Vadošās Rietumvalstu kompānijas jau kādu laiku sākušas ziņot par savu iepriekšēja ceturkšņa sniegumu. Peļņas atskaites bieži vien papildina uzņēmumu vadītāju spriedumi un mājieni par nākotni. Redzams, ka šo finanšu atskaišu publicēšanas sezonu daudzas lielās kompānijas arī izmanto, lai informētu par savu produktu un pakalpojumu cenu tālāku palielināšanu.
Piemēram par cenu palielināšanu plašam produktu klāstam nupat ziņojis globālais dažnedažādu patēriņa preču ražotājs Procter & Gamble (tas kontrolē, piemēram, Gillette, Pampers, Ariel un teju neskaitāmas citas preču zīmes). Līdzīgi par cenu palielināšanu ziņojis globālais patēriņa preču smagsvars Unilever, kas iepriekšējā ceturksnī vidēji tās audzējis par 4%, kas ir visvairāk kopš 2021. gada. Arī šai kompānijai piederošo preču zīmju saraksts ir ļoti garš, kur cita starpā šis uzņēmums ir lielākais pasaules saldējuma ražotājs (tas kontrolē, piemēram, Magnum preču zīmi).
Vēl par savu cenu palielināšanu nupat ziņojuši tādi uzņēmumi kā Nestle, Danone un WD-40 Co utt. Tāpat dauzu šādu uzņēmumu vadība devusi mājienus, ka cenu palielināšana, iespējams, būs nepieciešamā arī nākamgad. “Mums jāgatavojas vēl vismaz 12 mēnešiem ar inflācijas spiedienu. Mēs atrodamies tādā inflācijas vidē, kas ir vērojama reizi divdesmit gados,” spriedusi minētā Unilever vadība.
Līdzīgs saturs
Daudzu uzņēmumu teksti, kas apraksta iemeslus straujākai cenu palielināšanai, ir visai līdzīgi. Pamatā tiek izcelts piegāžu traucējumu, to dārdzības, augstu enerģijas cenu un augstu citu izejmateriālu cenu faktoru kokteilis. Daudzi lielie uzņēmumi arī pauduši pārliecību, ka ilgākā termiņā spēs nosargāt savu spēju nopelnīt.
Uzņēmumiem tradicionāli ir divas iespējas, ko darīt ar augošām izmaksām. Viena iespēja ir tā, ka tās ir jānorij uz savas peļņas rēķina. Savukārt otrs variants ir tās pārlikt uz patērētāju pleciem. Redzams, ka daudzi uzņēmumi drīzāk grib pasargāt peļņu un izvēlas otro variantu. To var arī saprast. Ekonomikas atveseļošanās uz dāsnu valdību stimulu fona pēc pandēmijas pirmā viļņa bijusi ļoti varena – patērētāji pieprasījuši teju visu. Tāpat šajā laikā Rietumvalstīs auguši cilvēku uzkrājumi. Tādējādi patērētājs Rietumvalstīs joprojām patiesībā izskatās visai spēcīgs.
Protams, iespējams, priekšā atkal gaidāma ekonomikas sabremzēšanās. Tautsaimniecībām kļūstot lēnīgākām un patērētājiem - bažīgākiem, nav izslēgts, ka augstākas cenas kādā brīdī tomēr sāks smacēt patēriņu. Sevišķi smagi šādi laiki var izvērsties jau tā ne pārāk turīgajai sabiedrības daļai, kurai šoziem būs jādomā par to, kā ne tikai nomaksāt strauji augošos komunālos rēķinus, bet, visticamāk, vairāk no saviem ierobežotajiem līdzekļiem atveltīt arī pārtikas iegādei.
Eirozonas gadījumā IHS Markit apkoptie dati jau liecina, ka oktobrī monetārā reģiona ražošanas un pakalpojumu kopējā iepirkumu menedžeru indeksa vērtība ir sakurkusi līdz 54,3 punktiem, kas ir vismazāk sešos mēnešos. Šādi apsteidzošie ekonomiskās aktivitātes mērījumi liek domāt, ka tautsaimniecības aktivitāte sabremzēsies. Šī indikatora vērtība gan joprojām ir pozitīvā teritorijā, kur izaugsmi no recesijas tam atdala 50 punktu atzīme. Daudzi biznesi izceļ problēmas, ko tiem sagādā minētie piegāžu traucējumi un arvien augošās izmaksas kopumā.
Situācija “turpinās attīstīties”
Vēl, piemēram, Bloomberg ziņo, ka lielās kompānijas parasti savas cenas palielina ļoti pakāpeniski. Tas tiek darīts tādēļ, lai patērētāji šādu augšupejošu cenu virzību kādiem konkrētiem produktiem neizjustu tik asi, kur pretējā gadījumā pastāv risks, ka tie vienkārši pārslēgsies uz lētāku produkciju.
“Jūs nevarat cenas palielināt no dienas uz dienu. Tomēr tagad šādas darbības notiek. Mēs saredzam, ka inflācijas frontē situācija kļūs vēl sliktāka. Tāpēc mēs, protams, strādājam ar cenām,” Bloomberg atklājis, piemēram, Nestle izpilddirektors Marks Šnaiders. Uzņēmums arī norādīja, ka cenas saviem produktiem trešajā ceturksnī paaugstinājis par 2,1%, kas ir visvairāk piecos gados.
