Negodīgi darbinieki ir vienmēr bijuši. Vēlme uz sava darba devēja rēķina iegūt vieglus papildus līdzekļus ir īpaši izteikta ekonomiskās krīzes laikā. Ko darīt un kā rīkoties, ja esat konstatējuši, ka darbinieks rīkojas prettiesiski? . Esmu pārliecināts, ka vairums apgalvos, ka šādā gadījumā, darba devējam ir tiesības nekavējoties uzteikt darba līgumu un atlaist negodīgo darbinieku. Vairums gadījumu šāds risinājums ir piemērojams. Problēmas rodas tad, ja šis darbinieks ir arodbiedrības biedrs.
Saskaņā ar Darba likuma 110.panta pirmo daļu, darba devējam ir aizliegts arodbiedrības biedram bez arodbiedrības piekrišanas uzteikt darba līgumu. Turklāt, arodbiedrībai atbilde ir jāsniedz 7 dienu laikā no paziņojuma saņemšanas brīža. Līdz ar to, problēma rodas, kā rīkoties šo 7 dienu laikā un arī gadījumā, ja arodbiedrība nepiekrīt darbinieka atlaišanai, bet nevar pieļaut, ka darbinieks turpina strādāt sev ierastajā veidā.
Saskaņā ar Darba likuma 58.pantu, darba devējs var atstādināt darbinieku no darba, ja šis darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm. Atstādināšanas institūta mērķis ir no vienas puses noteiktā termiņā pārliecināties par to, vai darba devēja aizdomas par darbinieka iespējamu pārkāpumu apstiprinās un, no otras puses, nepieļaut darbinieka, iespējams, prettiesisko darbību turpināšanu un novērst zaudējumus, kas var rasties šo darbību rezultātā. Ja darba devējs ir ieguvis pierādījumus, kas apstiprina darba devēja aizdomas par darbinieka pārkāpumu, darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas likumā noteiktā kārtībā.
Atbilstoši Darba likuma 58.panta piektajai daļai, darbinieks nevar tik atstādināts ilgāk kā par trim mēnešiem. Sekojoši, trīs mēnešu laikā darba devējam būtu jāpanāk darbinieka atlaišana, kurš ir arodbiedrības biedrs. Kā jau norādīts iepriekš, ja arodbiedrība nepiekrīt darbinieka atlaišanai, darba devējam ir jāceļ tiesā prasība par daba tiesisko attiecību izbeigšanu ar negodīgo darbinieku. Domājams, ka tie, kas saskārušies ar tiesas procesu piekritīs, ka šādā termiņā nav iespējama lietas izskatīšana pat pirmās instances tiesā, kur nu vēl apelācijas un kasācijas instancēs.
Rezultātā, darba devējs ir dilemmas priekšā: pielaist darbinieku pie darba pienākumu pildīšanas, riskējot ar to, ka darbinieks turpinās prettiesiskās darbības vai arī tomēr atstādināt darbinieku atkārtoti pēc trīs mēnešu atstādināšanas termiņa beigām. Diemžēl, pēdējā minētā iespēja nebūs tiesisks risinājums. Tiesu praksē (2009.gada 14.oktobra LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā nr.SKC-891) ir apstiprinājies, ka darbinieka atkārtota atstādināšana, izbeidzoties trīs mēnešu termiņam, pielaižot darbinieku uz vienu dienu darba pienākumu pildīšanai, ir pretēja Darba likuma 58.panta mērķim un jēgai. Sekojoši, neatkarīgi no tā, vai tiesā ir vai nav celta prasība pret darbinieku, kurš ir arodbiedrības biedrs, darba devējam nav likumisku tiesību atkārtoti atstādināt darbinieku no darba pienākumu veikšanas līdz laikam, kad tiesa būs taisījusi spriedumu un tas stāsies likumīgā spēkā.
Šādai tiesu praksei varētu piekrist un atzīt to par pareizu, ja vien tiesas procesa ilgums atbilstu likumā ietvertajam atstādināšanas termiņam un arodbiedrības Latvijā darbotos atbilstoši to patiesajam mērķim. Netiek apgalvots, ka kādas konkrēti vai visu arodbiedrību mērķis un funkcijas ir neatbilstošas arodbiedrību vispār pieņemtajām funkcijām un mērķiem, tomēr atsevišķos gadījumos ir novērojami zināmi trūkumi, kas vairāk saistīti ar nekompetenci juridiskajos jautājumos vai situācijas ļaunprātīgu izmantošanu. Un proti, vai arodbiedrības vadībai ir pietiekoša kompetence un zināšanas, lai izvērtētu darba devēju iesniegtos pierādījumus un pieņemt attiecīgu lēmumu? Pieļauju, ka šāda kompetences esamība ir apšaubāma. No arodbiedrības nevarētu prasīt, lai tā pieņemtu izvērtētu un kompetentu lēmumu strīdos, kurus skata profesionāli tiesneši trijās tiesu instancēs. Pie tam, likums nenosaka atbildes saturu un pat neuzliek par pienākumu sniegt motivāciju atteikumam. Līdz ar to, arodbiedrība var aprobežoties tikai ar viena vai divus teikumu garu atteikuma atbildi, ko var izskaidrot ar kompetences trūkumu vai ar situācijas savtīgu izmantošanu, jo ir tik vienkārši uzrakstīt noliedzošu atbildi un ir arī jāparāda arodbiedrības biedriem, ka arodbiedrība aizstāv viņu intereses.
