Viens no mūsdienu ekonomikā pašiem lielākajiem lokālajiem haosiem jau gadiem vērojams Venecuēlā. Tiesa gan, šobrīd daļa ekonomistu šīs valsts kritienam ekonomiskajā bezdibenī tomēr sāk saskatīt beigas.
Proti, tiek lēsts, ka šīs valsts tautsaimniecība šogad varētu pieaugt pirmo reizi gandrīz 10 gados. Kopš 2012. gada Venecuēlas IKP ir sarucis aptuveni par 80%. Savukārt, nu, piemēram, Šveices Credit Suisse Group lēsusi, ka Venecuēlas ekonomika šogad varētu augt par 4%, ja izpaliek kādi jauni ar Covid-19 izplatīšanos saistītie ierobežojumi. Līdzīgi Venecuēlas ekonomikas pieaugumu paredz arī vairāki citi prognozētāji. Tāpat nosacīti "mērena" šajā valsī nu ir kļuvusi inflācija, kur maijā tā atradās "vien" pie 2,7 tūkst. procentu atzīmes. Piemēram, 2019. gadā tā palēcās līdz 350 tūkstošiem procentiem.
Piemēram, Bloomberg ziņo, ka šai vienlīdzības "sociālisma paradīzei" no bedres ārā gluži kā par spīti palīdzējušas ārā rāpties uz kapitālismu vērstas reformas. Mazināta cenu kontrole un subsīdijas, piemēram, degvielai. Tāpat atcelti vairāki ierobežojumi, kas saistīti ar vietējas valūtas mīšanu uz ārvalstu valūtām (pēc kurām šajā valstī pieprasījums tāpat bija radījis melno tirgu). Tiek ziņots, ka šobrīd Venecuēla tāpat gandrīz viss tiekot cenots ASV dolāros nevis vietējos bolivāros, kuri līdz ar pirms tam aktuālo valdības politiku zaudēja gandrīz visu savu vērtību.
Tiek arī ziņots, ka privātās kompānijas nu sāk aizvietot lielāku daļu no agrākās valsts lomas. Piemēram, 2020. gadā jau par 92% no Venecuēlas izejvielu un izejmateriālu eksporta bijuši atbildīgai šādi uzņēmumi, kur 2019. gadā tie bijuši vien 25%. Boomberg norāda, ka tas šīs valsts prezidentam Nikolā Maduro ļāvis samazināt budžeta deficītu. Jānorāda, ka N. Maduro par Venecuēlas prezidentu palika 2013. gadā pēc ilggadēja šīs valsts kolorītā līdera - Ugo Čavesa - nāves. Jau tad tika lēsts, ka valsti potenciāli gaidīs politisks un ekonomisks haoss, kas ietekmēs visu Latīņamerikas reģionu. Hiperinflācijas krīzi šajā valsī stimulēja vēl tas, ka valdība, lai segtu savu deficītu un naftas ieņēmumu kritumu, drukāja naudu. Nepalīdzēja arī stingras sankcijas pret šo valsti.
Jāņem vērā, ka Venecuēlas potenciālais ekonomikas pieaugums notiks no ļoti zema līmeņa un, iespējams, to var salīdzināt ar kaut ko līdzīgu beigtā kaķa atlēcienam. Braukājot par Volstrītas cenu izmaiņu amerikāņu kalniņiem, iespējams piedzīvot visai dažādas emocijas, par kurām dažkārt var drūmi pajokot. Ir dzirdēts melnais humors par brokeri, kas Volstrītā, cenu krituma depresijas mākts, izlec no simtā stāva un, atsitoties pret zemi, piedzīvo atlēcienu, tādējādi "atspēlējot daļu zaudējumu".
Vēl pirms kāda laika ar hiperinflācijas procesiem nācās cīnīties, piemēram, Āfrikas Zimbabvei. Jāteic, ka līdz Zimbabves līmenim Venecuēlai gan palika pamatīga telpa, kur augt. Pieejamā informācija liecina, ka 2008. gada novembrī gada inflācija Zimbabvē tik tikko sasniedza 80 miljardus procentu. Tādējādi Venecuēla ar dažiem simtiem tūkstošiem inflācijas procentiem uz šī fona tāds nieks vien bija.
Venecuēla ilgstoši saviem iedzīvotājiem degvielas iegādi nodrošinājusi faktiski par velti. Bieži vien Venecuēlas sakarā vērsta uzmanība uz to, ka tas tur novedis pie neattīstītas naftas ieguves un tās pārstrādes industrijas, jo milzīga tās ienākumu daļa jāatvēl, lai uzturētu šādas degvielas subsīdijas. Tāpat valsts ir liela pati savas naftas patērētāja, jo nav jau jēgas domāt par taupīšanu uz degvielas rēķina. Ir pētījumi, kas runā par to, ka šajā valsī subsidētā rekordlētā degviela drīzāk pat radījusi problēmas – proti, tās šāda veida atņemta Venecuēlas spēja finansēt, piemēram, veselības un izglītības projektus.
2019. gadā ASV pārstāja no Venecuēlas importēt naftu. Pēc tam šīs valsts naftas ieguve saruka līdz 310 tūkst. bareliem dienā (šobrīd tie esot ap 500 tūkst bareliem dienā). Vēl, piemēram, 2006. gadā Venecuēla vidēji dienā ieguva 3,34 miljonus barelus naftas.