Šobrīd jaunās valdības veidošanas process ir īstais brīdis, lai izvērtētu Klimata un enerģētikas ministrijas lietderību – vai nu tai īsā laikā ir jāspēj sevi attaisnot vai arī būtu jāatstāj tā, kā bija līdz tās izveidei.
Būsim paškritiski. Šobrīd mēs kā nozare nevaram pateikt, ko Latvijā īsti nozīmē “energo neatkarība”, jo katru dienu valsts to redz citādāk, balstoties uz kādiem apstākļiem. Kad veidoja jauno ministriju, apsolīja, ka šī būs tā vieta, kur izstrādās vienotu īstermiņa un ilgtermiņa redzējumu enerģētikas attīstībai nākotnē un to stiprinās dažādos politikas plānošanas dokumentos. Apsolīja sabiedrībai, ka enerģētikas jautājumi pāries no Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pie jaunās ministrijas – respektīvi, vairs nebūs dalītās atbildības pār nozari. Bet šobrīd mēs redzam citu ainu – ar šiem jautājumiem nu jau strādā trīs ministrijas, stratēģijas nav, diskusijas ar nozarēm par to redzējumu nav. Tikai atbildība par atsevišķu Eiropas fondu līdzekļu administrēšanu. Līdz ar to mēs nesaprotam, kurā virzienā mums kā uzņēmējiem būtu jāiet – pirms gada zaļā gaisma tika dota saules paneļiem un parkiem, bet šobrīd tas tiek bremzēts ar sadales sistēmas pakalpojuma tarifu kāpumu un ierobežojumiem, bet lielo saules parku attīstībai stop krāns norauts jaunu jaudu rezervācijām. Mēs kā nozare plānojam attīstību vismaz piecu desmit gadu perspektīvā, atbilstoši pakārtojot darbības jomas, sagatavojot speciālistus un arī veicot investīcijas. Ja valstij nav redzējuma, tas būtiski kavē uzņēmējdarbību.
Asociācijas ieskatā šī brīža ministrijas darbības modelis ir valsts budžeta lieka tērēšana. Ir pagājis pietiekams laiks, lai varētu izvērtēt jau rezultātus – vēl joprojām par valsts kapitālsabiedrībām AS “Sadales tīkli” un AS “Augstsprieguma tīkls” atbild dažādas ministrijas, turklāt nav īstenota sākotnējā ideja tos apvienot un nodot jaunās ministrijas pārraudzībā.
Vēl viens akmens jaunās ministrijas dārzā ir gaidāmā apkures sezona un nerēķināšanās ar iedzīvotāju maksātspēju. Atbildīgā ministrija šo problēmu risināšanu konceptuāli ir atstājusi citām ministrijām, kas paredz atbalsta paketi tikai atsevišķām sabiedrības grupām – sociāli vismazāk aizsargātajiem, galvenokārt daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātajiem. Bet šobrīd līdz ar energotarifu kāpumu un inflāciju vairs netiek paredzēts valsts atbalsts arī citām grupām. Piemēram, daudz tiek runāts par maksātspēju ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem un bankas kredītu, kur euribor likmju pieauguma rezultātā trīs reizes pieauguši procentmaksājumi?!
Asociācija pirms gada atbalstīja jaunās ar enerģētiku un klimatu saistītas ministrijas izveidi, sagaidot no tās mērķtiecīgu un uz rezultātu orientētu enerģētikas politikas izveidi valstī. Visā Eiropā energoneatkarības politika ir katras valsts prioritāte, bet Latvija acīmredzami turpina buksēt šajā jautājumā.
Šīs ministrijas prioritārais uzdevums būs valsts līmenī atrast risinājumus energo neatkarībai - jābūt skaidrai politikai, vai būsim sašķidrinātās gāzes lielvalsts, saules un vēja enerģijas patērētājs vai arī izmantosim koksnes un kūdras resursus apkurē un esošos TEC. Atbilstoši tam tad arī pašvaldības, uzņēmēji un privātmāju īpašnieki rīkojas, izvēloties elektroapgādes vai siltumapgādes risinājumus.
Šīs ministrijas primārais uzdevums būtu izstrādāt ilgtspējīgu energoresursu politiku valstī ar skaidriem spēles noteikumiem ilgtermiņā gan publiskajam, gan privātajam sektoram. Daudzi uzticējās saules paneļu idejai, bet pie liela skaita saules paneļu pieslēguma valsts izmainīja politiku ar tarifu kāpumu piebremzējot šo sektoru. Šobrīd tiek virzīta ideja par elektromobiļiem, bet nav pārliecības, vai šo sektoru negaida līdzīgs scenārijs. Asociācijas ieskatā ir jābūt definētiem mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem, pēc kuru sasniegšanas pārējiem interesentiem samazinās atbalsts.
Publiskajā ielu apgaismojumā un publiskā sektora ēkām ir jākļūst energoefektīvām ne tikai ēku atjaunošanas un siltināšanas jomā, bet arī energoefektīvām apgaismojuma ziņā. Mums ir steidzami jāiet Skandināvijas ceļš un jāveicina pasīvo ēku būvniecība privātajā un nelielu biroju/ tirdzniecības vietu, sporta klubu u.tml. būvniecībā. Tāpat, lai arī gadiem runā, nav spēcīgi attīstīts elektrouzlādes staciju tīkls Latvijā un netiek sekmēta pāreja uz elektromobiļiem, kā, piemēram, Norvēģijā, kas ir naftas ieguves lielvalsts.
Kā viens no vienkāršākajiem veidiem privātajā sektorā būtu izvirzīt ideju “katrai privātmājai saules paneļus”, kas jau sevī ietvertu daudz mērķtiecīgākas programmas un arī lielāku atbalstu privātmāju īpašniekiem saules paneļu ierīkošanai. Šobrīd to var atļauties vidējais slānis, bet ir jāpanāk ar atbilstošu valsts atbalstu, ka tuvākajos gados privātmāju īpašnieki maksimāli pāriet uz šo veidu, paši sev nodrošinot elektrību.
Arī pašvaldības un valsts infrastruktūra ir nozīmīgs elektroenerģijas un siltumenerģijas patērētājs. Pašvaldības meklē alternatīvus enerģijas apgādes veidus, bet ir piesardzīgas ar jauniem investīciju projektiem, jo valsts līmenī netiek pateikts, kuram apkures vai elektroenerģijas veidam sekos valsts mērķtiecīgs atbalsts ilgtermiņā. Tas ir svarīgi, lai šobrīd publiskajā sektorā ieguldītās investīcijas būtu mērķtiecīgas, nevis tikai uz īsu laiku, jo pēc dažiem gadiem valsts izvirzīs kā prioritātes izvirzīs citus energoapgādes veidus.
Asociācija norāda, ka šādas ministrijas izveidē būtu svarīgi izvirzīt kā vienu no uzdevumiem birokrātijas samazināšanu – šobrīd enerģētikas jautājumi ir vairāku ministriju atbildībā, kas arī sarežģī procesu virzību, jo katra virza jautājumu savās interesēs.