Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Veselības aprūpes publiskais finansējums turpmākajos gados, attiecināts pret IKP, tikai samazināsies, bet publiskā privātā partnerība (PPP), kas ir viena no nozares finansēšanas iespējām, pagaidām nenotiek.

Kāpēc un kā to darīt – tāds ir galvenais Dienas Biznesa jautājums konferences Nākotnes veselība, kas notiks šā gada 31. martā, priekšvakarā.

Nozares pirktspēja samazināsies

Lai sāktu diskusiju par veselības aprūpes attīstības finansējumu vispār, vispirms jānorāda, ka jau šobrīd daļa no veselības aprūpes ir privāta, piemēram, veselības centri, laboratorijas, ģimenes ārstu prakses, savukārt slimnīcas ir gan valsts, gan pašvaldības, proti, publiska kapitāla uzņēmumi. Jaukti finansētu projektu tīrā veidā veselības aprūpē nav. Līdztekus būtiski norādīt, ka 2022. gadā veselības aprūpes budžets ir aptuveni 1,5 miljardi eiro, kas veido 4,51% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir liels, tas ir mazāks nekā 2021. gadā, proporcionāli attiecinot pret IKP.

No Rīgas domes budžeta programmas, kas paredzēta sociālajiem pabalstiem Rīgas pilsētas iedzīvotājiem līdz decembrim izlietoti 15,3 miljoni jeb 88% no šim gadam paredzētajiem 17,4 miljoniem latu, informē Rīgas domes pārstāvji.

Sākot ar aprīli, trūcīgo skaitam ir tendence samazināties vidēji par 2,7% mēnesī – gada sākumā trūcīgas personas statuss bija piešķirts 19,19 tūkstošiem cilvēku, bet novembrī šāds statuss bija 14,25 tūkstošiem cilvēku. Kopumā trūcīgo personu skaits šogad salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir samazinājies par 29%. No visiem trūcīgajiem 42% ir darbspējīgas personas, 33% bērni, 17% pilngadīgas personas ar invaliditāti un 8% pensijas vecuma.

Sociālo pabalstu saņēmēju skaits šogad ir samazinājies par 17%, un sociālajiem pabalstiem izmantotais finansējums – par 3%. Pērn 11 mēnešos sociālos pabalstus saņēma 68 677 rīdzinieki, bet šogad – 59 430 rīdzinieki.

Vai demences slimniekiem, kuriem nav nepieciešama diennakts uzraudzība, ir iespēja dzīvot pašiem savā dzīvesvietā, nepārceļoties uz pansionātu? Kas viņiem nodrošina atbalstu un aprūpi?

Sarunā ar Dienas Biznesu šos jautājumus komentē starptautisks sociālās aprūpes uzņēmums Senior Group, kas Latvijā ir jau pazīstams ar «Lielās Ģimenes mājas» koncepta radīto senioru rezidenci Babītē. Šā gada sākumā centrs sāka darbību pie Francijas mājas aprūpes modeļa - viedā mājas aprūpe Mama-OK - izveides. Tas paredz aprūpi demences klientu dzīvesvietā, kas ietver gan klātienes vizītes, gan pilnvērtīgu mājokļa adaptāciju ar specializēto aprīkojumu un jaunākajām tehnoloģijām kritienu prevencijā. Apkalpojot Rīgas rajonus, katrā rajonā plānots atvērt aprūpes bāzes, kurās mitinās aprūpes personāls, lai jebkurā diennakts laikā nodrošinātu ātru reaģēšanu uz izsaukumiem un palīdzības sniegšanu. Visi klienti ir sadalīti vairākos profilos atkarībā no viņu vajadzībām. Ir cilvēki, kam pietiek ar 3 vizītēm nedēļā, ir klienti, pie kuriem aprūpētājs dodas vairākas reizes dienā.

Nav šaubu, ka Latvijas veselības aprūpes nozare profesionalitātes ziņā ir sasniegusi līmeni, kas neatpaliek no Rietumvalstu labākajiem piemēriem – mums ir lieliski ārsti, augstas kvalitātes veselības aprūpes iestādes, izcili profesori. Tas, kas mums pietrūkst, ir mūsdienīga, uz pacientu vērsta mērķtiecīga aprūpe, kas gādā par cilvēka dzīves kvalitāti ilgtermiņā.

