EXPO 2020 Dubai Latvijas paviljonu organizē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kas veiksmīgi uzcēla paviljonu mazajā EXPO Astanā 2017. gadā, neizmantojot ne centa valsts naudas
Lielo EXPO pieredze Šanhajā 2010. gadā un Milānā 2015. gadā, kas vispār nenotika, liecina, ka riski ir. Par to arī jautājumi EXPO 2020 Dubai komisāram un LTRK valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam.
Fragments no intervijas, kas publicēta 3. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:
Pasakiet vispirms, kādēļ Jānis Endziņš šobrīd jāsauc par komisāru?
Tāda ir EXPO vispārējā kārtība. Latvijas profesiju klasifikatorā jau laikam komisāru nav, bet EXPO pieredze, strādājot ar dažādām valstīm, kurās ir visdažādākā iekšējā struktūra, ir novedusi pie izvēles, ka viņi vēlas runāt ar vienu konkrētu cilvēku, kas par visu atbild. Šo cilvēku arī sauc par EXPO komisāru, tā esmu ticis pie komisāra nosaukuma.
Pastāstiet par kameras pieredzi EXPO organizēšanā?
Kamera organizēja Latvijas dalību EXPO 90. gadu sākumā, uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Tas bija 1992. gadā Seviļas pilsētā Spānijā. 1993. gadā organizējām EXPO Tedžonā, Dienvidkorejā. Pēc tam bija 1998. gads Lisabonā, Portugālē. Vēlāk izveidoja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kas pārņēma EXPO organizēšanu. Kopš tā laika kamera nepiedalījās EXPO organizēšanā, līdz atkal 2017. gadā veidojām Latvijas paviljonu Kazahstānas pilsētā Astanā.
Pēc neveiksmes Milānas EXPO 2015. gadā runāja, ka Latvijai vispār nevajag piedalīties EXPO izstādēs. Izstādes sevi izsmēlušas un tamlīdzīgi. Kā iznāca, ka kamera to organizēja, jo valsts finansējuma taču nebija?
Atgriezāmies, ja tā var teikt, ar mazo EXPO Kazahstānā, Astanā, kas notika 2017. gadā. Valdība jau bija pieņēmusi lēmumu nepiedalīties. Pie mums vērsās kameras biedrs – uzņēmums Latvijas dzelzceļš – un uzsvēra, ka gadījumā, ja Latvija nepiedalās EXPO Kazahstānā, tad tieši Latvijas dzelzceļš saredz virkni problēmu. Kazahstāna savu EXPO uztvēra kā ļoti nozīmīgu pasākumu. Tas tika plānots kā valsts gada notikums. Bija personīga attieksme no šīs valsts vadītājiem, un nepiedalīšanās varēja nozīmēt arī necieņas izrādīšanu. Nepiedalīšanās varēja iedragāt divu valstu attiecības, protams, arī uzņēmēju attiecības. Skatoties no tranzīta un uzņēmuma Latvijas dzelzceļš pozīcijām, šis tiešām bija ļoti nozīmīgs pasākums. Piedaloties Astanas izstādē, mērķis bija ne tikai noturēt izveidotās attiecības, bet arī tās padziļināt. Bija arī citi uzņēmumi, kuri norādīja, ka Astanas izstādē būtu jāpiedalās. Kameras uzdevums ir biedriem palīdzēt. Tad arī uzņēmāmies iniciatīvu. Mēs paši izteicām piedāvājumu un prasījām, lai mums uzticas un dod iespēju. Šai izstādei nebija nekāda publiskā finansējuma – es domāju Latvijas budžeta naudu. Latvijas dzelzceļš solīja daļu izmaksu segt no saviem līdzekļiem, jo tas bija svarīgi no viņu biznesa viedokļa. Parakstījām līgumu par to, ka organizējam EXPO pilnīgi bez valsts tieša atbalsta.
Neteica, ka esat mazliet traki?
Ne viens vien! Tā arī bija traka uzņemšanās. Iedomājieties situāciju – līdztekus meklēt budžetu un organizēt visu pasākumu.
