Tā dēvētās «oligarhu lietas» uzsākšana 2011.gada maijā bija iemesls ziņu speciālizlaidumiem dienas vidū, bet kriminālprocesa izbeigšanas dienā 2016.gada decembrī KNAB neizplatīja pat preses relīzi. Vai kriminālprocesa izmantošana politikā ir savienojama ar tiesiskas valsts būtību, intervijā stāsta zvērināts advokāts Egons Rusanovs.
Fragments no intervijas
Vai pieļaujams kriminālprocesu izmantot kā ieroci politikas veidošanai, kā tas notika ar tā dēvēto «oligarhu lietu», ar kuru pamatoja Saeimas atlaišanu, bet kura tagad vispār ir izbeigta, atzīstot, ka nekas nav noticis?
Kriminālprocess kā atmaskošanas un sodīšanas procedūra par aizliegto ir valsts varas instruments. Turklāt vecs kā pati pasaule. Vismaz tā uzskata nopietni tiesību vēsturnieki. Tas tā bijis vienmēr, ir un arī, jādomā, būs. Tas ir jāsaprot un jāpieņem. Taču tas nozīmē arī to, ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tad mums vismaz jācenšas, lai kriminālprocess tiktu izmantots tiem mērķiem, kam tas ir paredzēts, nevis politisko vēlmju un citu kaislību apmierināšanai.
Vai mēs dzīvojam tiesiskā valstī?
Uzskatu, ka jā. Mēs varam salīdzināt mūsu tiesu sistēmu ar kaut vai pašreizējo Krieviju. Starta pozīcijas mums bija vienādas. Tad, lai ko reizēm neteiktu daži apšaubāmas raudzes žurnālisti, lai kā viņi nevaimanātu par mūsu tiesu sistēmu, domāju, ka mēs esam ļoti tālu tikuši salīdzinājumā ar to, kā pie mums bija pirms 25 gadiem.
Kā var novērst ļaunprātīgu manipulāciju ar kriminālprocesu, izmantojot to politikā?
Tiesiskā valstī ir mehānismi, kas šādu parādību – kriminālprocesa instrumentalizāciju savtīgiem politiskiem nolūkiem – tomēr nepieļautu. Tai pašā laikā, ja ir attiecīgu aizdomu ēna, bieži vien ārpus kriminālprocesuāliem ietvariem ir neiespējami citādi pārbaudīt – ir vai nav noticis noziegums. Jo vienīgi kriminālprocess piedāvā tos instrumentus, ar kuriem var padziļināti veikt pārbaudi, lai saprastu, ir vai nav pamats apgalvojumam, ka attiecīgā persona ir izdarījusi kaut kādu aizliegtu darbību. Tādēļ, kad tiek uzsākts kriminālprocess, ir nepieļaujami no tā uztaisīt ažiotāžu, tādējādi jau ilgi pirms tiesas notiesājošā sprieduma publiski un pat ceremoniāli apkaunojot, pazemojot un degradējot cilvēku kā cieņu pelnošu personu. Jo, ja šis cilvēks tiks attaisnots vai arī kriminālprocess tiks izbeigts vēl pirmstiesas stadijā, vai vispār ir iespējams jelkā kompensēt tādā ārprātā nodzīvotos daudzos gadus? Kādēļ mediji nesaceļ ažiotāžu par uzsāktajiem kriminālprocesiem par dažādām kriminālajām traumām? Ārsta pienākums ir ziņot policijai par tamlīdzīgiem gadījumiem, savukārt policijai ir pienākums uzsākt kriminālprocesu.
Taču šajos gadījumos par to skopa informācija parādītos, iespējams, vienīgi Degpunktā. Tomēr tieši uzsākta kriminālprocesa gaitā ir iespējams objektīvi pārbaudīt, vai, piemēram, cilvēks ir nokritis no otrā stāvā, būdams dzērumā, mēģinādams kāpelēt pa balkonu margām, vai arī tomēr ir cietis no kaimiņa agresijas. Lai to noskaidrotu, jānopratina liecinieki, iespējams, jāizņem tuvējo ēku video novērošanas kameru ieraksti, jāveic citas procesuālas darbības, un tikai tad visbeidzot var izdarīt secinājumu – ir vai nav noticis noziedzīgs nodarījums. Un, ja ir, tad kurš to, iespējams, ir izdarījis. Savukārt, ja pastāv kāds no kriminālprocesu nepieļaujošiem apstākļiem, tas ir jāizbeidz. Lūk, tāda ir jābūtība. Pavisam vienkārša.
Taču tas nozīmē arī to, ka ažiotāža nebūtu jāsaceļ nedz banālas krimināltraumas gadījumā, kur aizdomās turētais ir agrāk sodīts recidīvists, nedz, ja aizdomu ēna kritusi pār kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Taču skaidrs, ka tā ir tikai teorētiska konstrukcija, kura nedarbojas attiecībā uz politiski nozīmīgiem cilvēkiem. Valstij ir pienākums veikt kriminālprocesu, ja tiek saskatītas kāda nodarījuma pazīmes, turklāt darot to ātri un profesionāli. Taču realitātē viss ir otrādi. Tas tiek darīts lēni un nereti neprofesionāli, bet sodīšanas funkciju jau preventīvi uzņemas dažādas, piedodiet, maitu klijas, kuras prasmīgi izmanto atriebjošās sabiedrības zemākos instinktus. Šajā netīrajā maskarādē tad nu labumu gūst gan atsevišķi karjeristi – puskoka lēcēji no vienas otras tiesībsargājošās institūcijas, gan atsevišķi liekulīgi «tiesiskuma» farizeji no politiskajām aprindām, uz citu nelaimes rēķina spodrinot savu bieži vien pašu apšaubāmo tēlu, gan attiecīgie piāra «speciālisti». Taču to visu attaisno ar milzīgu pompozitāti uzsākto kriminālprocesu pavadošās sabiedrības «tiesības zināt patiesību», sašutums un pat dusmas pret tiem, kuri, viņuprāt, ir vainīgi par viņu nereti neapskaužamo eksistenci. Tas tātad jau gandrīz vienmēr nozīmē to, ka kriminālprocess tiks instrumentalizēts kaut kādu jau pavisam konkrētu cilvēku, ļaužu grupu un pat partiju interesēs, lai prasmīgi vērstu tautas dusmas pareizajā virzienā, lai, attiecīgi to pasniedzot, sasniegtu paši kaut kādus šaurus, merkantilus, sev vien zināmus mērķus.
Visu rakstu Kriminālprocess politikā ir vecs kā pasaule lasiet otrdienas, 21.marta laikrakstā Dienas Bizness!