Pārāk bieži mūsu cilvēki un aprūpes speciālisti cīnās ar sekām – it kā negaidītām slimībām, kas, kā tiek pieņemts, neizbēgami atnākušas ar vecumu, vai it kā neparedzētām kaitēm, ar kurām tad jācīnās pēdējā brīdī.

Jāvirzās uz “pacientvērstu” aprūpi un dzīves kvalitāti kā galveno mērķi

Mums ir jāmaina attieksme un pieeja – no šādas “ugunsgrēku dzēšanas” uz mērķtiecīgu, pacientvērstu aprūpi. Šādas aprūpes mērķis un – vienlaikus arī rezultāts – ir cilvēka dzīves kvalitātes saglabāšana (proti, spēja pēc iespējas patstāvīgi darboties) pēc iespējas ilgāku laiku. Valstu (Zviedrija, Nīderlande, u.c.), kurās veselības un sociālās aprūpes sistēmas pārorientētas uz pacientvērstu, integrētu aprūpi, pieredze rāda, ka šī pieeja ļauj salīdzinoši ilgu laiku nodrošināt cilvēka dzīves kvalitāti ar nelieliem zudumiem.

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Valdība otrdien lems par veselības aprūpes finansēšanas modeļa izvēli, par kuru plaši tika diskutēts Latvijas Bankas (LB) konferencē Reformas – konkurētspējas un izaugsmes atslēga.

No konferences diskusijas atmiņā palicis veselības ministres Andas Čakšas spilgtais citāts, ka Latvijas Bankas piedāvātais veselības apdrošināšanas modelis būtībā esot tas pats, kas atteikties no bērna, ja viņam skolā īsti nevedas ar sekmēm. Tā vietā Veselības ministrija (VM) piedāvājot ar bērnu parunāt un tad, izprotot viņa problēmas, veikt nepieciešamās izmaiņas. Nenoliedzami, izmantotās metaforas kontekstā varētu šķist, ka VM piedāvātais finansēšanas modelis ir piezemētāks un konstruktīvāks, tomēr tas slēpj būtiskus zemūdens akmeņus.

Kādēļ VM piedāvājums nerisinās veselības aprūpes problēmas?

Pirmkārt, VM prasa 7 gadu laikā vairāk nekā dubultot nozarei no budžeta piešķirto finansējuma apjomu, nepasakot, kur rast līdzekļus. Budžetā, saprotams, to nav. Tas nozīmē, ka šādus plānus var finansēt vai nu atņemot naudu citām nozarēm, vai arī būtiski palielinot nodokļus. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi un trūkstošo finansējumu virknē citu nozaru, izdevumu samazinājumu citviet atrast būs grūti, līdz ar to VM mērķa sasniegšanai var nākties celt nodokļus, vēl vairāk palielinot slogu godīgam nodokļu maksātājam un mazinot uzņēmumu konkurētspēju. Rezultātā ne vien neatrisināsim veselības aprūpes problēmas, bet arī pasliktināsim ekonomikas attīstības izredzes.

Svarīga ir nevis īpašuma forma, bet pakalpojuma kvalitāte un efektivitāte

To DB un holdinga Repharm rīkotajā apaļā galda diskusijā par privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju vietu un lomu veselības aprūpē uzsvēra diskusijas dalībnieki: veselības ministre Anda Čakša, RSU profesors Ģirts Briģis, Latvijas veselības ekonomikas asociācijas valdes priekšsēdētāja Daiga Behmane, holdinga Repharm ģenerāldirektors Dins Šmits, SIA ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons un SIA Deloite Latvija partneris Igors Rodins.

Es gribētu sākt diskusiju ar lūgumu profesoram Briģim raksturot veselības aprūpes pakalpojumu tirgu, ar ko tas atšķiras no citiem pakalpojumiem un vai arī šajā tirgū darbojas princips – jo lielāka konkurence, jo labāk pacientiem?

Lai no nākamā gada 1.janvāra saņemtu visus valsts apmaksātas veselības aprūpes pakalpojumus, personām, kuras valsts nav automātiski apdrošinājusi, būs jāveic iemaksa 206,40 eiro apmērā, šodien žurnālistiem sacīja veselības ministre Anda Čakša (ZZS).

Pēc politiķes paustā, lai persona jau ar 1.janvāri saņemtu valsts veselības aprūpes pakalpojumu pilno grozu, iemaksa jāveic gan par 2018.gadu, gan par 2019.gadu, kas kopā veido 206,40 eiro.

