Nodokļu paaugstināšana budžeta papildināšanai ir īstermiņa pasākums, nerisinot gadiem uzkrātās problēmas, vajadzīgs ir speciāls nodokļu administrēšanas likums
Tā intervijā Dienas Biznesam stāsta a/s Latvijas balzams padomes priekšsēdētājs, a/s Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs, ekspremjers Aigars Kalvītis. Ekspremjers nenoliedz, ka nodokļu iekasēšanā vajadzīgas pārmaiņas, bet kategoriski ir pret nodokļu likmju paaugstināšanu, kas, viņaprāt, novedīs pie biznesa pārcelšanas.
Valdošās partijas finanšu ministrs Andris Vilks jau aicināja sākt diskutēt par nodokļiem. Augstākā priekšniecība viņu norāja. Kā jūs vērtējat situāciju?
Valdošā partija jau ir apsolījusi papildu finansējumu veselības aprūpei, izglītībai, aizsardzībai, infrastruktūrai kopumā vairākus simtus miljonu eiro, taču veids, kā to iegūs oficiāli, nav zināms. Vienkāršākais būtu PVN likmes palielināšana par 2 vai pat 4 procentpunktiem, un Latvija ar savu PVN pamatlikmi būtu turīgo Skandināvijas valstu līmenī, kur šī nodokļa likme ir augstākā ES un svārstās ap 25%. Ja tas ir finanšu ministra Andra Vilka plāns, tad Vienotībai to tā arī vajadzēja sabiedrībai pateikt: tas ir vienīgais risinājums, un patēriņa nodokļi nebūt ne tik turīgajā Latvijā būs tādi paši kā ievērojami bagātākajās Skandināvijas valstīs. PVN likmes pacelšana ir vieglākais īstermiņa risinājums, it īpaši situācijā, kad problēmas krājušās daudzus gadus. Problēmas ir uzkrātas izglītībā, kur skolēnu skaits sarūk, bet nemazinās skolu un pedagogu skaits.
Palielinot nodokļus, jārēķinās, ka pieaugs arī vēlme tos apiet – jo augstāka likme, jo lielāka vēlme tos nemaksāt. Tā kā ikviena nodokļu optimizācija (noslēpšana) maksā naudu, tad politiķiem būtu jāatrod sava veida vidusceļš, kad nodokļu maksātājam izdevīgāk (lētāk) ir tos maksāt, nevis censties atrast risinājumu, kā no nomaksas izvairīties. Diemžēl nezinu nevienu represiju metodi, kas Latvijā pie augsta nodokļu sloga varētu piespiest maksāt vēl augstākus nodokļus, vienīgi tad, ja ievērojamu daļu Latvijas iedzīvotāju iesēdinātu cietumā, kas ir nereāli. Tas nozīmē, ka šajā jautājumā starp sabiedrību un valsti jāmeklē balanss – kompromiss. Labākais risinājums ir nodokļu likmju samazināšana, ko sekmīgi pierādīja arī UIN likmes pazemināšana no 25% līdz 15%, jo jau pirmajā šīs samazinātās likmes darbības gadā valsts iekasēja vairāk nekā pie augstākās 25% likmes.
Kā vērtējat šobrīd Saeimā iesniegto priekšlikumu par PVN likmes samazināšanu pārtikas produktiem?
Atbalstu, jo tas atslogotu mazturīgo un pensionāru makus, kas tērē naudu tikai pārtikai un siltumam, vienlaikus mazinātu pelēko ekonomiku tieši pārtikas produktu jomā, uzlabotu pārtikas pārstrādātāju finansiālo situāciju – būtu vajadzīgs mazāks apgrozāmo līdzekļu apjoms, jo daļa no tiem tiek «iesaldēti» PVN. Samazināt PVN likmi līdz 12% (pašreizējā 21% vietā) pārtikai – maizei, dārzeņiem, pienam, gaļai, sabiedriskai ēdināšanai, bet atstājot to nemainīgu alkoholam, alum, šokolādei, valsts budžets tieši PVN ienākumos zaudētu aptuveni 100 milj. eiro. Savukārt sabiedriskā ēdināšana, kas pārsvarā ir mazais un vietējais bizness, iegūtu jaunu impulsu. Proti, pašlaik latviešiem jau nav tendences ieturēties ārpus mājas, jo cenas salīdzinājumā ar Poliju vai Čehiju (kur iedzīvotāju ienākumi ir prāvāki) ir ievērojami augstākas. Savukārt 12% PVN likme šo situāciju varētu mainīt un cilvēki vairāk izmantotu sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus, tādējādi veicinot šīs nozares apgrozījumu, kas dotu papildu naudu valsts budžetā, kam vēl būtu jāpierēķina no pelēkā sektora «iznākušās» pārtikas nodokļu devums.
