Regulāri Latviju aplido ziņa, ka iedzīvotāju mūsu valstī kļūst mazāk. Vēl jo vairāk – to ir apliecinājusi arī nesen notikusī tautas skaitīšana. Realitāte ir gana skaudra: dzimstam mazāk, nekā mirstam, bet daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju devuši priekšroku darbam un dzīvei Lielbritānijā, Vācijā vai kaut kur citur plašajā pasaulē, turklāt līdzi paņemot arī bērnus un kaķi.
Tālāk jau darbojas ekonomiskā loģika – ja iedzīvotāju skaits samazinās, mazāku vajag arī tā dēvētā apkalpojošā personāla sastāvu. Tādējādi, ņemot vērā labi zināmo, vismaz teorētisko uzskatu, ka deputāti ir tautas kalpi, ir tikai loģisks ierosinājums, ka to skaitam ir jākļūst mazākam. Un lēmums par pašvaldību deputātu skaita samazināšanu ir jāpieņem nevis kaut kad tālā nākotnē, bet gan tūlīt pat.
Pirmkārt, iedzīvotāju skaits jau tagad ir būtiski samazinājies, un nekas neliecina par to, ka kaut cik pārskatāmā nākotnē tas varētu atkal pieaugt. Otrkārt, šobrīd to ir tehniski ļoti vienkārši izdarīt, ņemot vērā, ka nākamgad ir paredzētas pašvaldību vēlēšanas, un tas nozīmē, ka nevis kāds būs jāatbrīvo no darba, bet gan jāievēl mazāks deputātu skaits. Pasaulē gan attiecībā uz deputātu skaitu, gan arī uz valsts un pašvaldību aparāta lielumu aprēķini ir visnotaļ elementāri – jo vairāk ir iedzīvotāju, jo vairāk arī deputātu un visa pārējā administratīvā aparāta. Tādējādi noteiktu personu satraukumam par to, ka, samazinot deputātu skaitu pašvaldībās, varētu rasties kaut kādas problēmas, ir tikai viens izskaidrojums – uztraukušās ir personas, kurām ir bail par savu turpmāko eksistenci, jo ir skaidrs, ka izredzes tikt ievēlētam būtiski samazinātos. Jāteic gan, ka pēc iespējas drīzākā nākotnē būtu ne tikai jāsamazina pašvaldību deputātu skaits, bet arī jāpārskata valsts aparāta izdevumi. Piemēram, šobrīd Saeimas deputāti pilnā nopietnībā vēlas savā rīcībā iegūt vēl vienu paprāvu ēku Vecrīgā, lai deputātiem būtu ērtāka strādāšana. Tas jau izskatās pēc attieksmes, ka tauta ir priekš deputātiem, nevis deputāti priekš tautas. Kā jau norādīts, iedzīvotāju un tādējādi arī nodokļu maksātāju skaits Latvijā ar katru brīdi samazinās. Tātad uz vietas palikušajiem ir jāizdod arvien vairāk, lai valsts aparātu uzturētu. Tas savukārt nozīmē, ka ceļu remontiem, veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un daudzām citām vitāli svarīgām lietām naudas atliek mazāk. Šajā gadījumā pat ir jārunā nevis par to, ka līdzšinējos izdevumus deputātu uzturēšanai nodokļu maksātāji ne tikai nevēlas vai negrib segt, bet pēc tā nav arī nekādas vajadzības.