Iepriekšējā rakstā biju pievērsies Emīla Gustava Šokolādes biznesa stāsta analīzei. Diemžēl šis laiks ir bagāts ar līdzīgiem gadījumiem, kad neveiksmi cieš mīlēti un populāri zīmoli. Latvijas sabiedriskās ēdināšanas nozares pamatlicējs – SIA Lido ir pieprasījusi tiesisko aizsardzību. Maksātnespēju pieteica arī citi grupas uzņēmumi, kā arī pats uzņēmuma īpašnieks. Mums atliek cerēt, ka īpašniekiem izdosies saglabāt vismaz daļu no šī vērienīgā biznesa, kā arī mēģināt mācīties no svešām kļūdām.
Pirmais skaidrojums par Lido nedienu cēloni, kā vienmēr, ir acīmredzams: veiksmīgu ēdināšanas un pārtikas ražošanas biznesa virzienus aizvilka uz grunti milzīgs kredītu slogs, kuru uzņēmās vismaz divi jaunie projekti - Lido Dizaina rūpnīca (kas pēc pēdējās modes, tieši pirms maksātnespējas, ieguva jaunu vārdu - SIA Dizaina Projekti) un Lido tūrisma un atpūtas komplekss (kas arī zaudēja pirmo vārdu nosaukumā, kaut mājas lapā joprojām dēvēts par «Ķirsona muižu»). Tik tiešām, lielu daļu no Lido Dizaina rūpnīcas 9 miljonu latu aizņēmumiem būs jāatmaksā nodokļu maksātājiem (pateicoties LGA garantijai). Lido tūrisma un atpūtas komplekss iztika praktiski bez aizņēmumiem, bet «mātes» ieguldītie 4 miljoni latu negatīvi ietekmēja pamatbiznesa finanšu veselību.
Tomēr, aiz šiem vienkāršajiem skaidrojumiem. man šķiet daži jautājumi ir apspriešanas vērti. Kā pieredzējis uzņēmējs var pieņemt tādus biznesam nāvējošus lēmumus? Vai ir business case idejai par Lido koncepta eksportu (ar ko lielā mērā saistījās dizaina rūpnīcas projekts)? Un vai tiešām pašā ēdināšanas biznesā viss iet tik spoži? Savas pārdomas, varu balstīt tikai uz publiski pieejamo informāciju un saviem, kā Lido bieža klienta, novērojumiem.
Atbilde uz pirmo jautājumu, kā izskatās, ir daudzu Latvijas uzņēmēju sērga: paļaušanās tikai uz sevi, profesionāla menedžeru neiesaistīšana lēmumu pieņemšanā, pat, ja runa ir nevis par jauniem speciālistiem, bet ilgstoši uzņēmumā pārbaudītiem kadriem. Tieši tādu uzņēmuma vadītāja portretu, kurš neieklausās padoto ieteikumos, varējām lasīt rakstā par Ķirsona kungu žurnāla Ir 27. maija numurā. Tīri cilvēciski var saprast tādu iezīmi, jo iepriekš vairāki drosmīgi lēmumi bija nesuši veiksmi. Piemēram, Krasta Lido atvēršanai savulaik bija ļoti riskanta likme, bet tā izdevās. Tomēr ilgstoši tādā «ruletē» nevar veikties. Lielajā uzņēmumā ir jābūt lēmumu pieņemšanas sistēmai, kas nav atkarīga tikai no viena cilvēka. Nemaz nerunājot par to, ka paplašināt biznesu ar tādiem lēcieniem, kuru neveiksmes gadījumā tiek apdraudēta eksistējošā uzņēmējdarbība, nedrīkst.
Piemēram, vai bija pamats cerēt, ka vairāk kā 11 miljoni latu, kas ieguldīti dizaina rūpnīcā, atmaksāsies? Ja ticēt presei, Lido ekspansija ārzemēs ir bijusi gandrīz droša lieta. Tikai 2010. gadā mēs dzirdējām par plāniem Krievijā (Sanktpēterburgā) un Vācijā, 2009. gadā Maskavā un Spānijā, vēl pirms tam – Azerbaidžānā, Kazahstānā, Tatarstānā un Baltkrievijā. Bet vienīgā reāli notikusī izplešanās notika Igaunijā. Pie tam, to realizēja pats uzņēmums, nevis kāds partneris, kam būtu «piegādāts» koncepts.