Ministre aicināja iedzīvotājus, kuri neveic sociālās iemaksas un neiekļaujas nevienā no valsts aizsargātajām grupām, brīvprātīgās iemaksas veselības aprūpes saņemšanai veikt par abiem gadiem uzreiz.

Čakša atgādināja, - lai saņemtu pakalpojumu pilno grozu, turpmāk iemaksām būs jābūt veiktām par diviem iepriekšējiem gadiem, proti, ja cilvēks vēlēsies saņemt visus valsts veselības aprūpes pakalpojumus 2020.gadā, iemaksas būs jāveic ne tikai par 2020.gadu, bet arī par 2018. un 2019.gadu.

Veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas sasaiste ar kāda nodokļa nomaksu nav moderna pieeja veselības aprūpē, un jāteic, ka vairums Eiropas Savienības valstu virzās uz vispārēju veselības apdrošināšanu, kuru valsts nodrošina visiem iedzīvotājiem, intervijā DB uzsver veselības ministre Ilze Viņķele, norādot, ka Latvijā nav cilvēku, kuri vispār nemaksātu nodokļus.

Fragments no intervijas, kas publicēta 14. februāra laikrakstā Dienas Bizness:

Sākšu ar jautājumu, ko uzdeva daudzi, kad uzzināja par jūsu izvirzīšanu veselības ministra amatam. Kā cilvēks, kurš Saeimas vēlēšanās guvis tik daudz svītrojumu un nav ievēlēts parlamentā, var būt ministrs?

Vispirms jāteic, ka Satversme nenosaka, ka ministram būtu vispār jāpiedalās Saeimas vēlēšanās, tāpat Satversme neparedz, ka par ministru var būt tikai Saeimā ievēlētie deputāti. Jāpiebilst, ka plusu un mīnusu skaits man bija ļoti līdzīgs. Mana kompetence būs vērtējama pēc maniem darbiem. Ministru kabineta sastāva veidošana nekādā gadījumā nav skaistumkonkurss.

Pēc veselības aprūpes reformām sociālo iemaksu nemaksātāji Latvijā varēs saņemt tikai ģimenes ārsta aprūpi, neatliekamo palīdzību un ārstēšanu dažu slimību gadījumā, liecina Veselības ministrijas (VM) publiskotā informācija par precīziem valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu groziem nodokļu maksātājiem un nemaksātājiem.

Kā aģentūru LETA informēja ministrijā, pilnu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu saņems personas, kas veic sociālās iemaksas un pacientu grupas, kuras būs atbrīvotas no šo iemaksu veikšanas, piemēram, bērni līdz 18 gadu vecumam, pensionāri, Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrējušies bezdarbnieki, trūcīgās personas un citas grupas, kuru precīzs saraksts tiks definēts likumā.

Ņemot vērā, ka noteiktās nodarbinātības jomās strādājošie, piemēram, mikrouzņēmumi, individuālie komersanti, autoratlīdzību saņēmēji un citi, nav sociālo iemaksu maksātāji, tiks paredzēta iespēja viņiem, veicot noteiktu ikmēneša maksājumu, saņemt pilno valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu grozu.

Par to, kādēļ valstij būtu izdevīgāk sadarboties ambulatorajā aprūpē ar privātajiem pakalpojumu sniedzējiem un kāda nozīme ir kvalitātes kritērijiem stratēģiskajā iepirkumā, intervijā DB stāsta veselības grupas MFD valdes priekšsēdētāja Natālija Točiļenko

Jūs, vadot veselības centru kopš 1993. gada, esat piedzīvojusi vairākus ministrus un vairākas reformas. Kas jums šajos divdesmit četros gados ir bijis profesionālā ziņā visgrūtākais?

Mēs katras pārmaiņas uztveram kā izaicinājumu. Viens no aspektiem, kas reizēm apgrūtina mūsu darbu, ir tas, ka vairākas reformas veselības aprūpē notiek pēc starptautisku organizāciju – Pasaules Bankas, Pasaules Veselības organizācijas – ieteikumiem. Taču šo organizāciju eksperti ne vienmēr ir pietiekami iedziļinājušies Latvijas situācijā, ne vienmēr pietiekami detalizēti pārzina mūsu vietējos apstākļus. Tos ieteikumus un normas, kas ir loģiskas, mēs ieviešam un cenšamies ievērot. Par pārējo mēs kopā ar Veselības aprūpes darba devēju asociāciju cenšamies runāt ar Veselības ministriju un skaidrot savu redzējumu.