Vai tad nebūtu jāuzlabo nodokļu iekasēšana?
Par to, ka šajā jomā viss nav īsti kārtībā, liecina arī vizuālais iespaids, ierodoties Latvijā. Vieglie auto un villas Jūrmalā un Rīgā no pirmā skatiena vairāk atgādina kādu Rietumeiropas, nevis Austrumeiropas pilsētu, savukārt Polijas un Čehijas pilsētas apliecina, ka šo valstu vidējie iedzīvotāju ienākums ir nedaudz virs ES vidējā līmeņa. Rīgā redzētais liecina par daudz augstāku ienākumu līmeni.
Vajadzētu arī saprast – lai samaksātu nodokļus eiro, kādam tie vispirms ir jānopelna. Diemžēl Latvijā tiesības ir nodokļu administrācijai, bet nodokļu maksātājiem ir tikai pienākumi. Uzņēmējam ir grūti, daudzos gadījumos neiespējami sevi aizstāvēt strīdos ar nodokļu administrāciju, it īpaši, ja tiesvedības velkas gadiem, kuru laikā vēl ir jāizdzīvo, turklāt «uzrēķinu» no uzņēmēja «paņem» uzreiz, kaut arī tiesas lēmuma nav. Nodokļu maksātājam jābūt līdzvērtīgam nodokļu administrācijai. Savulaik bija ideja par speciāla nodokļu administrēšanas likumprojekta izstrādi, kas noteiktu nodokļu uzrēķinu strīdu izskatīšanas kārtību, ko un kā darīt konflikta situācijās. Tas normalizētu nodokļu iekasētāju un biznesa attiecības, vienlaikus radītu biznesam drošību strīdos ar nodokļu iekasētājiem un tiesisku līdzvērtību. Diemžēl pašlaik par vienkāršāko un labāko risinājumu tiek uzskatīts ar administratīvi represīvām metodēm «izlauzt» durvis, atņemt naudu un tad jau skatīsies, kas un kā būs tālāk, jo cīnīties spēj retais.
Vai kā kompensācija zemākam pārtikas PVN varētu būt akcīzes nodokļa celšana?
Akcīzes nodokļa likmju lielums ir atkarīgs no reģiona. Atšķirība starp kamiņvalstīm var būt +/- 10% robežās, bet ne vairāk, taču vismaz no akcīzes nodokļa likmju pacelšanas alkoholam, cigaretēm, kafijai vai limonādei papild simtus miljonu, kas vajadzīgi budžetā, neiegūsim. Vienīgi varbūt ar šo pieaugumu varam palielināt māmiņu algas. Šo segmentu akcīzes nodokļa disbalanss uzreiz ir jūtams, jo nekavējoties «atveras» robežas un ieplūst kontrabanda. Vēl vairāk – pieaug vēlme šos produktus ražot tepat uz vietas. Latvijā jau tagad nelegāli tiek ražots alkohols, kas tiek tirgot gan bodītēs, gan bufetēs. Diemžēl valsts ar to nespēj cīnīties, kas legālos ražotājus un tirgotājus nostāda nelabvēlīgā situācijā. Savukārt benzīna, dīzeļdegvielas un autogāzes akcīzes nodokļa ienākumi ir novirzāmi infrastruktūrai, nevis patēriņam.
Kā vērtējat ideju par īpaša veselības nodokļa ieviešanu Latvijā?
Reformas ir vajadzīgas arī veselības aprūpē, un tajā atvēlēto naudu var izmantot efektīvāk arī pašlaik. Tomēr būtu jāsāk ar ko citu – ar cilvēku attieksmes maiņu pret medicīnu. Proti, pašlaik vairums sabiedrības uzskata, ka medicīna ir atbildīga par tās veselību, kaut arī jābūt otrādi – mēs paši esam atbildīgi par savu veselību un faktiski, ja paši to apzināti bojājam, tad pašiem par to arī ir jāmaksā vairāk. Būtībā nu jau bijušās veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvātā reforma vērsta uz to, ka ikvienam nodokļu maksātājam ir zināms, cik daudz viņš maksā par savu veselības aprūpi un cik tērē. Tomēr uzskatu, ka tas jādara nevis no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, bet gan no sociālā nodokļa, jo ne jau tas viss tiek tērēts pensijām, bezdarbam. Ja no pašreizējā socnodokļa likmes nodalītu 3% un uz pāris gadiem apturētu otrā līmeņa pensiju pieaugumu, tad varētu iegūt būtisku summu, kas būtu individuāla katram cilvēkam. Tas ļautu veikt arī citādāku uzskaiti veselības pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā. Savukārt pensiju budžets 3% likmi nebūt neizjustu būtiski, bet veselības aprūpe papildus iegūtu ap 100 milj.