“Šis stāsts vērojams visā pasaulē. Un patērētājiem šobrīd tam būs jāpiekrīt. Domājam, ka cenas saglabāsies paaugstinātas vismaz līdz nākamā gada vidum, kad varētu būt vērojams zināms atslābums piegāžu ķēžu ziņā. Šīs problēmas atrisināšana ir ļoti liela cīņa,” savukārt piebilst BMO Capital Markets analītiķi.
Arvien lielākas problēmas var radīt arī darbinieku trūkums. Piemēram, Transport Intelligence aplēses liecina, ka Eiropā trūkstot aptuveni 400 tūkstoši smago automašīnu šoferi. Stresam par nākotni atkal esot paaugstinātam un pieklibojot sabiedrību vadības procesiem, var materializēties arī, piemēram, kādi patērētāju panikas viļņi, ja zūd uzticība, ka būs brīva pieeja kādām izšķirīgām lietām. Šādu panikas uzplūdu garšu jau varēja novērot Apvienotajā Karalistē ar tās degvielas pieejamības krīzi.
Vēl, piemēram, Francijas pārtikas lieluzņēmums Danone paudis prognozi, ka tā izmaksas šā gada otrajā pusē kopumā būs palēkušās par 9%. “Mēs nākamgad varētu redzēt vēl augstākas inflācijas likmes,” norādījusi uzņēmuma vadība.
Arī minētā Procter & Gamble vadība, runājot par cenu kāpumiem, teikusi, ka situācija “turpinās attīstīties”. Šajā pašā laikā gan kāda panika netiek celta un uzņēmumi pārsvarā arī teic, ka šie cenu kāpumi no patērēšanas patērētājus vēl neatgrūž. “Mēs neesam redzējuši kādu būtisku patērētāju reakciju. Tas liek mums justies labi par mūsu relatīvo stāvokli,” situāciju turpina raksturot Procter & Gamble. Arī citu lielo kompāniju vadība bieži pauž pārliecību par spēju augošas izmaksas šoreiz novelt uz patērētāju pleciem.
Kompānijas gan ne vienmēr var iet tradicionālu cenu palielināšanas cenu. Ļoti populāra taktika, pamatā īstenojot šos pašus procesus, ir samazināt, piemēram, pārdotās preces svaru. Cena formāli tiek atstāta iepriekšējā līmenī, kas rada ilūziju, ka tā nemainās, lai gan patiesībā par to pašu naudu tiek saņemts mazāk. Šo procesu var mēģināt apzīmēt ar vārdu “šrinkflācija” (vārdu spēle pēc angļu valodas vārda “shrink”, kas nozīmē sarukt). Iespējams, šoreiz redzēsim gan inflāciju, gan “šrinkflāciju” kopā.
Cik pārejoša būs patiesībā?
Valdot šādam fonam, arvien lielāki izaicinājumi tiek mesti uzstādījumam, ka augstāka inflācija būs daudzmaz ātri pārejoša parādība. ASV gada patēriņu cenu izmaiņa nu ir sasniegusi 5,4% atzīmi un eirozonā – 3,4%. Eirozonā inflācija tādējādi ir augstākā 13 gados, un tās virsotnes, ja nenotiek brīnumi, droši vien ir tikai priekšā. Savukārt Latvijā gada inflācija pietuvojusies 5%, bet, piemēram, Igaunijā tā jau drīzāk tuvojas 7% (tādējādi – mums vēl ir, kur augt).
Kopumā šādas bilde lielas galvassāpes, domājams, sagādā centrālajām bankām. Tām jārūpējas par cenu stabilitāti, un šādam cenu pieaugumam tradicionālās zāles ir procentu likmju palielināšana. Šajā pašā laikā ietekmīgāko pasaules centrālo banku monetāro politiku joprojām var uzskatīt par ļoti sildošu – šīs iestādes gan īsteno bezprecedenta kvantitatīvās mīkstināšanas, gan uztur zemas procentlikmes.
Centrālajām bankām priekšā smagi lēmumi – ja ekonomikai atbalsts tiek noņemts pāragri, tā, pieprasījumam pazūdot, var paklupt. Tā būtu kļūda. Savukārt, ja tas tomēr netiek darīts, bagātību sadedzinoša inflācija riskē turpināt plosīties un, iespējams, patiešām nebūt nemaz tik pārejoša kā uzskatīts pirms tam. Tāpat šoreiz mazāk ekonomiku, šķiet, ir iespējams balstīt var balstīt ar fiskālās politikas palīdzību.
Ir arī spriedumi, ka pasaule varētu aizdzīvoties līdz stagflācijai – mazasinīgas izaugsmes un šajā pašā laikā augošas inflācijas. Šāds stagflācijas scenārijs pasaulē materializējās pagājušā gadsimta 70-tajos gados, kad pasauli pāršalca naftas šoks. Jēlnaftas Eksportētājvalstu organizācija (OPEC) tad aizturēja savas naftas piegādes. Tas savukārt raisīja krasu melnā zelta cenas palielināšanos. Tas pa ķēdīti nozīmēja arī cenu kāpumu daudzām citām lietām un noveda, piemēram, pie bezdarba palielināšanās.
Katrā ziņā vismaz īstermiņa stagflācija dažās pasaules ekonomikās, šķiet, ir visai reāls scenārijs.