No šodienas Latvijā tiek ieviesta valsts veselības apdrošināšana, paredz pagājušā gada beigās pieņemtais Veselības aprūpes finansēšanas likums.

Ieviešot valsts veselības apdrošināšanu, Latvijā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšana tiek saistīta ar veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Pakalpojumi turpmāk tiks dalīti divos grozos - pamata un pilnā.

Visi valsts veselības aprūpes pakalpojumi jeb pakalpojumu pilnais grozs, kas līdz šim pienācās visiem Latvijas iedzīvotājiem, turpmāk par valsts naudu tiks sniegti tikai personām, kuras apdrošinātas valsts veselības aprūpes saņemšanai. Pārējiem pienāksies tikai valsts veselības pakalpojumu minimums.

Veselības aprūpes minimumā jeb pamata grozā, kas pienāksies visiem iedzīvotājiem, ietilpst neatliekamā palīdzība, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpe, valsts vēža skrīnings un procedūras pacientiem ar nieru mazspēju, ģimenes ārsta aprūpe, tostarp ārsta veiktās manipulācijas, diagnostiskie izmeklējumi, kas veikti ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ārstniecība, kā arī kompensējamās zāles personām ar psihisku saslimšanu, atkarībām, cukura diabētu un infekciju slimībām, piemēram, HIV, AIDS, tuberkulozi un citām. Šajā grozā iekļauta arī onkoloģisko ārstēšanu, kā arī sirds un asinsvadu slimību diagnostiku.

Apzinot vairākus ar digitālajām prasmēm un tehnoloģijām saistītus izaicinājumus veselības aprūpē, biedrība Riga TechGirls pirmo reizi vadīs bezmaksas apmācības veselības aprūpes darbiniekiem un topošajiem ārstiem tehnoloģiju apguvei “Cilvēcīgi par tehnoloģijām”.

Apmācību programma paredzēta ikvienam veselības nozares pārstāvim, tai iespējams pieteikties līdz 21. martam. Tā ir iespēja trīs mēnešu laikā 24 tiešsaistes nodarbībās un četrās praktiskajās nodarbībās uzlabot zināšanas par dažādu rīku un tehnoloģiju lietošanu veselības aprūpē un iegūt noderīgas prasmes ikdienas lietošanai.

Šogad apmācības būs īpaši veltītas veselības aprūpes darbiniekiem un medicīnas studentiem neatkarīgi no vecuma, ieņemamā amata un specializācijas – feldšeriem, medicīnas māsām, farmaceitiem, ķirurgiem u. c. Aptaujās un intervijās ar 120 nozares pārstāvjiem Riga TechGirls pārstāvji identificējuši vairākus ar digitālajām prasmēm un tehnoloģijām saistītus izaicinājumus veselības aprūpē: tās darbiniekiem nereti trūkst pilnvērtīgas izpratnes par tādiem aspektiem kā digitalizācijas un datu nepieciešamība, datu drošības robežas, saistība starp dažādām sistēmām, pieeja dažādu iestāžu dokumentiem, datu izsekojamība, izpratne par globālajām tendencēm, tajā skaitā par tehnoloģiju risinājumiem, kurus lieto pacienti, utt.

Ieviešot divu grozu sistēmu veselības aprūpē, 400 000 cilvēku saņemtu tikai minimumu jeb pamata grozu, ja vien paši brīvprātīgi neapdrošinātos, secināts, analizējot veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļautos datus.

Kā norādīts Veselības ministrijas (VM) informatīvajā ziņojumā «Par nepieciešamajām izmaiņām Veselības aprūpes finansēšanas likumā», kopumā 400 981 personai pienāktos tikai veselības aprūpes minimums, ja vien tā pati neapdrošinātos. No šīm personām 129 437 pērn ir saņēmuši kāda veida veselības aprūpes pakalpojumus.

VM uzskata, ka šāds no pilnā groza «izkrītošo» iedzīvotāju skaits ir ļoti liels un ierobežo pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Tāpēc ministrija tagad rosina valsts veselības apdrošināšanai pakļaut visus nodarbinātos, izveidojot vienu, nevis divus pakalpojumu grozus.

