No atdarinātājiem neizvairīties, tāpēc svarīgi izdomāt arvien jaunas preces un censties sevi pasargāt, piemēram, reģistrējot dizainparaugu.
Tā rīkojusies rotu un aksesuāru izgatavotāja SIA Dzintara māsas, stāsta Vineta Veismane, SIA Dzintara māsas īpašniece. Viņa ar savām māsām kā pašnodarbinātās biznesu sāka pirms pieciem gadiem ar ielas tirdzniecību Vecrīgā. 2012. gadā Vineta nodibināja mazkapitāla uzņēmumu SIA Dzintara māsas, kas ir mikronodokļa maksātājs. «Šis ir nākamais solis pēc pašnodarbinātā,» viņa skaidro.
Saite ar klientu
Pašlaik SIA Dzintara māsas strādā Vineta un viņas māsa Elza Vanuška. Viņas uzskata, ka uzņēmums joprojām pastāv tikai tāpēc, ka pašas tirgo savu produkciju, sazinās ar klientiem, kuri nereti atstāj savus kontaktus, un Dzintara māsas sūta viņiem vēstules, «draudzējas» Facebook un draugiem.lv. «Citi, kas reizēm patirgojas, pazaudē kontaktu ar klientiem. Jāspēj uzturēt saikni ar pircēju un nelaist viņu prom – pat tie, kuri nopirkuši mazu nieciņu, pēc kāda laika atceras, ka mums ir vēl citas preces. Tie ir labākie klienti,» spriež Vineta.
Uzņēmums sadarbojas tikai ar vienu veikalu – Moranda Jūrmalā. Tas tāpēc, ka Vineta neredz savai produkcijai piemērotu veikalu, izņemot, Pop Up Store Vecrīgā, kas atrodas ļoti tuvu Dzintara māsu tirdzniecības vietai brīvdabas atpūtas parkā Egle.
Vecmāmiņas skolotas
Runājot par to, kā rodas jauni produkti, Vineta stāsta, ka sākumā ir dizaina iecere. Eksperimentējot ar materiālu, skatās, kas no tā izanāk un, ja rezultāts ir labs, apspriež to, nolemj, vai izgatavot konkrēto lietu lielākā apjomā. Ja lēmums ir pozitīvs, uzņēmums meklē piegādātājus, iepērk materiālus.
«Daudzi no tiem, kuri domā sākt biznesu, nesaprot, ka tad, ja gribi nopietni tirgot un veiksmes gadījumā preci labi pirks, to prasīs vēl un vēl. Tāpēc jābūt gatavam nodrošināt noteiktu preces apjomu. Jau sākumā jābūt pietiekami kritiskam pret to, ko dari. Diemžēl rūgtā patiesība ir tāda, ka viss atduras pret to, vai kāds to nopirks,» zina teikt Vineta.
Viens no uzņēmuma meistar- stiķiem ir kaklasaišu mezgli. «Sapratām, ka šlipse ir lielisks materiāls, ar ko strādāt – katra dizainera sapnis. Tās ir fantastiskās krāsās, faktūrās, izgatavotas no labiem materiāliem, arī slavenu dizaineru darinātas, interesantas – ar rozā cūciņām, lidojošiem pērtiķīšiem utt.,» stāsta Vineta.
Uzņēmums kaklasaites iepērk no lietotu apģērbu izplatītāja RDA. Vienā mezglā savienotas vairākas kaklasaites, reizēm – pat sešas.
Dzintara māsas piedāvā arī žabo. «Mēs pirmās sākām šūt žabo un neesam pārstājušas. Žabo nav modes lieta, tas ir īpašs aksesuārs – to var vilkt arī pie saplēstiem džinsiem un ādas jakas un tik un tā izskatīties aristokrātiski,» uzskata Vineta. Pēc viņas domām, no špikošanas nav iespējams izvairīties, tāpēc Vineta nebēdā, ka vienubrīd daudzas sievietes izgatavoja žabo, jo tie, iespējams, ir vienīgie ieņēmumi. Dzintara māsas esot bijušas pirmās, kuras izgatavoja arī organzas ziediņus, kurus šobrīd māca gatavot jau darbmācības stundās skolā.