Daudzās ES dalībvalstīs ir diferencēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Varbūt arī Latvijā to vajadzētu īstenot?
Par IIN diferencēšanu jau ik pa brīdim tiek runāts, taču to neatbalstu. Galvenais arguments, ka no turīgākiem cilvēkiem varētu paņemt vairāk, lai atrisinātu kādas sabiedrībai svarīgas problēmas, īsti neiztur kritiku. Proti, cilvēks ar lielākiem ienākumiem jau pašlaik samaksā daudz vairāk nodokļos – ar lielāku solidaritāti piedalās šo problēmu risināšanā. Ir cilvēki, kas vieni paši samaksā tikpat, cik 10 mazāku algu saņēmēji. Jautājums: vai šie turīgie cilvēki būs gatavi maksāt lielākus nodokļus? Vai viņi šī iemesla dēļ nepārcelsies uz citām valstīm ar labākiem nosacījumiem? Diemžēl par to, ka šāda migrācija var notikt, liecina Latvijā ieviestais augstais nodoklis luksusa automašīnām. Rezultātā virkne cilvēku «kļuva» par Igaunijas nodokļu maksātājiem — papildināja ziemeļu kaimiņu valsts kasi, bet uz Latvijas ceļiem pieauga auto skaits ar Igaunijas numuriem.
Varbūt budžetu papildinās industrializācijas politikas sekmīga īstenošana?
Jāsāk ar citu jautājumu: kāpēc Latvijā neienāk ražošanas sektora investori? Diemžēl atbilde nav meklējama Latvijā, bet gan Briselē. Virkne nozaru ražotāju, strādājot ES, nevar konkurēt ar lētākajiem konkurentu izstrādājumiem, kurus ražo Ķīnā un citās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Tajā pašā laikā Latvija ir «norāvusi» vairākus būtiskus investīciju projektus tieši ražošanā, piemēram, celulozes rūpnīcas projektu. Tagad rūpnīca strādātu un Latvijā būtu pilns meža nozares komplekss – ieskaitot koksnes ķīmisko pārstrādi. Tajās nozarēs, kurās varējām piesaistīt ražošanas investorus, to neizdarījām, bet tajās nozarēs, par kuru investoriem sapņojam, neviens neko nedos. Vērojot ES politiku, jāsecina, ka tā nav vērsta uz ražošanu un industrializāciju jaunajās dalībvalstīs. Prioritāte nav ražošana, bet gan patēriņš. Vācija ir viena no lielākajām pasaules eksportētājvalstīm, tāpēc tā arī ir galvenā eiro turētāja. Vācija var saražot visu visai ES, un viņiem nevajag, lai šeit Eiropā kāds konkurētu. Tātad varam strādāt – piesaistīt investorus tikai specifiskajās nišās. Par vienu tādu nišu ir kļuvusi kokapstrāde, kas sīvi konkurē ar Skandināvijas uzņēmējiem. Šīs nozares spēks bija padomju laiku pilnībā neizmantotie koksnes ieguves apjomi, lēts darbaspēks un uzņēmīgi cilvēki.
Vēl Latvijai ir tranzīts, taču kādu politisku sankciju gadījumā tas var pazust, un tad Latvijā iestāsies katastrofa, jo tie nav tikai 10% no IKP, bet gan ievērojami vairāk.
Vienīgā nozare, kura ES attīstījusies, kaut arī nemitīgi tiek bremzēta, ir lauksaimniecība. Tas ir redzams kaut pēc tā, ar kādu tehniku strādāja lauksaimniecībā pirms gadiem 30 un pašlaik. Tā ir diena pret nakti.
Pašlaik šķiet, ka Indija un Ķīna spēj saražot teju ap 80% no visām precēm. Par kādu industrializāciju varam runāt? Industrializācija pašlaik nozīmē augstas tehnoloģijas + grandiozas inženierzinātnes + lēts darbaspēks. Kas no tā ir Latvijai un ko varam piedāvāt? Jā, vēl jārēķinās, ka maza saujiņa cilvēku var saražot visai pasaulei visu nepieciešamo. Tā ir realitāte, un dzīvot ilūzijās nevajadzētu.
#1/3
A. Kalvītis
#2/3
A. Kalvītis
#3/3
A. Kalvītis
