Dzīvē ir jādara nevis tas, ko var darīt, bet tas, ko nevar nedarīt.
To intervijā DB norāda Dziesmu svētku noslēguma koncerta režisors Uģis Brikmanis. Viņš uzskata, ka pēc 100 gadiem Dziesmu svētkus svinēsim ārpus Rīgas – vietā, kur var pulcēties 200 vai pat 300 tūkstoši cilvēku, jo nav nekādu cerību, ka kādreiz Mežaparka estrādē vietas varētu pietikt visiem interesentiem. Režisors atklāj, ka šogad noslēguma koncertu paredzēts atklāt ar pūtēju orķestra prologu, bet estrādes centrā pirmo reizi būs Latvijas diriģentu koris, tādā veidā izceļot diriģentu skolas unikalitāti un nozīmīgumu.
Fragments no intervijas, kas publicēta 22. jūnija laikrakstā Dienas Bizness:
Tiek uzskatīts, ka vasara ir pasākumiem bagātākais laiks. Vai esat novērojis, ka kultūras nozarei raksturīga izteikta sezonalitāte?
Sezonalitāte ir, taču nevarētu teikt, ka svētki tiek svinēti tikai vasarā – rudens sezonā ar jaunumiem parasti startē profesionālie kolektīvi, ziemas sezonā profesionāļiem ar savām sagatavotajām programmām pievienojas arī amatieru kolektīvi, pavasaris izpelnījies kļūt par dažādu kolektīvu jubileju svinēšanas laiku, savukārt vasara ir festivālu laiks. Tas nav nekāds brīnums, ka lielajā pelēkumā, kādu klimats diemžēl bieži mums dāvā, mēs priecājamies par vasaru un cenšamies to izbaudīt visdažādākajās kultūras pasākumu formās. Jāteic, ka mūsdienās varam sastapties ar daudz lielāku kultūras norišu formu dažādību. Mums ir festivāli, performances, daudzveidīgākas ir kļuvušas arī teātra izrādes un deju uzvedumi. Uzskatu, ka vasara ir formu uzplaukuma un daudzveidības laiks.
Kā jūs skaidrotu šo dažādo formu ienākšanu Latvijas tautas kultūrā?
Mūsdienas nevar salīdzināt ar XX gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem vai astoņdesmitajiem gadiem. Šobrīd ir cits laikmets, cilvēki visos notikumos vēlas būt oriģināli. Tajā pašā laikā šī vēlme nav akla. Es redzu, ka cilvēki šīs oriģinālās formas izmanto tāpēc, ka viņi savu sakāmo var pateikt tikai šādā veidā. Kā piemēru varu minēt kamermūzikas festivālu Sansusī, kurš katru gadu pulcē laikmetīgās mākslas mīļotājus no visas pasaules, vai sarunu festivālus. Es domāju, ka tā ir precizitātes meklēšana.
Šajā nedēļas nogalē visā Latvijā tiks svinēti gadskārtu svētki. Kādas, jūsuprāt, ir nozīmīgākās vasaras saulgriežu tradīcijas?
Man ļoti patīk, kā tiek svinēti astronomiskie saulgrieži, tāpēc es nevēlētos, lai negatīvās Līgo svētku tradīcijas no šīs dienas pārceļotu uz astronomiskajiem saulgriežiem. Man šķiet, ka saulgriežu mistērija ir būt kopā un dziedot sagaidīt saullēktu. Tas ir fantastiski.
Kas ir tas negatīvais, ko no Līgo svētkiem nevajadzētu pārcelt uz astronomiskajiem saulgriežiem?
Šo nakti noteikti nevajadzētu pārgāzt ar alu, jo tā nav alus nakts. Tas ir ļoti skaists periods, kas sākas astronomiskajos saulgriežos Latvijas pilskalnos un vainagojas ar Jāņu ugunskuriem un aplīgošanu. Protams, svētkos alus var būt, taču nevajag pārdzert jēgu. To gan nevajadzētu darīt arī citās dienās. Manuprāt, vasaras saulgrieži ir brīnišķīgi svētki, kas gadu no gada kļūst labāki.
Kur latviešiem vajadzētu svinēt šos svētkus?
Es negribētu lietot vārdu latvieši, bet Latvijas kultūrai piederīgie. Jebkurā gadījumā šie svētki ir jāsvin pie dabas – savā pilskalnā vai mājā.
Pēdējos gados grandiozi svētki tiek rīkoti arī 11. novembra krastmalā.
Ja cilvēkam nav citur, kur iet, viņam ir tas. Un arī tas ir daudz.
Kā jūs svinat Līgo un Jāņus?
Pēdējos gados šos svētkus vairs nesvinu. Man ļoti nozīmīgi ir astronomiskie saulgrieži, tad parasti cenšos aizbraukt uz Zilo kalnu, Turaidu vai atrast kādu pilskalnu, kur nav vēl būts. Dzīves laikā ir dažādi svinēts, taču tagad mani vairāk interesē astronomiskie saulgrieži. Es gribu piedzīvot šo mistēriju.
Kāpēc cilvēkiem vispār nepieciešami svētki un svinēšana?
Mēs nespējam līdz galam apzināties, kāpēc mums ir nepieciešami svētki, tāpat kā mēs nespējam apzināties, kāpēc mums ir nepieciešamība dzīvot. Neviens līdz šim tā īsti nav spējis atbildēt, kas ir cilvēks, taču skaidrs, ka cilvēku dabā ir svinēt svētkus, jo tā nav ikdiena. Katri svētki ir dažādi, un tiem ir sava loma.
Šis gads Latvijai ir sevišķi nozīmīgs, jo tiek svinēta Latvijas simtgade. Ko šie svētki nozīmē jums?
Ir daudz aspektu. Kā padomju laikos dzimušam cilvēkam, kuram nebija lielu ilūziju par to, ka Latvija kādreiz varētu būt brīva valsts, simtgade man savā ziņā nozīmē brīnumu. Mūsdienu paaudzei brīvība ir pašsaprotama, taču mums tā bija ilūzija, sapnis, cerība. Kaut iegūta, brīvība ik sekundi ir jāaizstāv, un katrai paaudzei tas ir jādara citādāk. Šogad notiek Latvijas valsts piederības apziņas atjaunināšana visdažādākajās formās. Simtgade ir psiholoģiskā barjera, jo Latviju vairs nekad nesauks par pilnīgi jaunu valsti. Simts ir robeža, kas Latvijas neatkarības iegūšanu varētu padarīt par neatgriezenisku. Ir valstis, kuru esamību neapstrīd, taču Baltijas valstu esību joprojām apstrīd. Tas ir netaisni. Tā ir psiholoģiskā barjera gan mums, gan apkārtējām lielvalstīm. Simtgade ir pierādījums, ka mēs esam līdzvērtīgi lielvalstīm.
Visu interviju Jādara tas, ko nevar nedarīt lasiet 22.jūnija laikrakstā Dienas Bizness!