Veselības aprūpes finansēšanas likumā nepieciešams ieviest finansēšanas modeli, kas balstās uz pilna veselības pakalpojuma groza nodrošināšanu visiem Latvijas rezidentiem ar valsts obligāto veselības apdrošināšanu no valsts budžeta līdzekļiem, uzsvērts VM ziņojumā.

No nākamā gada personām, kuras neveiks sociālās iemaksas un nebūs veikušas arī brīvprātīgās iemaksas, pienāksies pakalpojumu pamatgrozs, kurā plānots iekļaut arī onkoloģisko ārstēšanu, kā arī sirds un asinsvadu slimību diagnostiku.

Kā ceturtdien žurnālistus informēja veselības ministre Anda Čakša (ZZS), no nākamā gada veselības aprūpes pakalpojumi tiks dalīti divos grozos - pamata un pilnajā grozā.

Čakšai gan par šo dalījumu joprojām esot dalītas jūtas, jo no vienas puses kā ārste viņa vēlētos «visiem visu uzreiz», tomēr kā ministrei viņai jāsaprot dažādie ieguvumi, kas gūti kompromisa dēļ. Papildu finansējums veselības aprūpē ļāvis uzlabot pacientu iespēju nokļūt pie ārsta, kā arī palielināt atalgojumu mediķiem, norāda ministre.

Viņa informēja, ka pamatgrozā tiek iekļauta neatliekamā palīdzība, tostarp grūtniecības un dzemdību aprūpe, valsts vēža skrīnings un procedūras pacientiem ar nieru mazspēju, ģimenes ārsta aprūpe, tostarp ārsta veiktās manipulācijas, diagnostiskie izmeklējumi, kas veikti ar ģimenes ārsta nosūtījumu, ārstniecība, kā arī kompensējamās zāles personām ar psihisku saslimšanu, atkarībām, cukura diabētu un infekciju slimībām, piemēram, HIV, AIDS, tuberkulozi un citām.

Informācijas tehnoloģiju (IT) infrastruktūras problēmu dēļ Nacionālais veselības dienests (NVD) gada sākumā nebūs spējīgs dzīvē ieviest likuma izmaiņas, kas paredz medicīnas pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem dalīt divos grozos - pamata un pilnajā, kas pieejami atkarībā no veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

NVD ir izplatījis paziņojumu, kurā informē, ka 31.decembrī NVD savā IT infrastruktūras darbībā, kurai ir jānodrošina veselības aprūpei apdrošināto personu datubāzes darbība tiešsaistē, konstatējis darbības kļūdu, tāpēc līdz īpašam NVD paziņojumam visām ārstniecības iestādēm joprojām ir jāievēro 2018.gada pacientu pieņemšanas nosacījumi, kas neparedz iedzīvotāju dalīšanu divos grozos.

NVD apgalvo, ka dienesta sistēmās notiek kļūdu novēršanas darbi, tādējādi pacientu statuss tiešsaistē nav pieejams.

Plašāku redzējumu par to, cik IT problēmas ir lielas un cik drīzā laikā tās varētu atrisnāt, NVD pārstāvji vēl nesniedza.

NVD direktore Inga Milaševiča vēl 28.decembrī preses konferencē apgalvoja, ka veselības aprūpei apdrošināto personu datubāze ir gatava, tomēr uzsvēra, ka tehnisku problēmu gadījumā, ja ārstniecības iestādēm nebūs elektroniski pieejama informācija par pacienta apdrošināšanas statusu, tad pakalpojumus pacientam sniegs atbilstoši iepriekšējai kārtībai - neiedalot pacientus apdrošinātajos un neapdrošinātajos.

Rīgā gada laikā trūcīgo personu skaits samazinājies par gandrīz ceturtdaļu jeb 24%, bet maznodrošināto personu skaits samazinājies par 15%, informē Rīgas dome.

Salīdzinot ar 2015.gada februāri, kad trūcīgo personu skaits bija 11 040, šā gada februārī trūcīgo personu skaits ir samazinājies par 24% vai 2656 personām. Savukārt, salīdzinot februāri ar janvāri, mēneša laikā trūcīgo personu skaits samazinājies par 1% jeb 85 personām (janvārī bija reģistrēti 8469 trūcīgie, bet februārī – 8348).

2015.gada februārī maznodrošināto personu skaits bija 21 392, bet šā gada februārī - 18 095, kas nozīmē, ka maznodrošināto skaits gada laikā ir samazinājies par 15% vai 3297 personām. Salīdzinot februāri ar janvāri, maznodrošināto skaits samazinājies par 1% vai 165 personām.

