Liela daļa cilvēku uzskata, ka efektīva motivācija var nākt no ārienes – ka, izmantojot prasmīgas metodes, viens cilvēks var motivēt otru. Kā, piemēram, pārliecinošs treneris, kurš saka uzmundrinošu runu komandai pirms spēles, kaunina vai slavē spēlētājus treniņu laikā, vai skolotājs, kurš izmanto apbalvojumus un sodus, lai pārvērstu mazos mežoņus paklausīgos skolniekos.
Tomēr, kā rāda visi Edvarda L. Deci un Raiena pētījumi, patiesība ir pilnīgi pretēja – cilvēka kreativitātes, atbildības izjūtas, veselīgas uzvedības un noturīgu pozitīvu izmaiņu pamatā ir cilvēka pašmotivācija, nevis ārējā motivācija. Ārējais spiediens var panākt cilvēka paklausību, piekāpību, bet tai līdzi nāk dažādas negatīvas sekas, tai skaitā – nepakļāvība.
Ir divu veidu kontrolēta uzvedība. Pirmais veids ir pakļaušanās, un tā ir tāda pakļaušanās, kādu vēlas panākt autoritārās varas piekritēji. Pakļaušanās nozīmē darīt to, kas ir likts tāpēc, ka to liek. Savukārt otra veida reakcija uz kontroli ir nepakļaušanās, kas nozīmē darīt pretēji, nekā tiek sagaidīts. Abas šīs reakcijas ir savstarpēji saistītas – ja ir viena, tad pastāv iespēja rasties otrai. Piemēram, izcili paklausīgs padotais, kurš izpilda visas vadītāja prasības atriebjoties var iesaistīties nodevīgā sazvērestībā.
Ne pakļāvība, ne nepakļāvība neveicina cilvēka autentiskumu un autonomiju, tāpēc mums jāsaskaras ar ārkārtīgi svarīgu, bet paradoksālu jautājumu: kā cilvēks varas pozīcijā (vadītājs, skolotājs) var motivēt citus (darbiniekus, skolēnus), kuri atrodas pakļautības pozīcijā, ja visspēcīgākā motivācija nāk no cilvēka paša būtības, ja tā ir iekšēja? Izrādās, ka pareizais jautājums nav – «Kā cilvēks var motivēt citus?», bet gan – «Kā cilvēks var radīt apstākļus, kuros citi cilvēki motivēs paši sevi?»
Henrijs Murejs izvirzīja teoriju, ka cilvēkiem ir ne tikai ķermeniskās vajadzības, bet arī prāta vajadzības; ka ir iedzimta, dabiska vajadzība sajust personīgo autonomiju vai pašnoteikšanās spēju. Respektīvi, cilvēkiem ir nepieciešams just, ka viņi paši izvēlas savu uzvedības veidu, nevis to uzspiež ārēji avoti – ka viņu uzvedību iniciē viņi paši, nevis ārējā kontrole. Līdz ar to var izvirzīt hipotēzi, ka jebkura parādība, kas mazina cilvēka autonomijas izjūtu un rada kontroles izjūtu, mazina viņa patieso motivāciju.
Cilvēku motivācijas centrā ir jautājums par atšķirību starp autonomu uzvedību un kontrolētu uzvedību. Autonomi cilvēki patiesi vēlas darīt to, ko viņi dara, viņi aktīvi iesaistās un ir ieinteresēti konkrētajā aktivitātē. Viņu darbības izriet no viņu patiesās būtības, tāpēc viņi ir autentiski. Kontrolēti cilvēki rīkojas tāpēc, ka viņi ir spiesti to darīt. Kontrolēti cilvēki rīkojas bez iekšējā apstiprinājuma. Viņu uzvedība nav viņu būtības izpausme, jo viņi ir pakļauti kontrolei. Kontrole ne tikai mazina patieso motivāciju un iesaistīšanās pakāpi, bet tai ir arī kaitīga ietekme uz darba sniegumu tajos gadījumos, ja darbs ir saistīts ar kreativitāti, konceptuālo domāšanu vai elastīgu problēmu risināšanu.