«No špikošanas nevar izvairīties, domāju, ar to sastopas ikviens, kurš radījis ko oriģinālu. Ir jāiet uz priekšu, jādara labāk. Pirmais vienmēr paliek atmiņā kā pirmais,» uzskata Vineta. Visus praktiskos rokdarbu noslēpumus mazmeitām atklājusi vecmāmiņa Tekla Akmentiņa, kura ilgus gadus strādājusi par darbmācības skolotāju.
Visu pašas
Vineta pati arī tirgo uzņēmuma radītos aksesuārus. «Man ļoti patīk tirgoties, es vienkārši dievinu komunikāciju ar klientiem! Tas nekas, ka reizēm viņi neko nenopērk, ja vajadzēs, viņi atcerēsies un atradīs. Es biznesu uztveru personīgi – pieļauju visas kļūdas, ko vien var, pati izdomāju, ražoju un pārdodu, turklāt man ir divi bērni. Visu var paspēt,» viņa uzskata. Uzņēmēja gan norāda, ka tagad kļuvusi apdomīgāka un izvērtē, vai vajag piedalīties visos procesos, vai tādējādi neatņems laiku ģimenei.
Vaicāta pēc padoma citiem rokdarbniekiem, kuri plāno sākt biznesu, Vineta iesaka rūpīgi apdomāt divas lietas. Pirmkārt, kārtīgi izrēķināt preces cenu, lai nesabojātu tirgu pārējiem. Piemēram, ja izdomā gatavot rotas, jābūt cienīgai cenai, nevis viens lats vairāk par materiālu izmaksām. Jāierēķina arī transporta izmaksas, savs laiks, biroja izdevumi utt. Otrkārt, ja ir pārliecība, ka precei būs pircēji (to akceptējuši draugi, paziņas utt.), racionāli jāiepērk materiāli, t.i., jāmeklē iespēja tos iegādāties lielākā daudzumā un par labāku cenu.
«Materiālu pārdevāji, kas savā nišā ir monopolisti, ir samērā neieinteresēti specpasūtījumiem, tāpēc jāmeklē tirgotāji, kam ir konkurenti,» viņa iesaka.
Reģistrē dizainparaugu
Dzintara māsas pašas izgatavo arī rotās izmantotās kamejas. Lielākoties rokdarbnieki tās savām vajadzībām iegādājas internetā, tās ir masveidā ražotas no epoksīda sveķiem. «Mums tās ir no keramikas, turklāt pārklātas ar kuģu laku,» atklāj Vineta.
Dzintara māsas savām kamejām ir reģistrējušas dizainparaugu. «Mēs vienīgās Baltijas jūras reģionā izgatavojam kamejas, kam reģistrēts dizainparaugs,» saka Vineta. Uzņēmums to darīja tādēļ, lai tirgū nebūtu kopijas.
«Šādi jebkurš var aizsargāt savu autordarbu, tas ir diezgan vienkārši. Protams, mazajiem uzņēmējiem tas maksā diezgan daudz, tie ir gandrīz 100 eiro. Protams, varbūt kāds lielais uzņēmējs par to smiesies, jo šī summa ir vienu pusdienu vērtībā, bet mazie padomā pirms tādu izdevumu veikšanas,» saka Vineta.
Dzintara māsu kameju dizainparauga aizsardzības periods ir pieci gadi, un tas ir reģistrēts Latvijā. Tas nozīmē, ka igaunim vai lietuvietim nav šķēršļu to nokopēt un tirgot kādā citā valstī. Vineta gan atzīst, ka gadījumā, ja kāds vietējais klaji nošpikotu uzņēmuma autordarbu, Dzintara māsām kā mazam uzņēmumam nebūtu plašas iespējas cīnīties. Taču tik un tā uzņēmēja uzskata, ka kameju dizainparauga reģistrēšanai ir bijusi praktiska jēga, jo var pierādīt klientam, ka tas ir viņas autordarbs. «Klienti to novērtē,» viņa uzskata. Arī kaklasaišu mezgliem iecerēts reģistrēt dizainparaugu.