Cēsīs, Rīgas ielā gada nogalē sāksies jauna sociālo pakalpojumu centra celtniecība. Šajā centrā tiks veidoti jauni pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, informē Cēsu novada pašvaldība.

Ēkas projektēšanu paredzēts pabeigt šā gada jūnijā, kad tiks izsludināts ēkas būvniecības darbu iepirkums. Sociālo pakalpojumu centra būvniecību iecerēts sākt šā gada oktobrī. Centrs klientiem tiks atvērts 2021.gada janvārī. Pērn izsludinātajā sociālo pakalpojumu centra ēkas metu konkursā uzvarēja SIA «Rīgers», kas šobrīd strādā arī pie ēkas projektēšanas.

Topošajā sociālo pakalpojumu centrā paredzēts izveidot dienas aprūpes centru pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī specializētas darbnīcas, kur būs iespējams apgūt dažādas prasmes, kas nākotnē šiem cilvēkiem varētu palīdzēt iekļauties darba tirgū.

Tāpat centrā atradīsies arī dienas aprūpes un rehabilitācijas centrs bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī tiks nodrošināts «Atelpas brīdis» – īslaicīgas sociālās aprūpes pakalpojums, kas piedāvā vecākiem uz vienu vai vairākām diennaktīm atstāt bērnu speciālistu aprūpē.

Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo radiniekiem un cietušajiem pirmie Rīgas domes noteiktie pabalsti varētu tikt izmaksāti līdz Ziemassvētkiem, šorīt intervijā Latvijas Radio sacīja Ervins Alksnis.

Alksnis stāstīja, ka Sociālais dienests ir apzinājis visus traģēdijā bojā gājušo radiniekus, kuriem tiks izmaksāti bēru izdevumu pabalsti līdz 1000 latiem, kā arī 10 000 latu lielais finansiālais atbalsts. Pagaidām līdz galam neesot apzināti cietušie, kuriem tiktu izmaksāts 5000 latu liels pabalsts.

«Saprotiet, kur ir liela nauda, tur ir milzīga interese, tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem šādos gadījumos. Speciāli izveidotā komisija uzraudzīs pabalstu izmaksāšanu, līdz ar to pirmie pabalsti varētu tikt izmaksāti jau līdz Ziemassvētkiem,» atzina Alksnis.

Jau ziņots, ka Rīgas domes Sociālo jautājumu komiteja 10.decembrī plāno lemt par komisijas izveidi pabalstu un ziedojumu izmaksas nodrošināšanai Zolitūdes traģēdijā cietušajiem.

10.maijā, no pulksten 10.00 līdz 14.00, Rīgā, Kronvalda parkā pie Kongresu nama, norisināsies Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) rīkotais Vakanču gadatirgus.

Vakanču gadatirgū Rīgā piedalīsies ap 50 darba devēju, darba meklētājiem tiks piedāvātas vairāk nekā 1000 vakances. Darbiniekus sev meklēs Nacionālie Bruņotie spēki, Rīgas pašvaldības policija, Rīgas Sociālais dienests, Rīgas sociālās aprūpes centrs Gaiļezers, AS Veselības centru apvienība, Latvijas Pasts, Rīgas pašvaldības SIA Rīgas satiksme, AS Rīgas piena kombināts, AS Latvijas balzams, SIA Spilva, AS Putnu fabrika Ķekava, AS Drogas, SIA Čilija Pizza, SIA Maxima Latvija, SIA Post Service, SIA Pasākumu apkalpošana, SIA LATNET datu centrs, SIA TNS Latvia, SIA CVO Recruitment Latvia, SIA Jysk Linnen`n Furniture, SIA CX2, SIA Binders, SIA Karavela, SIA Eiropica, SIA Norma A (ECOLINES), SIA Baltic Restaurants Latvia, SIA Hotel Operator VVM, SIA GRIFS AG un citi uzņēmumi.

Rīgā Eiropas Komisijas finansētās programmas pārtikas pakas trūcīgākajām personām izsniegs piecas organizācijas septiņās izdales vietās, informē Rīgas dome.

