Zivju pārstrādes uzņēmums AS "Brīvais vilnis" šovasar paralēli zivju apstrādei ir sācis jaunu darbības virzienu - saldēt ogas, informēja uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris.

Viņš teica, ka vasaras mēnešos sezonalitātes dēļ uzņēmums nesaldē zivis. Lai saldētava nestāvētu tukša un saldējamās kameras būtu noslogotas, uzņēmums nolēmis vasarās saldēt ogas. Visa nepieciešamā dokumentācija un sertifikācija, tostarp darbam ar bioloģiskajiem produktiem, šim nolūkam ir nokārtota.

Babris piebilda, ka rudenī saldētavas telpās plānots uzstādīt arī jaunu tehnoloģisko iekārtu saldēto ogu šķirošanai. "Brīvais vilnis" ogas plāno saldēt vien vasarā, kad tās pieejamas arī Latvijas dabā. Tikmēr ziemā, kā ierasts citus gadus, uzņēmums turpinās saldētavās uzglabāt zivis. Tādējādi infrastruktūra būšot efektīvāk noslogota.

Kompānija saldētu ogu realizācijai ir piesaistījusi arī sadarbības partneri, līdz ar to par noieta iespējam nebažījas. "Paši nodrošināsim industriālo platformu, bet tie, kas pārdod un piegādā šo produkciju citiem, mums jau ir atrasti," viņš teica. "Brīvais vilnis" neizslēdz nākotnē uzsākt arī ogu tālāku pārstrādi.

Viena no jomām, par kuru sabiedrībā bieži izskan neapmierinātība, ir nodokļu sistēma. Tuvojoties vēlēšanām, arī partiju pārstāvji nodokļu jomā sola daudz un dažādus uzlabojumus. Šogad lielākā partiju uzmanība pievērsta nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN), taču jāsaka, ka daļa priekšvēlēšanu solījumu attiecībā uz nodokļiem izsauc šermuļus.

Izpētot to, ko savās 4000 zīmju programmas partijas sola uzlabot nodokļu jomā, var secināt, ka solījumi ir ļoti atšķirīgi. Liela daļa solījumu skar NĪN – vieni sola lielu atlaidi, citi – atcelt NĪN vienīgajam īpašumam. Varētu teikt, ka attiecībā uz NĪN partijas sacenšas vairāksolīšanā, saprotot, ka tā gandrīz ikvienam vēlētājam ir jūtīga tēma. Īpašums ir ļoti būtiska lieta mūsu dzīvēs, un partiju programmu veidotāji to apzinās. Tas, ko viņi neapzinās vai izliekas nesaprotam, ir fakts, ka tieši NĪN lielā daļā pašvaldību veido budžeta pamatu. Partijas sola atcelt NĪN vienīgajam īpašumam, bet nepiedāvā nevienu alternatīvu, ka tiks aizlāpīts budžeta robs, ko šāds lēmums radītu. Šis solījums uzskatāms par reālu tikai tad, ja politiķi nāks klajā ar konkrētiem risinājumiem pašvaldību budžeta sabalansēšanai. Vēl partijas aizmirst piebilst, ka pašvaldības jau šobrīd var lemt par atlaižu piešķiršanu NĪN.

Divi Ukrainas kalnos kāpēji lielas sniega vētras dēļ Slovākijā esošajos Tatru kalnos zaudējuši dzīvību pēc kritiena, piektdien paziņoja vietējie glābēji.

Tiek vēstīts, ka bojāgājušie ir vīrietis un sieviete, kuri vājās redzamības dēļ, piedzīvojuši kritienu Tatru kalnos, kā rezultātā zaudēja dzīvības.

Slovākijas Kalnu glābēju serviss (HZS) ceturtdien no kādas ukraiņu alpīnistu grupas saņēma ziņu, ka viņu 11 cilvēku pulkā pazudušas divas personas, kas, visticamāk, varētu atrasties tuvu Lomņicas virsotnei.

"Abi Ukrainas kalnos kāpēji - 67 gadus vecs vīrietis un 30 gadus veca sieviete - pēc kritiena no gūtajām traumām mira," teikts HZS paziņojumā, kas arī vēsta, ka glābšana notikusi tumsā ļoti nelabvēlīgos laikapstākļos.

Tikmēr Ukrainas Kalnu kāpšanas federācija atklāja, ka negadījums noticis, abiem cilvēkiem jau dodoties lejup. Plašākas detaļas gan netika atklātas.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Latvijai ir gandrīz 500 kilometru gara piekrastes josla. Latvijas ekonomiskā zona Baltijas jūrā rūpniecisko zivju ziņā ir viena no bagātākajām, bet Rīgas jūras līcis ir viens no Ziemeļu puslodes ražīgākajiem nozvejas rajoniem.

