Tā par iespējamu atgriešanos Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) vadītāja krēslā intervijā DB saka režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars, kurš patlaban koncentrējies uz sava fonda projektiem, kā arī sabiedriskiem procesiem Latvijā.
Fragments no intervijas:
Darbošanās politikā traucē iesāktajiem radošajiem mākslas un kultūras procesiem vai gluži otrādi – viens otru papildina?
Nē, netraucē, varu apvienot. Turklāt darbojos Izglītības, kultūras un sporta komitejā. Vēlos dalīties ar savu pieredzi kultūras jomā. Tāpat man ir svarīgi pārstāvēt centrālu, liberālu un laikmetīgu politisko spēku, kur ir arī jūtams jaunu cilvēku pienesums.
Kuri procesi Latvijā jūs ir visvairāk aizķēruši?
Gribu runāt tikai par labo. Ja iepriekš satrauca darbaspēka aizplūšana uz ārzemēm, tad tagad redzu, ka daudz jaunu un talantīgu cilvēku tomēr par dzīves un profesionālo ambīciju realizācijas vietu izvēlas savu dzimteni – Latviju. Atgriežas te pēc dažādās jomās iegūtas labas izglītības ārzemēs. Cilvēkiem Latvijā ir intelektuālā kapacitāte, uzņēmība un ļoti plašs iespēju līmenis sevi realizēt. Piedzīvoju emocionālu gandarījumu, kad mani kopā ar brāli (Juri Žagaru – aktieri un uzņēmēju – aut.) Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra uzaicināja vadīt pasākumu ar inovāciju un eksporta līderu godināšanu. Pārsteidzoši, ka arī Latvijā ir tik uzņēmīgi un darbspējīgi cilvēki, kas pratuši iespraukties pasaules tirgū ar unikāliem produktiem, piemēram, bezpilota lidaparātiem vai ūdensplūdu dambjiem. Un šādas lietas dod cerību, ka valstī notiek izaugsme, pat ja skaitļu valoda nav glaimojoša. Savukārt kā savas jomas pārstāvim man nekad nav bijis jākautrējas, jo mūsu izcilie solisti, instrumentālisti, diriģenti ir iekarojuši pasaules koncertzāles un labākās operas skatuves, kļūstot par vēstnešiem mūsu valsts kultūrai. Šajā jomā esam ļoti konkurētspējīgi. Man kopumā ir optimistisks skats.
Vai būtu ar mieru atgriezties LNOB vadītāja krēslā, ja rastos tāda iespēja?
Jā. Negribu koķetēt un noliegt šādu iespēju. Ja vēl kādreiz rastos tādi apstākļi, es turpinātu vadīt kādu kultūras institūciju. Pie zināmiem nosacījumiem atgrieztos arī LNOB, kas noteikti būtu visinteresantāk. Bet vienkārši ieņemt to krēslu – tā nav motivācija. Svarīgi, ko spēšu būtiski izmainīt uz labu, kādas jaunas vērtības radīt un kā pārsteigt.
Visu rakstu «Manas trofejas ir atmiņas no mākslas notikumiem» lasiet 28. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.