Losandželosā tiks izsolītas divas Ādolfa Hiltera grāmatas «Mana cīņa» (Mein Kampf). Abas grāmatas, kurās izklāstīta nacisma ideoloģija, parakstījis tās autors.

Tāpat tiks izsolīts arī Ā. Hitlera galvenā arhitekta Alberta Spēra (Albert Speer) ādas mētelis, kuru vīrietis, visticamāk, bija uzvilcis mugurā, apciemojot Ā. Hitleru 1945. gadā.

Abas Ā. Hitera «Mana cīņa» kopijas fīrers parakstīja ar novēlējumu Jozefam Baueram (Josef Bauer), vienam no pirmajiem Nacistu partijas locekļiem un 1923. gadā notikušo mēģinājumu sagrābt varu Minhenē (zināms arī kā Alus pučs) līderiem. Tiek uzskatīts, ka Ā. Hitlers pasniedza grāmatas J. Baueram kā Ziemassvētku dāvanas 1925. un 1926. gadā, vēsta AFP.

Ā. Hitlers sarakstīja «Mana cīņa» būdams cietumā. Tajā viņš izklāsta savus uzskatus un Vācijas neveiksmēs vainoja ebrejus un marksisma ideoloģijas piekritējus. Ā. Hitlers nokļuva pie varas 1933. gadā, un tad tika izdotas miljoniem «Mana cīņa» kopiju.

Kompānijas «Disney» vadītājs Bobs Aigers Simona Vīzentāla centra organizētās pusdienās norādījis, ka nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers būtu bijis sajūsmā par sociālajiem medijiem kā instrumentu ekstrēmistu propagandas izplatīšanai.

Vēršoties pie ASV politiķiem, Aigers aicināja viņus neļauties naidam pirms 2020.gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.

«Naids un dusmas velk mūs pretī bezdibenim. Sevišķi mūsu politikā pašreiz dominē necieņa,» norādīja «Disney» vadītājs.

«Hitleram būtu patikuši sociālie mediji. Tas ir visspēcīgākais mārketinga instruments, uz kādu ekstrēmists jebkad būtu varējis cerēt,» sacīja Aigers, piebilstot, ka sociālie mediji dod iespēju ļaunumam nomedīt zudušās dvēseles.

Viņš uzsvēra, ka politiskās debates ir iespējamas, neuzbrūkot cilvēkiem.

«Es vēlos redzēt vīziju, kas būtu gana plaša, lai iekļautu visus,» paziņoja Aigers.

Nākamās prezidenta vēlēšanas ASV paredzētas 2020.gada novembrī un drīzumā sāksies arī priekšvēlēšanu kampaņas.

Lai arī olimpiskās spēles ir izcilu sportisko sasniegumu demonstrēšanas svētki, aizkulisēs galveno lomu nereti spēlē politika un nauda

Līdz ar to, lai cik ļoti mēs arī fanotu par saviem sportistiem un sportu kā tādu, kopumā politika un bizness jau sen nekādi nav nošķirami no šī vērienīgā pasākuma. Ja reiz tā, tad Latvijai to, protams, vajadzētu censties izmantot savās interesēs, ko Latvijas prezidents Andris Bērziņš varbūt arī darīs, jo viņš atšķirībā no vairāku citu valstu vadītājiem Soču olimpiādi tomēr apmeklē. Ja vēl mūsu sportistiem būs labi rezultāti, tad kaut kas no tā varētu atlēkt arī Latvijas biznesam, piemēram, uzņēmumam AB Metal, kas ražo Latvijas skeletona izlases ragavu slieces.

Šķiet, ka nevienam politiskās scēnas vērotājam nav šaubu, ka Soču olimpiskās spēles patiesībā varētu saukt par Putina olimpiādi, kurā viņš iecerējis mirdzēt pilnā godībā. Ne jau velti viņš šo spēļu rīkošanai izvēlējās par Krievijas Rivjēru sauktos Sočus, turklāt, pēc paša sacītā, šo lēmumu viņš pieņēma jau savas pirmās prezidentūras laikā, braukājot džipā pa šo apvidu. Tāpēc laikam arī likumsakarīgi, ka Soču olimpiāde ir visdārgākā visā olimpisko spēļu vēsturē – oficiāli šo spēļu izmaksas sasniegušas 54 miljardus eiro, lai gan vairāki eksperti norāda, ka patiesās izmaksas jau pārsniegušas 60 miljardus eiro. Turklāt kritiķi piebilst, ka vismaz 20% no šīm izmaksām jau nonākušas oligarhu un citu Kremlim draudzīgu cilvēku kabatās. Jāteic, ka Putins nav pirmais politiskais līderis, kas vēlējies izcelties tieši ar olimpiskajām spēlēm – 1936. gadā Berlīnē to darīja arī Ādolfs Hitlers, ar miermīlīgu sporta spēļu šovu cenšoties slāpēt dažās valstīs radušās aizdomas par saviem patiesajiem nolūkiem.

Protestējot pret Krievijas parlamenta 1.marta lēmumu atļaut Krievijai ievest savu karaspēku Ukrainas teritorijā, svētdienas pēcpusdienā Rīgā, pie Krievijas vēstniecības, bija sapulcējies vairāk nekā pustūkstotis dažādu vecumu un tautību cilvēku.

Protesta akcija noritēja mierīgi. Vairums cilvēku bija pulcējušies ielas pretējā pusē, bet pa ietvi gar vēstniecību staigāja Valsts policijas darbinieki. Kopumā notikuma vietas tuvumā bija saskaitāmas aptuveni desmit policijas automašīnas un ap 20 policistu.