Mūsu valstij ir senas zivrūpniecības tradīcijas, un Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 110 uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejas produktu apstrādi. Savukārt iedzīvotāji pārtikā zivis vidēji patērē vairāk nekā citās Eiropas valstīs – 24,9 kg uz vienu cilvēku. Tomēr, neskatoties uz to, zivsaimniecība Latvijā atrodas ļoti grūtā situācijā – tā piedzīvo vienu krīzi pēc otras, investīcijas ienāk salīdzinoši maz, kā arī gandrīz nav inovāciju un jaunu produktu.

Covid-19 zivrūpniekus skar atšķirīgi

Zivrūpniecības pamatu Latvijā veido divas lielas ražotāju grupas – konservu un citu zivju produktu ražotāji, un katru no šīm grupām Covid-19 ir skāris atšķirīgi. Lielākie svaigo/saldēto zivju pārstrādātāji cieta piegādes ierobežojumu dēļ, kā arī samazinājās pieprasījums pēc zivju pārstrādes produktiem, jo tiem ir īsāki uzglabāšanas termiņi un prece ir salīdzinoši dārga. Savukārt pieprasījums pēc zivju konserviem pieauga, un daudziem pat potenciāli radās iespēja paplašināt ražošanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka konservu ražošanā ir liels roku darba īpatsvars, paaugstinājās arī saslimšanas riski darba kolektīvos. Vāja ražošanas procesu automatizācija un liela atkarība no viesstrādniekiem pandēmijas ierobežojumu apstākļos ir liels drauds daudzām ražotnēm.

Par jaunās akustiskās koncertzāles projekta tapšanu un politiskajiem šķēršļiem tā ceļā laikrakstā Diena saruna ar arhitektu, biroja Sīlis, Zābers un Kļava vadītāju Andi Sīli.

Publiski tiek apgalvots, ka arhitektu vidū esot panākta vienošanās par Kongresu nama pārbūvi par akustisko koncertzāli. Jūs esat Kultūras ministrijas izveidotajā koncertzāles projekta darba grupā. Vai tiešām ir tā, ka visi vienprātīgi ir sajūsmā par Kongresu namu kā akustiskās koncertzāles vietu?

Tā tas noteikti nav. Arhitekti parasti ne par ko nespēj vienoties. Un tas ir labi – arhitektu vidū ir jābūt dažādiem viedokļiem, citādi mēs dzīvotu vienveidīgās ēkās un vidēs. Runājot par Latvijā pazīstamiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar arhitektūru vai no šīs jomas kaut ko saprot, vairums no viņiem uzskata, ka Kongresu nams nepavisam nav tā labākā vieta akustiskajai koncertzālei. Lielāks konsenss, tieši pretēji, ir par Andrejsalu. Jo skaidrs, ka Andrejsala ir vieta ar pietiekami lielu potenciālu, koncertzāles funkcija tur ietilpst ideāli. Kongresu nams varbūt arī nebūtu slikta vieta, ja mūsu kultūras pieminekļu speciālisti teiktu – labi, Dievs ar to, jaucam gandrīz pilnībā nost un būvējam kaut ko jaunu tajā vietā. Bet finansiāli tas nebūtu prātīgs lēmums. Jāņem arī vērā, ka tur jau kāds miljons ir iztērēts, projektējot ēkas pārbūvi par mākslīgi apskaņotu koncertzāli, kas arī Rīgai ir nepieciešama. Tā tur diezgan labi ietilpst, un šis projekts ir visai racionāls un viegli realizējams.

Ekonomikas ministrijai kā atbildīgajai institūcijai uzdots veidot valsts kopējo tēlu, kas vairāk saistīts ar eksporta virzienu un ekonomisko pievilcību.

Šodienas bildi Latvijas ekonomikā Dienas Biznesa Uzņēmēju kluba pirmajā tikšanās reizē pēc vasaras pārtraukuma ieskicē īpašais viesis – ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro.

Būt vai nebūt investīcijām

Bez OIK atcelšanas Ekonomikas ministrijas (EM) šī brīža dienaskārtības karstais kartupelis ir atbalsts eksportam, produktivitāte un inovācijas, ko plānots spēcināt ar dažādiem pasākumiem. Piemēram, daudzi uzņēmēji nezina, ka droši var vērsties diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecībās, lai runātu par sadarbības iespējām ārvalstīs. Tiek organizētas arī starptautiskas valsts amatpersonu vizītes. «Nesen tikāmies ar kuplu Indijas delegāciju, ko pārstāvēja arī uzņēmēji. Tā rezultātā varam runāt par iespējamām investīcijām,» gandarījumu pauž R. Nemiro. Un tieši investīciju jautājumā uzbango trauksmainas diskusijas vilnis. Tā SIA Gallusman valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs vēlas precizēt, ko valsts varētu darīt, lai pozitīvā gaismā parādītu Latvijas investīciju vidi. Savukārt, akcentējot banku attieksmi, Dienas Biznesa žurnālists Māris Ķirsons puspajokam vaicā – vai maz indieši varēs atvērt kontu Latvijas bankās?

Bioloģisko dārzeņu, augļu un ogu pārstrādes uzņēmuma Keefa īpašnieki Cešeiko ģimene produkciju ražo no pašaudzētām izejvielām.

