Kāds izsniedza aizdevumu, kāds iegādājās auto, kāds nopelnīja ar īpašuma izīrēšanu - lūkojam, kādi pērn bijuši 14.Saeimas deputātu tēriņi, ienākumi un pirkumi, raksta žurnāls "Kas Jauns".

Daigas Mieriņas alga – 85 tūkstoši

Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (55) par savu darbu pagājušajā gadā saņēmusi 85,4 tūkstošus eiro lielu algu.

Nekādu ievērojamu uzkrājumu Mieriņai nav, arī aizdevumus viņa nav izsniegusi, vien lūkojams, ka parādsaistību ailītē gozējas ierakstīti 35 tūkstoši eiro. Transportlīdzekļu politiķei nav, viņas īpašumā ir zeme Aronas pagastā, lietošanā – zeme un ēkas Carnikavas pagastā.

Krištopanam 50 tūkstošu eiro pensija

Vilis Krištopans (69) aizvadītajā gadā veicis pārdevumu par 41,4 tūkstošiem eiro, algā Saeimā saņēmis 63 tūkstošus eiro, kā arī ticis pie 50,2 tūkstošu eiro lielas pensijas.

41 400 eiro ienākumu Krištopans saņēmis no SIA "Stiga RM Mežs", kas pieder meža nozares uzņēmēja Andra Ramoliņa sievai Annai. Politiķis deklarācijā arī norādījis, ka skaidrā naudā glabā 9380 eiro, "Swedbank" kontā ir gandrīz 13 tūkstoši eiro, parādu nav, bet veikti vairāki aizdevumi – kopumā vairāk nekā 170 tūkstošu eiro apmērā. Tāpat viņam valdījumā ir 2017. gada izlaiduma automašīna "Toyota C-HR", īpašumā – pērn iegādāta piekabe "Tiki SP500-R/Promo25", zemes gabals Garkalnes pagastā, kapitāla daļas SIA "Berģu tūjas" un SIA "Upes-Plostiņi". SIA "Berģu tūjas", kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma izīrēšanu un pārvaldīšanu, aizpērn strādāja bez apgrozījuma un uzrādīja 180 tūkstošu eiro lielus zaudējumus, pērn dota arī 1,95 miljonu eiro liela komercķīla Igaunijas uzņēmumam "Estateguru tagatisagent OÜ". Vilim Krištopanam šajā uzņēmumā pieder 50,8 procenti daļu, pārējās ir viņa sievai Aijai. Tiesa, visas SIA "Berģu tūjas" daļas ir ieķīlātas "Rietumu bankā".

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Nelegālie ienākumi jeb aplokšņu algas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā iedzīvotāju vidējā vecuma pensija joprojām ir teju trīs reizes mazāka nekā pārtikušajās Eiropas valstīs.

Vienlaikus pensiju uzkrāšanā vērojamas pozitīvas tendences - pērn iedzīvotāji daudz aktīvāk pieteicās mūža pensijas apdrošināšanai, šim mērķim otrajā pensiju līmenī novirzot teju uz pusi jeb par 44,1% vairāk naudas nekā 2019. gadā. Pērn pieauguši arī iedzīvotāju ilgtermiņa uzkrājumi apdrošināšanas sabiedrībās, kurus pamatā izmanto vecuma pensijām.

Pensijas vecums 70 gados

Vairumā attīstīto valstu cilvēki dzīvo un saņem pensijas arvien ilgāk, tāpēc valdības paaugstina pensionēšanās vecumu, reformē pensiju sistēmas, lai padarītu pensijas mazāk dāsnas. Kāda ir situācija Latvijā – ar ko jārēķinās, domājot par vecumdienu nodrošinājumu tiem, kas šobrīd ir ekonomiski aktīvi vai nesen sākuši darba gaitas?

Šogad 1.oktobrī tiks indeksētas pensijas un atlīdzības vai to daļa, kas nepārsniedz 683 eiro, aģentūra LETA uzzināja Labklājības ministrijā (LM).

Līdz ar to pensijas un atlīdzības, kas nav lielākas par 683 eiro, tiks indeksētas pilnā apmērā.

Faktiskais pensijas vai atlīdzības palielinājums būs atkarīgs gan no pensijas un atlīdzības apmēra, gan piemērojamā indeksa.

Izņēmums ir politiski represētie, cilvēki ar pirmās grupas invaliditāti un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, kuriem tiks indeksēts viss pensijas apmērs.