Protestētāji izkliedza saukļus, paužot atbalstu brīvai Ukrainai un nosodījumu Krievijai, kā arī turēja rokās dažādus plakātus, kas vēstīja: «Nē Krievijas agresijai Ukrainā», «Par demokrātiju», «Rokas nost no Ukrainas!», «Nē karam!» u.c. Starp plakātiem, uz kuriem bija lasāmi diezgan vispārīgi aicinājumi, atradās arī daži konkrētāki, Krievijas varai nedraudzīgāki vēstījumi, piemēram, «Putins = fašists», «Man kauns par Krievijas okupantiem» un «Krievija lielākais agresors Eiropā». Plakāti bija latviešu, krievu, angļu un vācu valodās.

«Viedoklis, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē, ir propagandas kods. Tas, ko šobrīd dēvējam par auksto karu, nav aukstais karš, bet attaisnojums bezdarbībai,» tā, jautāta, vai varam teikt, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē, ir velkamas paralēles ar periodu no 1945. līdz 1991. gadam, intervijā laikrakstam Neatkarīgā paudusi eksperte stratēģiskajā komunikācijā un komunikācijas risku analīzē Rita Eva Našeniece.

«Politiķi mēģina situāciju iztēlot kā mazāk intensīvu, pielīdzinot to ģeopolitiski iesaldētam stāvoklim, kāds bija pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Pilnībā piekrītu Krievijas analītiķes Lilijas Ševcovas viedoklim, ka atsauce uz auksto karu šajā gadījumā neder. Vienlaikus ar informatīvo karu Krievijas kaimiņos notiek intensīva ģeopolitiskā ekspansija,» uzsvērusi eksperte.

Uz norādi - Krievija uzskata, ka savāc atpakaļ tikai impērijai piederošo, viņa atbildējusi: «Impērija ir kā sūklis – bijusi tai nelabvēlīga ģeopolitiska situācija, un tas ir bijis saspiests. Patlaban apstākļi ir mainījušies un sūklis atkal sāk izplesties, mēģinot ieņemt savu sākotnējo formu.»

Nacistu līdera Ādolfa Hitlera gleznots akvarelis sestdien Nirnbergā tika izsolīts par 130 000 eiro.

Pircējs nevēlējās atklāt savu vārdu, norāda izsoļu nams Weidler.

Tā ir viena no apmēram 2000 Hitlera radīto gleznu. Domājams, ka tā uzgleznota 1914.gadā, kad viņš centās apliecināt sevi kā mākslinieks.

Hitlers pieteicās Vīnes Mākslas akadēmijā, taču netika pieņemts. Taču viņš turpināja gleznot ainavas no pastkartēm, ko pārdeva tūristiem. Mākslas eksperti Hitlera darbus uzskata par viduvējiem, un lielākie izsoļu nami parasti atturas no diktatora gleznu pārdošanas.

Mākslas darbu pārdeva divas vecāka gadagājuma māsas, kuru vectēvs iegādājās gleznu 1916.gadā.

Lai arī Hitlera gleznas tiek izsolītas samērā bieži, šai pievienots rēķins un Hitlera adjutanta Alberta Bormana parakstīta vēstule. Nacistu valdīšanas laikā īpašnieks bija nosūtījis akvareļa fotogrāfiju Hitlera birojam, lai gūtu pierādījumus tā autentiskumam. Hitlera pārstāvji apstiprināja, ka tas ir «viens no Fīrera darbiem».

Fragments no laikraksta Dienas Bizness sarunas ar bijušo Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Runājot par ieguldījumiem Latvijā, kā jūs vērtējat šejienes investīciju vidi ar pēdējiem lielākajiem darījumiem Liepājas metalurgā, Citadelē, AirBaltic?

Ar jebkuriem lieliem projektiem, tostarp arī ar ES naudām, baidos, ka mums te atkal notiek šī feodālā sadale pēc principa: tev no šī katliņa un man no tā katliņa. Vienam tādējādi veidojas pustukšītis un aiztukšītis, bet citam vispār nekas netiek. Šī feodālā sadale, kas notiek, savstarpēji vienojoties un ar korupcijas starpniecību, ir redzama visur pasaulē, taču, jo vairāk tā ir kaut kur izplatīta, jo mazāk šī valsts attīstās. Šādai valstij ir arī lielāks risks nonākt līdz iekšējai nestabilitātei un pat līdz karadarbībai un vardarbībai. Taču cilvēki to neapjēdz, viņi iesaistās šādās shēmās un domā: es dabūšu savu procentiņu tur un šeit, un viss būs kārtībā, brīnišķīgi un skaisti – mēs tā vienmēr esam darījuši, tā visi dara un es darīšu tāpat. Tā ir ļoti liela kļūda. Sabiedrībai ir jāsasniedz zināma kritiskā masa gan politiķu, gan darījumu cilvēku vidū, kas saprot, ka darīt lietas pēc likuma burta un priekšrakstiem ir izdevīgāk un beigu beigās lētāk nekā mēģināt visādus apvedceļus, kas it kā pareizā grupā esošos cilvēkus noved pie zināmām priekšrocībām un tie var visu pievākt sev, kaut vai no tiem pašiem ES fondiem. Es domāju, ka visi šie paradumi mums nav tik izteikti kā dažā labā zemē, ar kurām es esmu iepazinusies, mēs balansējam uz robežas, tomēr mums šīs feodālās tendences nav vēl izzudušas pavisam. Pirms dažiem gadiem kāds lielījās, ka oligarhi esot aprakti, bet es varētu pārfrāzēt Džordžu Bernardu Šovu un teikt, ka ziņas par viņu nāvi ir bijušas priekšlaicīgas.