2016. gadā Stelpes vecās pienotavas kompleksā, ko bija iegādājusies Cešeiko ģimene, tika izspiests pirmais Simply Food biezenis – ķirbju. Pēcāk SIA Keefa attīstīties palīdzēja gan Eiropas Savienības, gan Altum atbalsts. Nu jau sen aiz muguras tas laiks, kad pieredzes trūkuma dēļ ražotnē sprāga biezeņu ražošanas iekārtas, smejas ģimenes uzņēmuma līdzīpašnieks Roberts Cešeiko.

Ardievas cukuram

Pēdējie pāris gadi aizvadīti, velkot ķeksīšus pie biznesa idejas dzimšanas laikā izvirzītajiem plāniem. Sākumā Cešeiko ģimene ražoja tikai trīs veidu biezeņus, tagad produktu klāstu ir papildinājušas piecas biezsulas, bet biezeņu «ģimene» pieaugusi līdz septiņām garšām. Biznesa ideja sākotnēji bija ražot diētisku pārtiku cilvēkiem ar veselības traucējumiem, piemēram, onkoloģiskajiem pacientiem. Roberta brālis Rūdolfs ir fiziologs un strādā ar krūts vēža pacientēm, meklējot veidus, kā efektīvāk uzlabot pacienšu stāvokli ar fiziskajām aktivitātēm. Tas saistīts arī ar uzturu – mokošajām ķīmijterapijām nereti seko ēšanas traucējumi. Šādos gadījumos dabas velšu biezenis ir vienīgais, ko iespējams norīt. Paralēli ražotne iesaistījusies vairākos projektos, lai izstrādātu pētījumos pamatotu produktu cilvēkiem ar smagām veselības problēmām. Pētījumi šajā jomā turpinās. Lai ražotne nestāvētu dīkā, pašlaik uzņēmums skatienu nedaudz aizvirzījis prom no medicīnas un piedāvā savus produktus mazumtirdzniecībā ikvienam. Gadu gaitā pilnveidota produktu receptūra. Sākotnēji, lai biezeņi garšotu labāk, tiem pievienots neliels daudzums cukura, taču pašlaik ražotne ir ceļā uz to, lai no cukura izmantošanas pilnībā atteiktos. «Mūsu tehnologi strādā ļoti labi, atrod labākās attiecības starp izejvielām, «piedzenot» receptūras,» stāsta Roberts. Sulu ražošana sākusies ļoti pozitīvi, tās piegādātas arī Vecumnieku novada skolās un bērnudārzos. «Tirgus tendence prasa, lai produkta izejvielas būtu audzētas bioloģiski. Tālāk jāseko maksimāli saudzīgai izejvielu pārstrādei. Receptūrai jābūt bez jebkādām papildus pievienotām lietām – uzlabotājiem vai tamlīdzīgi, tostarp bez pievienota cukura, lai gan, protams, augļi un ogas dabiski satur cukuru,» norāda Roberts.

Pandēmijas un tās ierobežošanas pasākumu apstākļos komercnomnieks nav spējis pielāgoties apstākļiem, lai saņemtu pilnu atbalstu un pildītu savas saistības, lai pārvaldītu vēsturisko Mežotnes pils kompleksu, informē Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) valdes loceklis Andris Vārna .

Šobrīd iepriekš iznomātā Mežotnes pils valstij radīs zaudējumus, tādēļ jāvērtē citi ilgtspējīgas dzīvotspējas scenāriji, neizslēdzot arī īpašuma nodošanu pašvaldībām vai pārdošanu likumā noteiktajā kārtībā – publiskas izsoles ceļā, norāda VNĪ .

No kopumā Latvijā esošajām ap 1200 muižām un pilīm VNĪ tiešā pārvaldīšanā ir trīs – Rīgas pils, kas jau ilgstoši izmantota publiskajai funkcijai un saņem valsts atbalstu, savukārt Mežotnes un Igates kompleksi līdz šim tikuši nodoti ilgtermiņa nomā privātpersonām.

“Mums un pašvaldībām kopīgi būs jārod tālākais risinājums Mežotnes pils kompleksa turpmākam pielietojumam ilgtermiņā, izvērtējot nepieciešamos ilgtermiņa ieguldījumus, to atdevi un ar to saistītos riskus, un iespējams jāpieņem lēmums šo īpašumu pārdot investoriem nākotnes attīstībai,” norāda A. Vārna.

Uzņēmējs Arvīds Apfelbaums biznesu pielāgo Latvijas laikapstākļiem - vasaras periodā Daugavā piedāvā izbraucienus ar laivām un diviem vikingu kuģiem, bet ziemā - vizina ar sniega motocikla vilktām ragavām.

«Kopš studiju gadiem esmu aktīvs ūdens tūrisma piekritējs, bet mans pamata bizness ir celtniecība. Vasarās kolēģiem organizēju ūdenstūrisma pārgājienus. Sapratu, ka laivu īrei aiziet liela nauda, tāpēc laivas iegādājos pats un tā tas sākās,» biznesa pirmsākumus atceras SIA A.A. Mežmalas valdes loceklis A.Apfelbaums. Lai smailītes un kanoe laivas nestāvētu dīkā, sācis tās piedāvāt arī citiem cilvēkiem.