Turklāt jānorāda, ka praktiski katrā uzņēmumā strādājošie darbinieki ir tiesīgi nodibināt arodbiedrību, kas liek secināt, ka arodbiedrību skaits var būt milzīgs. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībā vien ir uzskaitītas 21 reģistrēta arodbiedrība. Par nožēlu Uzņēmumu reģistrā nav pieejama apkopota statistika par reģistrēto arodbiedrību skaitu, kas liek domāt, ka arodbiedrību skaits var būt patiešām neaptverami liels. Bez tam, jānorāda, ka darbiniekam ir tiesības iestāties vairākās arodbiedrībās bez skaita ierobežojuma, kas, savukārt, var radīt nopietnus sarežģījumus arodbiedrības piekrišanas saņemšanai, jo formāli piekrišana būtu prasāma visām arodbiedrībām, kuru biedrs ir darbinieks.
Pastāv ļoti liela iespēja, ka apskatītā tiesību norma un iespēja neierobežoti dibināt un iesaistīties arodbiedrībās, var tikt izmantota un tiek izmantota ļaunprātīgi no darbinieku puses, kā rezultātā cieš darba devējs un arodbiedrību institūts kopumā. Uzskatu, ka esošais Darba likuma regulējums ir nepilnīgs. Protams, ka nav apspriežamas darbinieka tiesības apvienoties arodbiedrībās, tāds tiesības ir un netiek apstrīdētas. Tāpat, nav šaubu par to, ka ir negodprātīgi darba devēji, kas atstādināšanas termiņa ierobežojuma neesamību varētu izmantot ļaunprātīgi. Tādēļ uzskatu, ka ir nepieciešams atrast un normatīvajos aktos iestrādāt mehānismu, kas nodrošinātu šādas situācijas taisnīgu regulējumu. Kā vienu no piemēriem taisnīguma nodrošināšanai varētu minēt izņēmumu papildināšanu, kad nav nepieciešama arodbiedrības piekrišana darbinieka atlaišanai, kā arī darbinieka tiesības iesaistīties vienā arodbiedrībā. Tāpat, varētu noteikt arodbiedrību atbildību, ja atteikums atlaist darbinieku ir nepamatots.
Nobeigumā vēlētos norādīt uz dažiem risinājumiem un ieteikumiem, ja darba devējs nokļūst iepriekš apskatītajā situācijā. Proti, īpaši svarīgi ir nekavējoties, precīzi un normatīvajos aktos noteiktā kārtībā fiksēt pārkāpumu un ar to saistītos blakus apstākļus, jo tas kalpos par pierādījumu tiesā. Šis ir pirmais un galvenais solis. Nākamais solis būtu pieprasīt lai darbinieks rakstiski informē par to, kuras arodbiedrības biedrs darbinieks ir. Kad ir saņemti rakstveida paskaidrojumi un pieprasītā informācija, nekavējoties izdot rīkojumu par darbinieka atstādināšanu no veicamajiem darba pienākumiem. Pēc iepriekš minētajām darbībām (pierādījumu fiksēšanas un nodrošināšanas) var pievērsties tālākām darbībām, kas ir atkarīgas no konkrētās situācijas un darba līguma noteikumiem. Piemēram, darba līguma ietvaros precizēt darba pienākumus, tādejādi liedzot iespēju piekļūt darba devēja mantai vai vietai, kur darbinieks potenciāli var nodarīt zaudējumus. Vēl viens risinājums ir vērsties policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu.
Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no pārkāpumu smaguma vai konkrētiem apstākļiem vēlams ir nekavējoties vērsties pēc juridiskās palīdzības pie profesionāļiem. Katram sīkumam lietas tālākā virzībā var būt izšķiroša ietekme, jo pierādīšanas pienākums darba strīdos gulstas uz darba devēja pleciem. Tas nozīmē, ja darba devējs nevarēs pierādīts kādus apstākļus, kas saistīti ar darbinieka prettiesisko rīcību, prasība par darba līguma izbeigšanu var tikt noraidīta.