Tajā pašā laikā, strādājot bez valsts finansējuma, jums nebija vairāku risku, kas šādos gadījumos ir? Milānas EXPO izgāšanās pēc būtības sakņojas birokrātiskos apgrūtinājumos un nespējā iekļauties termiņos.
Tādā ziņā mums bija brīvākas rokas darīt. Procesu sākām samērā vēlu. Tas palīdzēja, ka nebija valstisko birokrātisko šķēršļu, ka noteiktos laikos ir kaut kas jāizsludina, ka kādam ir tiesības mūsu lēmumus apstrīdēt. Mēs tiešām strādājām lielā steigā. Ātra lēmumu pieņemšana deva augstu rīcības efektivitāti. Daudzi sākumā teica, ka, ja būsim Astanā, tad mums pašiem būs kauns, ka esam turp devušies. Pašreiz varam teikt, ka ar vēsturiski vismazāko budžetu, kāds jebkad ir bijis EXPO – aptuveni 800 tūkstošu eiro –, mūsu paviljons ieguva bronzas godalgu par paviljona dizainu. Pasākums bija izdevies, un nebija nekādu skandālu.
Astanas EXPO tiek saukts par mazo, jo norit trīs mēnešus. Kādi bija jūsu mērķi un uzstādījumi, turp dodoties? Sasniedzāt iecerēto?
Mazais EXPO tas tiešām bija tikai laika nozīmē. Ar Kazahstānas investīcijām šis EXPO nosacīti bija mazais. Vizuāli bija panākts, ka tas izskatās kā lielais EXPO.
Mēs gribējām, lai, cilvēkiem ieejot Latvijas paviljonā, rastos labas sajūtas, lai būtu patīkami. Viena no mērķa grupām bija augstskolas. Ģimenes ar bērniem, kuras atnāk uz paviljonu, nav tas biznesa partneris, kas uzreiz slēgs līgumu ar, piemēram, dzelzceļu. Tomēr, ja bērnam radām labu priekšstatu par Latviju, tad, pienākot laikam studēt, jaunietis var izšķirties tieši par šo valsti. Domājām par parasto apmeklētāju, un tas bija izdevies. Bērnus no paviljona nevarēja dabūt ārā, jo viņiem bija interesanti. Otra sadaļa, protams, bija biznesa klients. Mēs rīkojām tematiskās nedēļas – organizējām biznesa konferences, tikšanās un visu, kas pie tā piederas.
Pastāstiet sīkāk, kā LTRK kļuva par EXPO 2020 Dubai Latvijas paviljona organizatoriem?
Pērnā gada otrajā pusē Ekonomikas ministrija, ievērojot mūsu pieredzi, jautāja, vai esam gatavi rīkot EXPO paviljonu Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā. Mēs piekritām šo iespēju izskatīt, bet ar vienu noteikumu – valsts finansējums būs vajadzīgs. Papētījām situāciju – pirmkārt, tie ir Arābu Emirāti, tur ir savas izmaksas, lielākas nekā daudzviet pasaulē, noteikti lielākas nekā Kazahstānā. Otrkārt, Dubaijā ir tikai zeme, tur nav nekādu būvju vai konstrukciju. Precīzi izsakoties, nevis zeme, bet tikai smiltis tur ir. Tas nozīmē, ka būvniecībai vajadzēs vairāk naudas. Treškārt, tas nav mazais EXPO, bet lielais – pasākums ilgst pusgadu, nevis trīs mēnešus. Jau uzreiz valstij solījām, ka piesaistīsim papildu finansējumu, bet bez valsts investīciju naudas pasākumu nevar realizēt. Mums bija skaidrs, ka gluži kā Astanā neiznāks. Tur viss tika paveikts par dalībnieku iemaksām. Astanā kamera mazliet piemaksāja no sava budžeta līdzekļiem – vairāk nekā 100 tūkstošus eiro. Pirms parakstīties un pateikt, ka mēs darām, bija vajadzīgs pamats. Tad notika vairākas valdības sēdes, kurās izlēma par finansējumu konceptuāli. Nolēma, ka mums var deleģēt pasākumu organizēt.