Uzņēmums SIA «A.A. Mežmalas» savu darbību uzsāka 2006. gada martā un nodarbojas ar tūrisma pakalpojumu sniegšanu. 2008.gadā tika izveidota ūdenstūrisma struktūrvienība «Mežmalas laivas», bet 2009.gadā darbību uzsāka struktūrvienība «Mežmalas vikings» un «Mežmalas kamanas».

Baltik Elektro ir viens no vadošajiem elektrovairumtirdzniecības uzņēmumiem Latvijā, ar 24 gadu darbības pieredzi, un jau 18 gadus ir Vācijas Würth grupas uzņēmums.

“Mūsu noliktavas sortimentā ir gan ikdienas darbos nepieciešamās preces un instrumenti, kuri paredzēti elektriķiem, montāžniekiem un gala lietotājiem, citiem nozares pārstāvjiem un speciālistiem, kā arī specifiskas un ekskluzīvas preces, par kurām konsultācijas sniegs īstena profesionāļu komanda,” akcentē uzņēmuma valdes loceklis Edgars Bergholcs.

Uzņēmums šo gadu laikā pamazām, taču mērķtiecīgi ieguvis klientu un sadarbības partneru cieņu un uzticēšanos ar profesionālismu, precizitāti un spēju atrisināt teju jebkuru klienta problēmu. Patlaban Baltik Elektro Latvijā darbojas struktūrvienības Rīgā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Liepājā, bet šogad plānots atvērt vēl divas filiāles reģionos.

Šī gada sākumā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi par finanšu nodrošinājuma piemērošanas kārtību atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem palīdzēs sakārtot riepu apsaimniekošanas nozari Latvijā.

Šī nauda kalpos kā reāls atbalsts valstij piesārņojuma seku likvidēšanas gadījumā, kā arī mazinās negodprātīgu komersantu iespējas darboties tirgū, pārliecināta Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas (LRAA) vadītāja Tīna Lūse.

LRAA vadītājas ieskatā finanšu nodrošinājums valstij būs kā drošības spilvens situācijās, kad atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma darbības vai bezdarbības dēļ nodarīts kaitējums apkārtējai videi.

Ja šāds regulējums būtu pieņemts ātrāk, tad, piemēram, riepu kalni Čiekurkalnā pusotru gadu pēc to atklāšanas tur joprojām nestāvētu, bet valstij būtu finanšu līdzekļi, par kuriem šo teritoriju ātri un efektīvi sakopt, tādējādi novēršot draudus gan apkārtējai videi, gan tuvējās apkaimes iedzīvotāju veselībai. Un šis ir tikai viens no piemēriem, kad atbildīgajām institūcijām nevajadzētu gadiem gaidīt, kad un vai negodprātīgi uzņēmumi paši novērsīs radīto piesārņojumu, skaidro T. Lūse.

“VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) uzsākusi atklātu, elektronisko izsoli vēsturiskajam Igates pils kompleksam Limbažu novadā.

Saskaņā ar SIA “VCG Ekspertu grupa” 2022.gadā veikto kompleksa vērtējumu, tā vērtība šobrīd ir 910 000 eiro, informē VNĪ valdes loceklis Andris Vārna.

Valstij piederošais Igates pils komplekss, kas atrodas Limbažu novada Vidrižu pagasta Igatē, sastāv no būvēm ar 3290 m2 platībā un zemes gabala 89260 m2 platībā - saimniecības daļas ar klēti, pārvaldnieka māju, brūzi un kūti, parādes daļas ar kungu māju, kalpu māju un parku.

Īpašums ir piemērots viesmīlības uzņēmējdarbības veidošanai, pils telpās atrodas 23 viesu numuri.

Blakus kungu mājai atrodas 19. gadsimta beigās veidots romantisks ainavu parks ar dīķiem un senām ūdensdzirnavām. 2022.gada pirmajā pusē neatkarīgs vērtētājs - SIA “VCG Ekspertu grupa” veikusi kompleksa novērtēšanu, saskaņā ar ekspertu lēmumu tā tirgus vērtība šobrīd ir 910 00 eiro.

VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) rīkotajā Igates pils kompleksa, Limbažu novadā, izsolē tiesības iegādāties pils kompleksu par 915 000 eiro ieguva vienīgais pretendents - SIA "Palleteries", informē VNĪ valdes loceklis Andris Vārna.

Dalībai atklātajā elektroniskajā izsolē pieteicās viens pretendents - "Palleteries", kura, veicot vienu soli, par 915 000 eiro, ieguva tiesības uz Igates pils kompleksa - 3290 kvadrātmetru būves un 89 260 kvadrātmetru zemes - iegādi.

"Palleteries" vienīgais īpašnieks ir Latvijas uzņēmējs Edijs Ošs. Uzņēmums darbojas ražošanas un eksporta nozarē.