Baidos, ka mans viedoklis būs nepopulārs, bet šī ideja šķiet bezcerīga. Kā Lido ir iekarojusi savu vietu Latvijā (kuru apliecina 2. vieta 2010. gada reputācijas topā, 34. mīlētākais zīmols, utt.)? Savulaik tas bija praktiski vienīgais ātrās ēdināšanas piedāvājums Rīgā, kas garantēja stabilu kvalitāti, lielas porcijas, samērā pazīstamus ēdienus neizlutinātājiem tā laika patērētājiem, kuri gan jūtas droši, ka var apskatīt ēdienu pirms tā pirkšanas, gan nesaspringt par to, cik dzeramnaudas atstāt. Vēlāk pievienotā «etniskā» dizaina sastāvdaļa arī precīzi trāpījusi mūsu publikas sirdī, kura dod priekšroku vietējai pārtikai un lepojas par vietējo uzņēmēju sekmēm (G. Ķirsons saņēma Rīgas balvu un tika atzīts par vienu no patriotiskākajiem uzņēmējiem valstī).
Bet kas no tā ir eksportējams? Latviešu (patiesībā – vidēja eiropiešu) virtuve? Baidos, ka pat Maskavā, nemaz nerunājot par Valensiju, tas skan tik pat kārdinoši, kā, teiksim, igauņu virtuve mums. Ēšanas vietas apvienojums ar izklaides iespējām bērniem? Knapi jaunums. Apkalpošanas sistēma ar paplātēm? Domāju, ka to esam piedzīvojuši jebkurā ēdnīcā. Visbeidzot, it kā «latvisks» restorānu noformējums? Domājams, ka ārzemniekiem ir savi priekšstati par to, kā vajag izskatīties ēstuvēm, un viņu pašu krodzinieki tos labi zina. Vienu vārdu sakot, es būtu ļoti pārsteigts, ja koncepcijas eksports kādreiz izdotos. Kas, protams, netraucē ārzemju tūristiem, arī augstiem viesiem, brīnīties par Lido Dzirnavām («kaut mums tāds būtu!»).
Tāpēc, īstenojot finanšu restrukturizāciju, uzņēmuma vadībai (lai kas tā arī būtu) ir jākoncentrējas uz savu pozīciju nosargāšanas vietējā tirgū. Iepriekš Lido nereti mainījās, lai labāk apmierinātu klientu vajadzības, kas tomēr arī ir nepastāvīgas. Bet dažos pēdējos gados, man šķiet, ir iestājusies stagnācija. Senākajās apkalpošanas vietās – Dzirnavu un Elizabetes ielās, Krievu sētā - jau sen nav veikta renovācija, un tās ir ne tikai morāli novecojušas, bet atstāj diezgan nomācošo iespaidu. Arī pats koncepts, kas kādreiz nodrošināja panākumus, ir pārvērties par lamatām zīmolam. Agrāk klienti bija apmierināti ar pazīstamo ēdienkarti, bet tagad tiem ir pieejama lielāka izvēle, augušas prasības, un Lido ēdieni var šķist vienkārši prasti. Nav brīnums, ka cilvēki runā, ka Lido ir pārāk dārgs (ko nevar dzirdēt, par, teiksim, Ganbei). Kotletes vai pankūkas taču katrs varot pagatavot! Austrumu ēdienus gan ne. Tāpēc Lido, piedāvājot ēdienus, ko cilvēki uzskata par vienkāršiem, nav iespējams noteikt pietiekami augstus uzcenojumus, vienlaicīgi neatbaidot pircējus. Savukārt konkurēt ar viszemāko cenu nav reāli, ņemot vērā plašo sortimentu, ko turklāt gatavo uz priekšu, nevis pēc pasūtījuma, un lielāku servisu, nekā kaut vai McDonald’s. Uzņēmumam būtu jādomā par tādu piedāvājumu, kuram būtu lielākā pievienotā vērtība patērētāju acīs, pat ja tas nozīmēs aiziešanu no «etniska» imidža.
Atgriežoties pie raksta sākumā uzdotiem jautājumiem. Lēmumu pieņemšana lielā uzņēmumā nevar būt atkarīga no viena cilvēka. Nedrīkst mesties jaunos darbības virzienos, ja to neveiksmes gadījumā tiek apdraudēts esošais bizness. Pat tik veiksmīgam biznesam kā Lido restorāni nemitīgi jāpielāgo savs piedāvājums mainīgajām patērētāju vajadzībām, bet domājot par eksportu, vispirms jāsaprot, kādas ir veiksmes «saknes» mājās, un vai tās vispār iespējams pārstādīt svešā augsnē. Protams, ļoti vienkārši secinājumi, bet joprojām noderīgi, it īpaši tāpēc, ka balstīti šajā spilgtajā piemērā.