Viens no bieži lietotiem motivatoriem, ko noteikti uztver kā kontrolējošu, ir draudi. Cilvēki viens otram draud nepārtraukti – ja tu nemācīsies, neskatīsies TV; ja tu nenāksi laikā uz darbu – tevi atlaidīs, turklāt tiek pieņemts, ka tā ir efektīva motivācijas stratēģija. Marks Lepers izpētīja, ka arī termiņi, obligātie mērķi un vērtēšana – tas viss mazina patieso motivāciju. Cilvēki tos uztver kā kontroli, kas negatīvi ietekmē viņu autonomiju, tāpēc tas mazina viņu entuziasmu un interesi darboties.
Tika veikts kāds eksperiments, lai pārliecinātos, vai tad, ja cilvēkam ļauj izvēlēties, tas paaugstina viņa patieso motivāciju. Vienai eksperimenta dalībnieku daļai tika ļauts izvēlēties, ar kurām puzlēm strādāt un cik ilgu laiku pavadīt pie katras no tām. Savukārt otrai eksperimenta dalībnieku daļai tika uzdots likt noteiktas puzles ierobežotā laikā. Eksperiments parādīja, ka dalībnieki, kuriem tika piedāvātas izvēles iespējas, pavadīja vairāk laika, spēlējoties ar puzlēm un izrādīja lielāku patiku par notiekošo nekā otras grupas dalībnieki. Iespēja izdarīt pat tik minimālu izvēli atšķirīgi ietekmēja viņu pieredzi un stiprināja viņu patieso motivāciju.
Izvēles iespēju piedāvāšana ir centrālā tēma cilvēka autonomijas atbalstīšanā. Ir svarīgi, lai cilvēki varas pozīcijās domātu par to, ka nodrošināt vairāk izvēles iespēju. Kāpēc nepiedāvāt skolēniem iespēju izvēlēties, par kādām tēmām rakstīt darbus? Kāpēc neļaut darba grupai piedalīties lemšanā par to, kā sadalīt darba pienākumus? Ne vienmēr ir viegli piedāvāt izvēli, bet ir jāsaprot, ka tas radīs pozitīvas sekas. Svarīgi arī, lai, piedāvājot cilvēkam izvēles iespējas, viņam būtu pieejama visa nepieciešamā informācija, kas vajadzīga, lai pieņemtu adekvātu lēmumu.
Autonomijas atbalstīšana, kas ir pretēja kontrolei, nozīmē spēju paskatīties uz situāciju no otra cilvēka perspektīvas. Tas nozīmē aktīvi mudināt uz iniciatīvu, eksperimentēšanu, iedrošināt, pamudināt, izdarīt minimālu spiedienu, dot pēc iespējas lielākas izvēles iespējas.
Vienlaikus vadītājiem svarīgs ir jautājums – kā var savienot autonomijas atbalstīšanu un ierobežojumu noteikšanu? Ierobežojumu noteikšana ir ārkārtīgi būtiska atbildības izjūtas veicināšanā. Nosakot ierobežojumus autonomiju atbalstošā veidā – proti, iejūtoties tās personas vietā, kura tiek ierobežota, atzīstot, ka viņš/viņa ir proaktīvs subjekts, nevis objekts, ar ko var manipulēt vai kontrolēt, ir iespējams veicināt atbildību bez autentiskuma mazināšanas.
Autonomijas atbalstīšana nenozīmē atbalstīt bezatbildību vai ļaut cilvēkiem iesaistīties bīstamās vai neatļautās darbībās. Vienlaikus ar autonomijas atbalstīšanu cilvēki ir jāmudina saprast, ka viņu brīvība un tiesības beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība un tiesības. Ierobežojumu uzstādīšana ir veids, kā komunicēt to, ka cilvēkiem ir gan tiesības, gan pienākumi un aizliegumi. Un tas, savukārt, palīdz cilvēkiem kļūt atbildīgākiem un izdarīt izvēles.
Svarīgs ir veids, kādā šie ierobežojumi tiek uzlikti. Piemēram, izvairīšanās no kontrolējošas valodas un pretestības akceptēšana ierobežojumu pieņemšanu var padarīt vieglāku. Otrkārt, svarīga ir izskaidrošana. Ja cilvēki, kuriem uzliek ierobežojumus, saprot, kāpēc tādi ir nepieciešami, viņi ir vairāk tendēti pieņemt šos ierobežojumus.
Atslēga patiesai motivācijai ir vēlme būt autentiskam savās darbībās, nevis marionetei, ar kuru manipulē ārējie spēki. Cilvēki varas pozīcijās var ietekmēt šo patieso motivāciju.