"Pēc publiskajā telpā izskanējušās ziņas par pils pārdošanu, radās doma Latvijas vēsturē ierakstīt arī savas rindiņas, iegādājoties Igates pili, kas arī ir sava veida mecenātisms. Tālāk pils apsaimniekošana tiks nodota meitas Sintijas Ošas un viņas komandas rokās. Divām ģimenēm - Ošiem un Lāčiem apvienojoties, īpašums tiks pārvaldīts un saglabāts tā vēsturiskais mantojums kombinācijā ar jauno, mūsdienīgo attīstības modeli. Šeit jaunajai paaudzei būs iespējas izpausties radošumā, kā arī uzkrāt biznesa zināšanas mācību procesā. Pils būs ikvienam pieejama un vērsta uz uzņēmējdarbību. Tiks turpināts darbs viesu iecienītajā Igates dzirnavu krodziņā, atjaunota pirts atpūtas māja un pielikti visi spēki, ticība un cerība vērt vaļā pils durvis jau Jaunā 2023. gada sagaidīšanai,” norāda E.Ošs.

Noslēgusies Igates pils kompleksa, Limbažu novadā, atklāta elektroniska izsole, informē VAS “Valsts nekustamie īpašumi”.

Izsolei pieteicās viens pretendents – juridiska persona, kura, veicot vienu soli par 915 000 eiro, ieguvusi tiesības uz pils kompleksa - 3290 m2 būves un 89260m2 zemes - iegādi. Līgums par nekustamā īpašuma iegādi tiks noslēgts mēneša laikā, informē VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) valdes loceklis Andris Vārna.

Valstij piederošais Igates pils komplekss, kas atrodas Limbažu novada Vidrižu pagasta Igatē, sastāv no būvēm ar 3290 m2 platībā un zemes gabala 89260 m2 platībā - saimniecības daļas ar klēti, pārvaldnieka māju, brūzi un kūti, parādes daļas ar kungu māju, kalpu māju un parku. Atbilstoši kapitālsabiedrības stratēģijai, VNĪ ilgtermiņā uztur īpašumus, kas nepieciešamas valsts pārvaldei, savukārt īpašumi, kuri publiskajām iestādēm ilgtermiņā nav nepieciešami un valstij rada zaudējumus, likumā noteiktajā kārtībā tiek pārdoti publiskas izsoles ceļā vai tiek izskatīta īpašumu nodošana citiem valdītājiem.

Krievija neatlaidīgi īsteno savu izstrādāto stratēģiju – eksporta un importa kravas pārkraut savās ostās, savukārt Baltijas valstu ostas atstāt «sausā», pašreizējo tranzītkravu apjomu ostās pēc gadiem varēs uzskatīt par laimi.

To intervijā stāsta Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.

Viņš atzīst, ka ekonomisko situāciju Latvijā ietekmēs ne tikai iekšpolitiskie lēmumi, bet arī ārvalstīs nolemtais, jo īpaši attiecībā uz tranzītbiznesu.

Fragments no intervijas

Pērn kravu apgrozījums Latvijas ostās bija lielāks nekā 2017. gadā. Vai šī tendence saglabāsies arī šogad?

