienas, kopumā jāatzīst, ka diskusijas par valsts uzņemumu privatizācijas «jauno vilni» ir aktivizējušās. Valdības pārstāvju sarunās ik pa laikam tiek apspriesta Lattelecom, LMT, nesen arī LVRTC (kurš nez kāpēc būtu jāprivatizē kopā ar kādu no telekomunikāciju uzņēmumiem), kapitāldaļu 100% nodošana privāto uzņēmēju valdījumā. Protams, no nomināli labējās valdības varētu gaidīt aktīvāku darbību šajā jomā, bet, izskatās, tai tagad ir citas rūpes.
Ja reiz beidzot (lai arī ar grūtībām un negribīgi) ir ticis atzīts, ka valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, tad rodas jautājums par vienu struktūru, kura līdz šim nemaz nav bijusi pieminēta privatizācijas kontekstā – brīvostas.
Kaut neesmu eksperts kuģniecības jautājumos, brīvostas jau sen mani ir interesējušas, jo pēc būtības tās ir tāds kā unikāls veidojums. Valsts un pašvaldības iegulda brīvostās milzīgus resursus - zemi, kas, saprotams, atrodas stratēģiskā vietā, un veic investīcijas infrastruktūrā. Piemēram, Rīgas brīvosta aizņem 1 962 ha lielu teritoriju (un tas ir tikai uz sauzemes), no kuras ievērojama daļa pieder Latvijas valstij vai Rīgai pašvaldībai. Tās pamatlīdzekļu bilances vērtība, saskaņā ar pēdējo publiski pieejamo 2009. gada pārskatu, ir ap 136 milj. latu. Bet, nedz likums par ostām, nedz Rīgas brīvostas likums, nenosaka nepieciešamību tai strādāt ar peļņu, nodrošināt dividenžu iemaksu valsts budžetā utt. Nemaksā brīvosta arī ienākuma nodokli no savas peļņas. Saskaņā ar likumu par ostām, ostas pārvaldes finanšu līdzekļus var izmantot tikai ostas un tās infrastruktūras apsaimniekošanai un attīstīšanai – tā teikt, darbība darbības dēļ. Tāpēc nav brīnums, ka teju vienīgie ostu darbību rezultāti, kas tiek publiski izziņoti un apspriesti, ir pārkrauto kravu apjomi, nevis finansiālie rezultāti.
Skaidrs, ka bez publiskās administrēšanas tādā stratēģiski svarīgā objektā, kas sniedz pakalpojumus visiem ienākošiem kuģiem, ir grūti iztikt. Ir jāatrisina gan stratēģiskie jautājumi (ostas attīstības programma), gan jānodrošina ostas ikdienas funkcionēšana visu operatoru interesēs: jāuztur moli, viļņlauži, krasta nostiprinājumi, navigācijas iekārtas, jānodrošina ziemas navigācija un kuģu satiksmes vadība utt.
Bet kāpēc valsts strukūras – brīvostas – īpašumā ir jāpatur milzīgas zemes platības, un tādi infrastuktūras elementi, kā piestātnes? Tik un tā tajās saimnieko privātuzņēmēji, kuri nomā nekustamo īpašumu no brīvostas. Pie tam, lemjot par nomas iespējām, Brīvostas pārvalde vērtē pretendenta biznesa plānu un tā īpašnieku reputāciju un finanšu stāvokli. Būtībā osta pati atlasa, kurš un ko darīs ostā. Kā rāda prakse gan Latvijā, gan ārzemēs, valsts struktūrām tāda biznesa vērtēšana parasti nepadodas labi. Un tiešām, piemēram, SIA Spilves pļavas biznesa plāns, nav piepildījies, ja reiz tā kļuvusi maksātnespējīga, paliekot parādā Rīgas brīvostai vairāk kā 200 tūkst. latu nomas maksu. Arī pati Brīvostas pārvalde pagājušogad atzinusi, ka ir vairāk kā 20 uzņēmumi, kuri nepilda savus biznesa plānus.
Interesanta šķiet arī nesenā ziņa, ka brīvostā loģistikas centru attīstīs Brazīlijas investori, par ko jau ir parakstīta vienošanās. Mulsina, ka interneta resursos par tādu Granada Enterprise neko nevar atrast (izņemot to, ka Latvijā viņu pārstāvjus pavada neviennozīmigi vērtētais uzņēmējs Aigars Strauss), un ka brazīliešu investoru pārstāvis domā izmantot Latviju tranzītam uz Ķīnu (kas, maigi izsakoties, nav pa ceļam), bet vispirms jau, skaidra lieta, grib nopirkt šeit banku.
Nezinu, kā tiek noteikta nomas maksa par brīvostas īpašumiem (pieļauju, ka to neviens nezina), bet jebkurā gadījumā, kā apskatīts iepriekš, valstij vai pašvaldībai nekas no tās netiek.
Apzinoties, ka atkal izsaukšu lasītāju un komentētāju dusmas, tomēr gribu ierosināt diskusiju, vai komercdarbībai paredzētā infrastruktūra un zeme ostās nebūtu tomēr jāprivatizē. Ja būs jāvērtē nevis biznesa plāni un solītie kravu apjomi, bet izsolē piedāvātā pirkšanas cena, ir daudz vieglāk pieņemt valsts budžetam optimālākos lēmumus. Protams, ir svarīgas arī pārkrautas kravas un biznesa aktivitāte ostā. Bet, ja par zemi ir samaksāta liela nauda, tas ir labākais motivātors biznesa plāna realizēšanai vai arī aktīvu nodošanai prasmīgākās rokās, gadījumā, ja plāns nepiepildās.