Šobrīd, kad process jau ir sācies, ir arī skaidrs, ka izmaksas būs lielākas nekā valsts dotācija.
Cik tad naudas ir piešķirts? Kāds ir kopējais budžets?
Par kopējo projekta budžetu skaidri varēšu atbildēt 2021. gada maijā, kad viss būs noslēdzies. Par valsts naudu gan ir skaidrība. Valdība nupat – 2018. gada novembrī – pieņēma gala lēmumu par līdzekļiem. Tika dots uzdevums Ekonomikas ministrijai noslēgt deleģējuma līgumu, ka mēs pasākumu organizējam. Vienlaikus tika nolemts arī par publiskā finansējuma daļu šajā projektā visos četros gados līdz 2021. gadam. Kopā tie ir aptuveni 4,2 miljoni eiro. Šogad ir paredzēta vismazākā summa – ap 80 tūkstošiem eiro. Lielākā summa no valsts ir nākamajā gadā, kad notiek būvniecības fāze. 2020. gadā valsts nauda pamatā ir paredzēta teritorijas iekopšanai, satura veidošanai, kā arī paviljona darbībai izstādes laikā no 2020. gada 20. oktobra. Atlikusī nauda paredzēta izstādes nodrošināšanai vēl trīs mēnešus 2021. gadā.
Tā ir mums zināmā summa, kas būs konkrētos termiņos. Piesaistot papildu finansējumu, mēs pasākumu centīsimies izveidot jaudīgāku, interesantāku un pievilcīgāku.
Dienas Biznesā nesen bija divi EXPO stāsti, kuros bija visādi kavēkļi. Milānu atcēla vispār. Vēl aizvien turpinās kriminālprocesi. Vai nesaskatāt riskus, ka kritiskos brīžos nauda pēkšņi var kavēties?
Dzīvē nav tādu projektu, kuros risku nav. Vēl jo vairāk, zinot iepriekšējo lielo EXPO pieredzi. Riski, protams, ir! Šajā projektā ir viena būtiska atšķirība no iepriekšējiem. Kamera ir uzņēmēju biedrība, un mums nav mērķa nopelnīt! Esam uzņēmušies šo paveikt vairāku iemeslu dēļ. Viens no galvenajiem mērķiem ir palīdzēt audzēt Latvijas eksportu. EXPO ir lieliska platforma, lai to realizētu ne tikai uz konkrēto reģionu. Tur būs 190 valstis! Tā ir milzīga auditorija. Mēs varam stāvēt vienā līmenī ar ASV, Vāciju un citām lielvalstīm. Viņiem būs lielāki paviljoni, bet tomēr mēs varam būt līdzvērtīgi. Mēs esam ar savu paviljonu – vesela valsts! Ir arī līdzība ar Astanu. Emirāti ir ar savu specifiku, un mums jau ir liels eksporta apjoms uz šo reģionu. Ja Latvija izlemtu nepiedalīties, jautājums ir – kā viņi uz mums skatītos? Kas notiktu ar mūsu valsts jau esošo eksportu? Te vairs nav runas par riskiem, par iespēju nepiedalīties. Tas ir jādara, un ir jāpiedalās!
Otrkārt, šobrīd, kad mums ir deleģēts uzdevums organizēt EXPO, mēs gribam pierādīt, ka publiskā un privātā partnerība var būt veiksmīga. Ka šāds publiskās–privātās partnerības modelis Latvijā būtu attīstāms.
Visu interviju Jānis Endziņš: Latvijas paviljons Dubaijā būs! lasiet 3. janvāra laikrakstā Dienas Bizness. Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
LASI ARĪ:
Pēc EXPO vēl viens uzņēmējs nonāk tiesā un uzvar
Beitāns pret Ozolu - konflikts ar valsts iestādi izputina uzņēmumu