Neredzu objektīvu pamatu kravu pieaugumam ostās, kaut arī to var koriģēt jau konkrētu eksporta produktu pasaules tirgus cenas un jo īpaši Krievijas ostu kapacitāte, infrastruktūras remontdarbi. Jā, 2018. gadā visās lielajās ostās ir kravu apjoma pieaugums, kas vairāk ir savdabīgs izņēmums nekā likumsakarība. Ogļu apjomi Latvijas ostās pērn bija tāpēc, ka Krievijai savās ostās nebija kapacitātes tik daudz tās pārkraut un arī pasaules tirgus cenas veicināja to piegādes. Jāņem vērā, ka lielākā daļa kravu ir tranzīts no citām valstīm - pārsvarā no Latvijas austrumiem, un loģiski, ka tās ir Krievijas kravas. Latvijai nav pamata perspektīvā cerēt uz Krievijas izcelsmes kravām savās ostās. Ir skaidri jāapzinās, ka šīs valsts kravu apjomi mūsu ostās saruks. Proti, savulaik Krievijā vēl prezidenta Borisa Jeļcina laikā – 90. gadu vidū – tika pieņemta Krievijas flotes atdzimšanas stratēģija, kurā atsevišķa sadaļa bija atvēlēta ostu modernizācijai, attīstības koncepcija, kas paredzēja – šīs valsts kravas orientēsies uz savas valsts ostām. Šī stratēģiskā lēmuma īstenošana tika turpināta arī prezidenta Vladimira Putina laikā. Tādējādi kaimiņvalsts transporta stratēģijā Baltijas valstīm bija atvēlēta baltā plankuma loma – mūsu ostās Krievijas kravu nebūs. Vēlāk, pēc notikumiem Ukrainā, Krievija cenšas atteikties no importa – eksporta kravu pārkraušanas arī Ukrainas ostās. Protams, šo politisko uzstādījumu Krievija nav pilnībā izpildījusi, jo pieprasījums pēc kravu apstrādes Krievijas ostās joprojām pārsniedz piedāvājumu. Ir vēl kāds aspekts – Latvija ir ES dalībvalsts, bet Krievijai ar ES joprojām ir sankciju (liegumu) karš kopš 2014. gada augusta par konkrētu produktu piegādēm, tas arī ietekmē Krievijas un ES tirdzniecību, kas tikai vēl vairāk samazina nepieciešamību izmantot kravu pārkraušanai Latvijas ostas. Jāņem vērā, ka pavisam nesen bija ziņa par to, ka Ļeņingradas apgabala un Krievijas valdība parakstīja dokumentu, kas paredz Somu jūras līcī līdz 2022. gada nogalei izveidot ostu ar pārkraušanas jaudu 70 milj. t gadā. Labi, Krievijā varbūt arī šo 1,2 miljardu eiro vērto projektu neīstenos noteiktajos četros gados, bet piecos vai sešos gados noteikti. Tādējādi, piemēram, 2025. gadā līdzās lielajām Sanktpēterburgas, Primorskas un Ustjlugas ostām strādās vēl viena (780 ha platībā) ar jaudu, kas ir vairāk, nekā visas ostas Latvijā pārkrāva 2018. gadā. Raugoties no pašreizējām pozīcijām, tas nozīmē, ka pēc 2024. gada Baltijas valstu ostas lielā mērā būs «atbrīvotas» no Krievijas kravām. Tad Latvijā 2018. gadā pārkrauto Krievijas kravu apjomi šķitīs kā pasaka. Ir tikai viens nezināmais. Ja Krievijas ekonomika attīstās ar dinamiku 7-8% gadā, tad šīs valsts ostas nespēs nodrošināt visu kravu pārkraušanu, kam šāda scenārija gadījumā būtu jāpieaug aptuveni par 14–16%. Tikai šāda scenārija gadījumā būs nepieciešamība pēc Latvijas dzelzceļa, autotransporta un ostas termināļu pakalpojumiem. Taču jebkurā situācijā Baltijas valstu ostu termināļu vidū konkurence par kravām tikai pieaugs.

Salīdzinoši lētais elektriskais skrejritenis Xiaomi MiJia M365 noderēs biroja darbiniekiem, lai ātri veiktu nelielus attālumus pilsētā

Nīkstot garā galvaspilsētas sastrēgumā un caur automašīnas logu priecājoties par saulaino dienu, neviļus pārņem domas par citādiem pārvietošanās līdzekļiem pilsētā. Kājas un velosipēds ir pārbaudīta, klasiska un patīkama alternatīva, bet, ja glītā uzvalkā regulāri jāmēro vairāki kilometri vai arī negribas nopūlēties, minot pedāļus? Te varētu noderēt ielās aizvien biežāk redzamie elektriskie skrejriteņi.

Viens no tādiem – Xiaomi MiJia M365 – uz laiku nonāca arī DB rīcībā. Vai tas tiešām varētu būt ērts ikdienas pārvietošanās līdzeklis?

Dizains

Elektroskūteris paredzēts cilvēkiem augumā no 120 līdz 200 centimetriem, tādēļ ir diezgan augsts. Tā augstākais punkts ir vairāk nekā 110 cm virs zemes. Toties – šaurs, lai lavierētu pa gājējiem pilnām ietvēm un ar stūres ragiem nevienu neaizķertu. Taču stūres augstums nav regulējams, tādēļ pirmskolas vecuma bērniem atliek žēli noskatīties, kā lielākie vizinās, jo, turot rokas augstāk par pleciem, skrejriteni vadīt pagrūti.

500 metru rādiusā ap strādājošu aptieku nevarēs atvērt jaunas aptiekas, bet mazākās apdzīvotās vietās drīkstēs atvērt tikai vienu aptieku, šādas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas nosaka aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritērijus, rosina Veselības ministrija (VM).

Kā informēja VM Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders, ministrija ir pārliecināta, ka ar šādām izmaiņām aptiekas kļūšot pieejamākas iedzīvotājiem un farmācijas tirgū tikšot likvidēti atsevišķi vienlīdzīgas konkurences šķēršļi.

VM domā, ka ar šādu ierobežojumu aptiekām apdzīvotās vietās pakāpeniski veidošoties salīdzinoši izkliedētāks tīkls un aptiekas atvēršoties tur, kur to patlaban nav. Ministrija cer, ka tas nodrošināšot to, ka aptiekas pārmērīgi nekoncentrēsies ekonomiski izdevīgākās vietās, bet pacientiem aptiekas kļūšot pieejamas salīdzinoši tuvu dzīvesvietai.