Rīgā pārtikas pakas dalīs biedrība Latvijas Sarkanais Krusts, Evaņģēliskā Kristiešu draudze Zilais Krusts, Rīgas Vasarsvētku draudze Kristīgais centrs Labā vēsts, biedrība Latvijas Samariešu apvienība un biedrība Žēlsirdības misija Dzīvības ēdiens.

Pārtikas pakas var saņemt kopš 11.jūlija biedrībā Latvijas Sarkanais Krusts Gaiziņa ielā 7, bet jūlijā un augusta sākumā tiks atvērtas vēl sešas izdales vietas.

Pārtikas paku izdales vietu adreses un to darba laiku var uzzināt, zvanot uz Rīgas domes Labklājības departamenta bezmaksas informatīvo tālruni 80 005 055.

Nepietiekamais finansējums un ar to saistītā pakalpojumu neapmierinošā kvalitāte vedina revidēt sabiedriskā sektora funkcijas. Viena no apsveramajām jomām ir medicīna.

Veselības aprūpē pašlaik esam nonākuši kutelīgā situācijā, jo šī nozare prasa pamatīgu naudu, bet par tās atdevi ir kurnēšana. Medicīnas personāls ir pārstrādājies, slikti apmaksāts un masveidā emigrē. Veselības aprūpē ir arī skaidrs – ja tava vajadzība ir nopietna, tad «bezmaksas» pakalpojums izmaksās dārgi, tomēr iznākums būs attāls no garantētā.

Kāpēc tā? No lielās valdības viedokļa atbilde ir skaidra – hronisks investīciju trūkums. Latvijā iedzīvotāji sedz pusi no veselības aprūpes izmaksām ‒ šiem tēriņiem tiek veltīti 3% no IKP, kas ir milzu nauda, ko par «bezmaksas medicīnu» maksā iedzīvotāji. Normālais iedzīvotāju līdzmaksājumu līmenis sistēmā tiek lēsts 15% līdz 20%. Ar 50% veselības aprūpes izmaksu uz privātajiem pleciem mēs esam sasnieguši lūzuma punktu, un pie esošās nodokļu sistēmas (ne-)sekmīguma un nepielūdzamās demogrāfijas es neredzu iespēju līdzšinējā loģikā ieturētam risinājumam.

Satversmes tiesa 2016.gada 16.jūnijā atzina, ka norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas mājaslapā neatbilst Satversmei, un Saeimai līdz 2017.gada februārim šī norma ir jāgroza.

Satversmes tiesa norāda, ka pašu parādnieku pamattiesību ierobežojums, publicējot viņu datus, ir atbilstošs Satversmei, taču norma nesamērīgi ierobežo parādnieku bērnu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Ko paredz norma par uzturlīdzekļu parādnieku datu publiskošanu un par ko tika ierosināta lieta?

Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma 5.1 pants paredz, ka Fonda administrācijas mājaslapā publisko ziņas par vecāku, kurš nepilda tiesas nolēmumā vai notariālajā aktā noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmērā. Publicēts tiek parādnieka vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads. Šie dati tiek publicēti tikai tad, ja:

No nākamā gada Latvijā Eiropas veselības apdrošināšanas kartes jeb EVAK pienāksies tikai personām, kurām būs valsts veselības apdrošināšana, šodien žurnālistiem sacīja veselības ministre Anda Čakša (ZZS).

Pēc viņas teiktā, EVAK kartes, kas nodrošina nepieciešamo ārstēšanos Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valstīs, nav iekļautas valsts apmaksātās veselības aprūpes pamata grozā, kas pienāksies visiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp tiem, kas neveic sociālās iemaksas.

Ministre nevarēja pamatot, kāpēc šāds lēmums pieņemts, tomēr sacīja, ka, lemjot par pakalpojumiem, kas jāiekļauj pamata grozā, eksperti neizteica nepieciešamību EVAK karti iekļaut veselības aprūpes pakalpojumu pamata grozā.

Vienlaikus Čakša pieļāva iespēju, ka par šo jautājumu varētu diskutēt un, iespējams, EVAK karti pat iekļaut minimālajā grozā.

Nacionālajā veselības dienestā aģentūru LETA informēja, ka saskaņā ar ES regulu cilvēks var būt apdrošināts tikai vienā valsti. Tas nozīmē, ka Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri apdrošināti citā ES, EEZ dalībvalstī vai Šveicē, jāpieprasa veidlapa «S1» no attiecīgās valsts, ja viņi Latvijā vēlas saņemt aprūpes pilno grozu.