Indeksētas tiks vecuma, izdienas, invaliditātes un apgādnieku zaudējuma pensijas un atlīdzības, kuras piešķirtas vai pārrēķinātas līdz 2024.gada 30.septembrim.

Atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" arī šogad 1.oktobrī notiks pensiju indeksācija, piemērojot koeficientu, kas atkarīgs no darba apdrošināšanas stāža, aģentūru LETA informēja LM Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš.

2020 gada 1.oktobrī notiks pensiju un atlīdzību indeksācija un tiks palielinātas pensijas un atlīdzības vai to daļu apmērs, kas nepārsniedz 454 eiro, informē Labklājības ministrija.

Tas nozīmē, ka tiks indeksēts viss pensijas un atlīdzības apmērs, ja tas nepārsniedz 454 eiro. Savukārt tām pensijām un atlīdzībām, kuras ir lielākas par 454 eiro, indeksēs daļu no piešķirtās summas - jau pieminētos 454 eiro. Palielinājums būs atkarīgs gan no pensijas un atlīdzības apmēra, gan piemērojamā indeksa. Izņēmums ir politiski represētie, cilvēki ar I grupas invaliditāti un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, kuriem tiks indeksēts viss pensijas apmērs.

Pensiju indeksācijas mērķis ir nodrošināt piešķirto pensiju un atlīdzību aizsardzību pret pirktspējas krišanos un panākt to vērtības nezaudēšanu.

Šajā gadā izdienas, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma pensijām un atlīdzībām tiks piemērots indekss - 1,0380.

"Par tiem, kuri pensionējas tuvākajā laikā, jāsatraucas ir gan. Mēs to arī darām," intervijā Dienas Biznesam saka Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētājs un Citadele bankas CBL Asset Management valdes priekšsēdētājs Kārlis Purgailis.

Fragments no intervijas

Tad par tiem, kas pensionēsies šogad, nebūtu jāsatraucas, viss ir labi?

Par tiem, kuri pensionējas tuvākajā laikā, jāsatraucas ir gan. Mēs to arī darām. Mēs – industrijas pārstāvji kopā ar Latvijas Finanšu nozares asociāciju – vērsāmies pie Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ar lūgumu izdarīt līdzīgu manevru, kā veicām 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Proti, VSAA atlika 2. līmeņa pensiju kapitāla obligāto izņemšanu no 2020. gada marta līdz 2021.gada decembrim. Tad patiešām arī bija straujš vērtības kritums. Tad arī sapratām, ka tiem, kas pensionēsies, jāfiksē zaudējumi spiestā kārtā. Respektīvi, 2020. gadā tie cilvēki, kuri šajā laikā pensionējās, varēja izvēlēties neizņemt 2. līmeņa pensiju kapitālu. Ja krituma periodā kapitāls netiek izņemts, tad tas arī paliek uz papīra, un pēc laiciņa akcijas un obligācijas jau ir atgriezušās pie normālas vērtības. Mēs tolaik panācām vienošanos, ka obligātā izņemšana tiek atlikta līdz 2021. gada decembrim, un tie, kuri šo iespēju izmantoja, izgāja pašā augstākajā novērtējuma punktā. Aptuveni 20 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju pērnā gada decembrī izņēma 2. līmeņa pensiju kapitālu, kas reāli būtu jāizņem akciju krituma brīdī. Šogad mēs tāpat 24. februārī sapratām, ka korekcija tirgū būs. Karš ir nopietns arguments. To arī patlaban novērojam.

Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.

Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.

Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā

Latvijā vidējā vecuma pensija ir 365 eiro mēnesī jeb 44% no vidējās neto algas valstī, ceturtdien "Luminor Bank" diskusijā par pensiju sistēmas nākotni sacīja bankas pensiju produktu vadītāja Anželika Dobrovoļska.

Vienlaikus vidējā vecuma pensija Eiropas Savienībā (ES) ir 1100 eiro mēnesī jeb 70% no vidējās neto algas ES.

"Tāpēc ir svarīgi, cik daudz cilvēki paši uzkrāj. Pēc "Eurostat" datiem, vidējais ienākums pensijas vecuma cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma Latvijā ir aptuveni 450 eiro mēnesī, bet ES tas vidēji ir 1400 eiro mēnesī. Mazāka summa nekā Latvijā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā," stāstīja Dobrovoļska.