Pašlaik regulējumā pastāv vairāki nosacījumi, kuru gadījumā 500 metru attāluma kritērijs ir aptiekām, kas strādā diennakti vai aptiekā tiek veikta zāļu gatavošana. VM secinājusi, ka nereti šie pakalpojumi tiekot īstenoti manipulatīvi, ar farmaceitiskās aprūpes praksi nesaistīti, tādēļ šos izņēmuma kritērijus paredzēts atcelt, nosakot, ka jaunas aptiekas atvēršanā būs jāvadās pēc attāluma kritērija.

Laika posmā no 2004. līdz 2022. gadam vēlme pēc bērniem, pati motivācija, griba pēc tiem ir sarukusi no vidēji trīs bērnu ģimenes ieceres uz vidēji divu bērnu ieceri, liecina Latvijas Universitātes speciālistu pētījums Laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu – vecāku attiecību veicinošo faktoru izpēte.

Bērni daudz mazākam skaitam cilvēku Latvijā nozīmē dzīves jēgu un piepildījumu.

Pētījuma statistiskā bāze

Pētījuma autores norāda, ka pētījums veikts pēc līdzīgiem principiem 2004. un 2022. gadā, turklāt visā šajā laikā Latvijas dzimstības rādītāji ir vērtējami kā kritiski zemi, gluži tāpat kā tas ir visā Eiropā. «Tomēr, ja vērtē pēc summārā dzimstības koeficienta, kam normālai paaudžu nomaiņai būtu jābūt 2,1–2,2, tad 2004. gadā tas bija 1,29, bet 2021. gadā tas bija pieaudzis līdz 1,57,» secina pētījuma autores. Proti, arī izmiršanas bezdibenī ir dziļuma atšķirības.

Tāpat bāzes datiem pieder secinājums par mātes vidējā vecuma pieaugumu. Latvijā tāpat kā visā pasaulē mātes vidējais vecums, kad dzimst pirmais bērns, palielinās. 2000. gadā pirmais bērns vidēji pasaulē dzima 24 gadus vecai māmiņai. 2021. gadā vidējais pasaules rādītājs ir pieaudzis līdz 27,8 gadiem, bet Latvijā pirmā jaundzimušā mātes vidējais vecums 2021. gadā bija 30,2 gadi. Līdztekus pētījuma autores kā pozitīvu faktoru min aizvien lielāku jaundzimušo skaitu likumīgi noslēgtās laulībās. 2021. gadā 10 872 bērni jeb 62,4% no visiem jaundzimušajiem ienāca oficiāli reģistrētās ģimenēs. 2011. gadā laulībā dzimušo īpatsvars bija tikai 55,4%. Tiesa gan, bērnu bija krietni vairāk kopumā. Situācija patlaban nedaudz atgādina Eduarda Veidenbauma dzejoļa «Ej un dzenies tik pēc naudas» vārsmas, kas noslēdzas ar vārdiem: «Papriecāties tikumīgi, bērnus radīt likumīgi.»

Viens no mūsdienu cilvēka ikdienas neatņemamiem pavadoņiem ir ātrums – komunikācijā, klientu apkalpošanā, pārvietošanās iespējās. Daudzi no mums, vēloties kaut kur nokļūt ātri, jau ierasti izvēlas vieglo auto. Nupat uzsāktā Autotransporta direkcijas un Pasažieru vilciena kampaņa «Pamēģini sabiedrisko!» izaicina atklāt citas iespējas.

Noteikti atradīsies oponenti, kuri teiks, ka nav nekā mobilāka par personisko automašīnu. Taču mobilitāte ir ne tikai iespēja pārvietoties ātri un bez šķēršļiem (ko pagrūti izdarīt ar auto rīta un vakara sastrēgumstundās), mobilitāte ir arī daudzveidība. Un tā pilsētas labsajūtai ir ne mazāk svarīga kā sabalansēts uzturs cilvēkam.

Kā atgūt līdzsvaru pilsētas satiksmē?

Mūsu valsts trīsdesmit gadus ir dzīvojusi uz vienveidīgas «auto diētas». Līdz neatkarības atgūšanai automašīnu bija maz, jo auto bija deficīta prece un vairums iedzīvotāju to vienkārši nevarēja atļauties. Pēc 1990. gada auto ietekme nemitīgi ir tikai augusi, automašīnai kļūstot ne vien par ērtību, bet arī statusa simbolu, lielā mērā dominējot mūsu ikdienā un nosakot mūsu paradumus. Piemēram, ja es varu 45 minūtēs atbraukt ar vilcienu no Jelgavas līdz Rīgai, bet pēc tam man jāpatērē vēl tikpat daudz laika, lai nokļūtu savā galamērķī Rīgā, nebraukšu es ar vilcienu, bet sēdīšos vien savā auto.

Viens no mūsdienu ekonomikā pašiem lielākajiem lokālajiem haosiem jau gadiem vērojams Venecuēlā. Tiesa gan, šobrīd daļa ekonomistu šīs valsts kritienam ekonomiskajā bezdibenī tomēr sāk saskatīt beigas.

