Sarunājot randiņu vai visnotaļ lietišķu tikšanos Jūrmalā uz Turaidas ielas, visticamāk, rastos virkne problēmu. Pirmkārt, Turaidas iela Jūrmalā ir diezgan gara, otrkārt, būsim godīgi – liela daļa no mums nemaz nezina, kur tā ir. Toties, pasakot «laukumiņā pie Dzintaru koncertzāles», principā uzreiz viss ir skaidrs.
Vēl pirms koncertzāles jau pa gabalu vēd uzraksts, kas liecina, ka tur var nopirkt Baskin Robbins saldējumu. Tā kā Turaidas ielas sākumgala apmeklējumam izvēlēto dienu par saulainu nosaukt ir grūti, pie saldējuma vitrīnām satiekam acīm redzami nosalušu un arī garlaicības māktu meiteni, kura teic, ka viņu sauc Karolīna un mēs tiešām neesot atnākuši īstajā dienā – ne spīd saule pie debesīm, ne līdzās esošajā koncertzālē notiek kāds pasākums. Pēc viņas teiktā, principā visu tirdzniecību šeit var iedalīt divās kategorijās – kad notiek Jaunais vilnis un kad tā nav. Beidzoties šim festivālam, rodoties sajūta, ka visi cilvēki no Jūrmalas ir aizbraukuši.
Dodoties tālāk jūras virzienā, acīs krīt stikla telpa, kuru sākotnēji maldīgi var noturēt gan par parfimērijas preču reklāmas stendu, gan kompānijas Dzintars izstrādājumu veikalu. Taču, ieejot iekšā, noskaidrojas, ka ar šā zīmola produkciju tiešām šeit var iepazīties, taču nopirkt gan ne. Proti, šeit darbojas vieta, kas tiek dēvēta par Dzintara zinību centru. Tā vadītāja Nora Golubova norāda, ka lielākā interese par šeit notiekošo esot tieši ārzemniekiem. Visvairāk šeit iegriežas tūristi no Maskavas, Pēterburgas, Pleskavas.
Tad jau nonākam arī līdz Dzintaru koncertzālei. Var rasties iespaids, ka šī koncertzāle dzīvo, rīkojot vien lielās kaimiņvalsts Krievijas izcelsmes mākslinieku koncertus. Šādam apgalvojumam nepiekrīt Dzintaru koncertzāles valdes priekšsēdētājs Svens Renemanis. Viņš saka – kopumā sezonā tiek rīkoti aptuveni 100 dažādi pasākumi, un tikai aptuveni trešdaļā no tiem uzstājas Krievijas popkultūras pārstāvji. «Vienkārši Krievijas mākslinieku rīkotie pasākumi parasti tiek skaļāk reklamēti, par tiem vairāk runā, tiem pievērš lielāku uzmanību. Tas arī rada stereotipu, ka koncertzāle pastāv, tikai pateicoties viņiem, taču tā nav,» norāda S. Renemanis.
Tūlīt aiz koncertzāles strādājošās kafejnīcas Balli bufetniece Valērija skaidri norāda – kad koncerti ir, tad arī strādājam, kad to nav, varam slēgt ciet. Šā iemesla dēļ kafejnīca ziemās ir slēgta. Lielākoties iegriežas cilvēki, kuri pēc nupat notikuša koncerta vēl grib aiziet līdz jūrai.
Ievērojami optimistiskāks ir Aleksandrs – bārmenis, kuru satiekam strādājam vasaras kafejnīcā ar spilgti sarkanu izkārtni Stoli burtiski pie paša liedaga. Arī šīs kafejnīcas bārmenis ir gatavs piekrist apgalvojumam, ka bizness neiet, ja koncertzālē nekas nenotiek, bet... «Jāņem vērā, ka vismaz vasaras sezonā tur kaut kas notiek faktiski katru dienu. Parasti jau viss notiek pēc viena scenārija. Pirms septiņiem vakarā atnāk smuki saģērbušies cilvēki, dodas uz koncertzāli, bet pēc tam turpina vakaru kādā no tuvumā esošajām kafejnīcām,» piebilst Aleksandrs.
Koncertzālei ielas pretējā pusē koka ēkā starp vairākām kafejnīcām savu vietu ir atradusi neliela mākslas galerija – Māra Abiļeva studija. Tajā sastopam Antonio Šelu – padzīvojušu vīru, kurš ir gatavs nenogurstoši stāstīt par mākslas darbiem. «Šeit nav tā, kā ar daudziem citiem biznesiem, kur cilvēkiem kaut ko var iestāstīt, pierunāt, stāstīt par tehniskajām īpašībām un tamlīdzīgi – vai nu redzamie darbi patīk, vai nepatīk, proti, mākslā nevajag meklēt jēgu. Bizness jau tas ir, bet ļoti smalks. Neko nevar plānot, jo viss notiek spontāni,» saka Antonio. Viņš apgalvo, ka mākslas darbus cilvēki pērkot labprāt, turklāt ārzemnieki pārsvarā dodot priekšroku gleznām, bet vietējie – zīmējumiem.
#1/27
Dzintaru koncertzāle šobrīd piedzīvo pārmaiņas, un ir plānots, ka nākotnē dažādi šomeņi tur varētu uzstāties ne tikai vasaras sezonā, bet arī pārējās.
#2/27
#3/27
#4/27
#5/27
#6/27
Māra Abiļeva studija
#7/27
#8/27
#9/27
#10/27
#11/27
#12/27
#13/27
#14/27
#15/27
#16/27
Antonio Šels
#17/27
Vasaras kafejnīca Stoli
#18/27
#19/27
Stoli bārmenis Aleksandrs.
#20/27
Dzintara zinību centrs
#21/27
Kompānijas Dzintars zinību centrā apmeklētāji nereti palūdzot paostīt tieši PSRS laika klasiku - smaržas Rīgas ceriņi un odekolonu Rīdzinieks.
#22/27
#23/27
#24/27
#25/27
Dzintara zinību centra vadītāja Nora Golubova
#26/27
Šeit saldējumu pirkusi pat Parisa Hiltone, bet tagad, kad nav ne Hiltones, ne saules debesīs, nevienam neko nevajag, saka Baskin Robbins pārdevēja Karolīna.
#27/27
Kafejnīca Balli.
