Laikā, kad daudzi uzņēmumi ir nonākuši maksātnespējas situācijā, netrūkst interesentu, kuri kāro nopirkt to aktīvus, tā teikt, par izpārdošanas cenām. Arvien vairāk parādās arī vietējie un ārvalstu investoru, kuri izrāda vēlmi iegādāties bankrotējušu uzņēmumu aktīvus.
Un ne bez iemesla – reālā situācija liecina, ka pašreiz aktīvu vērtējums ir krietni zem tā izmaksu līmeņa, par kādam iespējams radīt jaunus, pat pie pašreizējām būvniecības un citām izmaksām. Piemēram, nesen ļoti solīdā Latvijas kompānijā pasūtīju vērtējumu ražošanas ēkai Rīgas rajonā un noteiktā kvadrātmetra cena bija 16 lati (!). Analogu gadījumu ir daudz.
Informācijas pieejamība par izsolēm un mantas pārdošanas kārtību ir laba. Pašreizējais Maksātnespējas likums nosaka – ja kustamā manta vai nekustamais īpašums tiek pārdots izsolē, tad procesa administratora pienākums ir izziņot izsoli vismaz mēnesi iepriekš laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” un vienlaicīgi sniegt ziņas par izsoles norisi, datumu, laiku, vietu un izsolāmās mantas veidu iestādei, kas veic ierakstus maksātnespējas reģistrā, tātad Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram. Tādējādi katrs informāciju par visām izsolēm var viegli uzzināt Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra mājas lapā ur.gov.lv. Savukārt Tiesu izpildītāju padomes mājas lapā lzti.lv publiski ir pieejama informācija par tiesu izpildītāju rīkotajām izsolēm.
Bet ne viss ir zelts, kas spīd, un maksātnespējas aktīvu iegādes medus maizei var būt cieta garoza. Ir nācies daudz dzirdēt, ka izsolē tiek nopirkts nekustamais īpašums, bet vēlāk nav iespējams tajā iekļūt, jo bijušais īpašnieks neielaiž īpašumā vai izrādās, ka dzīvoklis ir bijis izīrēts un jaunajam īpašniekam nav iespējams brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Protams, ka šāda situācija nav normāla, un likumdevējs šo situācija šobrīd risina, izstrādājot grozījumus Civilprocesa likumā.
Iegādājoties maksātnespējīgu uzņēmumu aktīvus, būtu jāpārbauda un jāņem vērā šādas lietas:
* ir jāpārliecinās, vai uzņēmumam ir uzsākta bankrota procedūra – lēmumu par tās uzsākšanu pieņem administrators, ko var uzzināt pie attiecīgā administratora vai Uzņēmumu reģistrā;
* kādi ir kreditoru sapulces lēmumi attiecībā uz mantu: ir nolemts mantu pārdot kā lietu kopību (visu mantu kopā) vai kā atsevišķas mantas vienības. Kreditoru sapulce var atļaut pārdot mantu par brīvu cenu, nerīkojot izsoli, ja manta nav ieķīlāta, tāpat kreditoru sapulce var arī noteikt mantas sākumcenu un mantas pārdošanas kārtību;
* ja manta ir ieķīlāta, tad to var nopirkt tikai izsolē (tiesa, kreditoru sapulce var uzlikt par pienākumu pārdot izsolē arī neieķīlātu mantu);
* vai maksātnespējas procesa administrators ir ievērojis mantas izsoles izziņošanas kārtību un izsole ir notikusi atbilstoši likuma prasībām (izsoles notiek saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem, ja Maksātnespējas likums nenosaka savādāk).
Uzmanība augstāk minētajām lietām jāpievērš viena iemesla dēļ – lai lieki neriskētu. Ja tiek nopirkts kāds mazvērtīgs, bet noderīgs aktīvs, risks ir niecīgs, savukārt, ja izsolē vai bez tās tiek nopirkts kāds vērtīgs aktīvs, bet process noticis neatbilstoši likuma prasībām, tad pastāv iespēja, ka kāds kreditors vai ieinteresētā persona iesniedz sūdzību un izsole tiek atzīta par spēkā neesošu vai darījums tiek atcelts.
Bankrotējušu uzņēmumu aktīvu pārdošana šobrīd ir visai lēna, smagnēja un birokrātiska. Jaunais Maksātnespējas likuma projekts paredz stipri ātrāku aktīvu apriti, kas ir pareizi no civiltiesiskās apgrozības viedokļa. Tomēr arī jaunajā likumā nav paredzēta iespēja pārdot uzņēmumu kā vienotu veselumu, kā organizatoriski saimniecisku vienību, kurā ietilpst komersantam piederošās ķermeniskās un bezķermeniskās lietas, kā arī citi saimnieciskie labumi (vērtības), kuras komersants izmanto komercdarbības veikšanai. Tomēr tieši šādi varētu nezaudēt darba vietas un pārdot uzņēmumu par lielāku cenu u.tml. Kā zinām, šobrīd notiek aktīvas diskusijas par jaunā likuma redakciju, bet labāk būtu septiņreiz nomērīt un tad griezt, lai uzvalks nav drīz vien atkal jāpāršuj.