Viņa sacīja, ka kopējais uzkrājumu rādītājs Latvijā ir tikai 6% no kopējiem mājsaimniecību ienākumiem, kamēr ES vidēji tas ir 12%, bet Igaunijā pat pārsniedz vidējo ES rādītāju un viedo 13-14%.

"Jāsaprot, ka valsts nodrošinātā pensija veidos tikai daļu no ienākumiem vecumdienās, bet lielu daļu veidos cilvēku uzkrājumi. Diemžēl Latvijā uzkrājumus veido tikai neliela daļa iedzīvotāju, piemēram, trešajā pensiju līmenī uzkrājumu veic tikai trešdaļa iedzīvotāju, turklāt daļa no tiem neveic regulārus maksājumus un ir veikusi tikai vienreizēju pirmo maksājumu," stāstīja Dobrovoļska.

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Pensija nav sarunām pateicīga tēma. Statistika rāda, ka cilvēki par savu pensiju neinteresējas, jo tā lielākoties, asociējas ar tālu nākotni un cilvēkam neizprotamu aprēķinu metodiku, kas nosaka pensijas ikmēneša apmēru seniora gados neatkarīgi no mūsu šīsdienas izvēlēm.

Patiesībā viss ir vienkārši – nākotnes pensija katru dienu pamazām "aug", un tā ir atkarīga no diviem galvenajiem lielumiem: mūsu nomaksāto nodokļu apjoma un tā, cik daudz šī nākotnei "uzkrātā" nauda spēs nopelnīt papildus. Jo daļa no mūsu pensijas (t.s. pensijas otrais līmenis) tiek ieguldīta akcijās un vērtspapīros, kas ļauj ne tikai apsteigt inflāciju, bet ilgtermiņā – nodrošināt kapitāla pieaugumu un jūtami lielāku pensiju. Kāpēc par nākotnes pensiju ir svarīgi domāt savlaicīgi un kādi ir būtiskākie lēmumi, kuri jāpieņem katram individuāli, jo ne valsts, ne pensijas pārvaldītājs to cita vietā izdarīt nevar?

Kā izvēlēties savu pensiju pārvaldītāju?

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, paredzot veikt virkni pasākumu siltumapgādes un apkures izmaksu pieauguma daļējai segšanai mājsaimniecībām.

Grozījumi Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā veikti, lai mazinātu negatīvo sociālekonomisko ietekmi uz iedzīvotāju ienākumiem, kas saistīti ar iepriekš nepieredzētu energoresursu strauju cenu kāpumu.

Atbalsta pakotnē iekļauto pasākumu kopējo atbalsta summa būs ap 442,25 miljoniem eiro.

Atbalsts siltumapgādes un apkures nodrošinājuma izmaksu segšanā mājsaimniecībām risinājums ir horizontāls atbalsts mājsaimniecībām ar siltumapgādi un apkuri saistīto izmaksu pieauguma daļējai segšanai no valsts budžeta līdzekļiem un tas nosaka sešus atbalsta veidu virzienus - centralizētā siltumapgāde, dabasgāze, ko izmanto apkurei, elektroenerģija, ko izmanto apkurei, kā arī koksnes granulas, koksnes briketes un malka.

Šobrīd aktīvi tiek diskutēts par kredītiestāžu virspeļņas nodokļa ieviešanas nepieciešamību. Bankas labi pelna un ir iespējas, ieviešot nodokli, papildināt valsts ieņēmumus, kas dos labumu visai sabiedrībai, ne tikai banku īpašniekiem.

Nodoms ir ļoti skaidrs, jo vajadzību ir daudz. Taču vēlos uz ierosinājumu ieviest virspeļņas nodokli paskatīties no cita redzes leņķa – no iedzīvotāju labklājības nodrošinājuma ilgtermiņā.

Latvijas pensiju sistēma paredz papildus valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (pensiju sistēmas 1. un 2. līmenis) arī individuālo atbildību sava nākotnes pensijas kapitāla veidošanā - privāto pensiju apdrošināšanu (pensiju sistēmas 3. līmenis). Taču pat ar šo trīskāršo drošības jostu pensionāru nodrošinājums nav pietiekams.