Proti, tiek lēsts, ka šīs valsts tautsaimniecība šogad varētu pieaugt pirmo reizi gandrīz 10 gados. Kopš 2012. gada Venecuēlas IKP ir sarucis aptuveni par 80%. Savukārt, nu, piemēram, Šveices Credit Suisse Group lēsusi, ka Venecuēlas ekonomika šogad varētu augt par 4%, ja izpaliek kādi jauni ar Covid-19 izplatīšanos saistītie ierobežojumi. Līdzīgi Venecuēlas ekonomikas pieaugumu paredz arī vairāki citi prognozētāji. Tāpat nosacīti "mērena" šajā valsī nu ir kļuvusi inflācija, kur maijā tā atradās "vien" pie 2,7 tūkst. procentu atzīmes. Piemēram, 2019. gadā tā palēcās līdz 350 tūkstošiem procentiem.

Piemēram, Bloomberg ziņo, ka šai vienlīdzības "sociālisma paradīzei" no bedres ārā gluži kā par spīti palīdzējušas ārā rāpties uz kapitālismu vērstas reformas. Mazināta cenu kontrole un subsīdijas, piemēram, degvielai. Tāpat atcelti vairāki ierobežojumi, kas saistīti ar vietējas valūtas mīšanu uz ārvalstu valūtām (pēc kurām šajā valstī pieprasījums tāpat bija radījis melno tirgu). Tiek ziņots, ka šobrīd Venecuēla tāpat gandrīz viss tiekot cenots ASV dolāros nevis vietējos bolivāros, kuri līdz ar pirms tam aktuālo valdības politiku zaudēja gandrīz visu savu vērtību.

Koronavīrusa pandēmija ir uzrādījusi pieļautās kļūdas, pie kuru labošanas ir nekavējoties jāķeras klāt ne tikai valdībai, bet arī darba devējiem, un, lai arī sabiedriskā ēdināšana pēdējā gada laikā ir smagi cietusi, Lido pielāgojas situācijai un meklē jaunas iespējas biznesa attīstībai.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta sabiedriskās ēdināšanas un atpūtas uzņēmuma Lido dibinātājs un līdzīpašnieks Gunārs Ķirsons. Viņš atzīst, ka savā biznesmeņa mūžā ir piedzīvojis dažādus laikus un situācijas, kurās gūtas gan skaistas uzvaras, gan piedzīvoti sāpīgi kritieni, no kuriem būtu varējis izvairīties, ja vien būtu bijušas zināšanas, izpratne, kuru neesamības pamatā ir augstākās izglītības trūkums.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 10.augusta numurā lasi:

No šī gada 1.jūlija par 15 procentiem plānots samazināt akcīzes nodokļa likmi stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, lēmusi Saeimas budžeta komisija.

Tikmēr sociālos tīklus jau pārpilda jociņi par šo tēmu. Piemēram, lai ieriebtu igauņiem, Latvija varētu dalīt alkoholu par velti. Tvītotāji, mazliet iesmīkņājot, bet patiesībā ļoti nopietni norāda, ka Latvijas valsts nebūt negrasās pielīdzināties Igaunijai, piemēram, zinātnes un pētniecības vai augstākās izglītības finansējuma jomā, taču akcīzi alkoholam gan samazināsim rekordātrumā.

Uz valsts amatpersonu, piemēram, premjera, kareivīgo retoriku vēsturnieks Gustavs Strenga asprātīgi atbild: «Pilnībā pievienojos! Sitīsim tos igauņus ar 0,76% no IKP pētniecībai! Jā, igauņu pārākums augstākajā izglītībā un pētniecībā totāli nav izturams! Jāsāk pētniecības finansējumu karš!» Man nav izdevies atrast nevienu nopietnu ekonomistu, ja vien par tādu neuzskata Mārtiņu Bondaru, kurš atbalstītu akcīzes samazinājumu stiprajam alkoholam. Šaubos, vai kādam ir aprēķini, vai, nemainoties Latvijas iedzīvotāju alkohola patēriņam, samazinātās akcīzes ieņēmumu sarukumu kompensēs igauņu tūristi.

Kriptovalūtu tirgus dalībnieki piesardzīgi, bet cer uz kāpumu.

Bitkoina cena šajā gadā palielinājusies par vairāk nekā 100%, bet analītiķu prognozes par turpmāko kriptovalūtu tirgus līdera cenas virzību krasi atšķiras.

Maijs bitkoinam bijis labākais mēnesis pēdējo divu gadu laikā – pasaules lielākās kriptovalūtas vērtība šomēnes piedzīvoja straujāko kāpumu kopš leģendārā pieauguma 2017. gadā, kad vērtība sasniedza 20 tūkstošus dolāru un neskaitāmi investori mēģināja ielēkt šajā tirgū, lai gūtu ātru peļņu, taču sekoja kritums bezdibenī, vērtībai sarūkot par vairāk nekā 70%.

Bitkoina cena patlaban turas zem 9000 dolāru līmeņa, un kopš gada sākuma tā palielinājusies par aptuveni 135%. Sekojot bitkoina cenas tendencēm, pieaugusi arī citu kriptovalūtu cena.