Arī, kad tiešām finansējuma reāli nemaz nav, iepirkumu procedūras tiek uzsāktas un netiek apturētas, kamēr nav saņemti pretendentu piedāvājumi. Tādā veidā iepirkuma organizētājs iegūst pilnībā sagatavotu tehnisko aprakstu, tehniskos risinājumus un tāmi, bet konkursa nav.
Jāsecina – tas ir veids, kā pasūtītājs iegūst bezmaksas materiālus tālākai vajadzīgo variantu meklēšanai – akcentē Svetlana Afanasjeva, BMGS valdes priekšsēdētāja.
Fragments no intervijas
Dalība publiskajos iepirkumos ir ļoti būtiska jūsu vadītajam uzņēmumam, jo pamatā esat specializējušies uz infrastruktūras objektu būvniecību un pasūtītājs pārsvarā ir valsts uzņēmumi vai pašvaldības. Kāda ir situācija publisko iepirkumu jomā Latvijā šobrīd?
Konkursi ir publiski, Latvijā tie balstās uz diviem likumiem – Publisko iepirkumu likumu un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumu. Procedūras uzrauga Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB). Saistoši ir līgumi, kas noslēgti starp Centrālo finanšu un līgumu aģentūru (CFLA) un pasūtītāju. Ar ko esam sākuši saskarties pēdējā laikā jau kopš 2017. gada? Būtiski mazinās konkursu rīkotāju, kas ir valsts struktūru pārstāvji, kompetence. Kā tas izpaužas? Konkursi šobrīd pamatā tiek izsludināti saskaņā ar FIDIC Dzelteno grāmatu, tātad komplekss projektēšanas un būvniecības līgums. Lai šādu piedāvājumu ar visiem izmaksu aprēķiniem sagatavotu kvalitatīvi, ir nepieciešama liela pieredze, zināšanas, faktiski ir jāsagatavo tā dēvētais priekšprojekts. Pretendents to gatavo, iesniedz savu cenas piedāvājumu, taču tas, ar ko bieži vien mēs saskaramies pēdējā laikā, ir visai dīvains. Pasūtītājs novilcina konkursa rezultātu paziņošanu vai pat vispār konkursu noslēdz bez rezultāta. Vismaz man radies iespaids, ka pasūtītājs aizvien mazāk un mazāk ir ieinteresēts novadīt izsludināto konkursu līdz konkrētam rezultātam. Ir bijuši gadījumi, kad šāds konkurss ieilgst uz diviem gadiem. Piemēram, laikā no 2017. līdz 2019. gadam mēs piedalījāmies trijos konkursos, kuri visi beidzās bez rezultātiem.
Uzņēmumi, kas piedalījās šajos konkursos, bija patērējuši resursus, gatavojot piedāvājumus, un nebija pat sacensības par labāko? Faktiski neviens neko neieguva – ne būvnieki pasūtījumu, ne valsts objektu?
Privātuzņēmējam, kurš piedalās šādā iepirkumā, nākas iztērēt pat simts tūkstošus eiro, lai sagatavotu priekšprojektu un piedāvājumu kopumā. Izdevumi ir arī pasūtītājiem, to visu organizējot, – tiek noslogoti gan pašu darbinieki, gan piesaistītie citi speciālisti. Tie taču pēc būtības ir mūsu valsts budžeta līdzekļi, iesaistīto katrā iepirkumā ir daudz. Turklāt atbildība par rezultātu pasūtītājam nav vienāda. Konkursu dalībnieki bez tā, ka izdod līdzekļus piedāvājuma sagatavošanā, iemaksā arī drošības naudu vai iesniedz neatsaucamu konkursa bankas garantiju. Jāatceras, ka bieži vien izmaksas būtiski mainās, kamēr norisinās iepirkums, piemēram, darba algu, materiālu, energoresursu cenu celšanās dēļ utt., bet mēs nevaram koriģēt savu cenas piedāvājumu vai veikt izmaiņas tajā. Tāpat pretendents nevar atteikties no turpmākas dalības konkursā, jo pretējā gadījumā tas riskē pazaudēt drošības naudu. Tajā pašā laikā pasūtītājam nav noteikta nekāda atbildība par konkursa norisi, tā īstenošanu un rezultātu, tostarp norises laiku. Proti, nav nekādu sankciju pasūtītājam, ja tas pēc diviem gadiem pārtrauc konkursu vai izbeidz to bez rezultāta.
Visu interviju lasiet 25.maija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!