Pensijas Latvijā joprojām ir zemas

Kā liecina OECD dati, Latvijas iedzīvotāji, aizejot pensijā, vidēji saņem tikai 54,3% no ienākumiem, kuri bija pirms pensionēšanās. Piemēram, ja cilvēks saņēmis vidēja līmeņa algu - 1000 eiro mēnesī (vidējā alga 2022.gada 4.cet. bija 1 443 EUR), tad, aizejot pensijā, viņš saņems 543 eiro mēnesī (ļoti vienkāršots pensijas aprēķina piemērs). Šie 54,3 % tiek saukti par ienākumu atvietojuma koeficientu (pensijas apmērs pret ienākumiem), un Latvijas Bankas prognozes liecina, ka pašreizējās demogrāfiskās situācijas rezultātā ienākumu atvietojumu koeficients turpinās samazināties un nākotnē nepārsniegs 40%.

Finanšu pratības indeksam, ko janvārī publiskoja Finanšu un kapitāla tirgus komisija, būtu vajadzējis daudz vairāk saviļņot sabiedrisko domu un izraisīt lielākas diskusijas, nekā tas reāli notika.

Pieredzei no iepriekšējās krīzes, kad dienas laikā daudzi cilvēki palika bez darba un ienākumiem, būtu vajadzējis radīt būtisku uzkrāšanas prasmes pieaugumu, un tomēr – nekā. Taču skaitļi ir nežēlīgi un satraucoši – Latvijā joprojām teju puse – 48% – no iedzīvotājiem neveido nekādus uzkrājumus. Turklāt laikā kopš 2014. gada šī proporcija nav mainījusies. Savus izdevumus gadījumā, ja zaudētu ienākumus, 31% iedzīvotāju nespētu segt pat mēnesi (!). Vēl 30% varētu iztikt nedaudz vairāk kā mēnesi. Un tālāk?

Šiem datiem būtu jāuztrauc ne tikai finanšu iestādes, kam reizēm tiek piedēvēta savtīga ieinteresētība, bet arī valdību. Ko kaut vai nelielas krīzes gadījumā darīs šie cilvēki bez jebkādiem uzkrājumiem? Prasīs valdībai pabalstus un jaunas "simtlatnieku" programmas.

Esošā bezdarbnieku pabalstu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi, un tai vajadzīgs kapitālais remonts, savukārt pašreizējie piedāvājumi nevienlīdzības mazināšanai to tikai vairos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Fragments no intervijas

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

Jau vairākus gadus globālais Mercer pensiju indekss izcēlis Nīderlandi un Dāniju kā valstis ar labākajām pensiju sistēmām pasaulē. Kas tās padara par “veiksmes stāstiem” un ko no tām varam mācīties Latvijā?

Konsekvents valsts atbalsts, iedzīvotāju izglītošana, ilggadējas krāšanas tradīcijas un darba devēju iesaistīšanās ir vieni no galvenajiem iemesliem, kāpēc Dānijā un Nīderlandē vecumdienām uzkrāj ievērojami vairāk iedzīvotāju nekā citās pasaules valstīs. Lai stimulētu arī Latvijas iedzīvotājus domāt par nodrošinātām vecumdienām, nepieciešams gan izpratnes veicināšana, gan darba devēju aktīvāka iesaiste, kā arī mācīšanās no veiksmīgām pensiju sistēmām Rietumvalstīs.

Pensijas pirmais līmenis – uzkrāj par valstī nodzīvoto vai nostrādāto

Arī Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēmas sastāv no trīs līmeņiem, kur 1. līmenis ir valsts nodrošināta pensija. Tās apmērs ir atkarīgs nevis no samaksātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā tas ir Latvijā, bet gan no laika, ko persona ir nodzīvojusi vai strādājusi kādā no valstīm. Katrs nostrādātais vai nodzīvotais gads ļauj cilvēkam uzkrāt 2 % no valsts pensijas. Vienlaikus Nīderlandē tiek ņemti vērā arī iedzīvotāju dzīves apstākļi, piemēram, vientuļš pensionējies holandietis var saņemt pensiju līdz 70 % apmērā no minimālās mēnešalgas, kas šodien sasniedz apmēram 1300 eiro. Savukārt laulātie vai personas ar dzīvesbiedru var saņemt līdz 50 % no minimālās mēnešalgas.

Latvijas iedzīvotāju vidū ir novērojama paļaušanās uz to, ka pensiju 2. līmenis vecumdienās būs nozīmīgs ienākumu avots.

Kā liecina Finanšu nozares asociācijas (FNA) veiktā iedzīvotāju aptauja*, 54% respondentu kopumā paļaujas uz Latvijas pensiju sistēmu un pensiju 2. līmeni, taču regulāru interesi par saviem uzkrājumiem pensiju 2. līmenī izrāda vien 15% cilvēku.

Iedzīvotāju aptaujas dati norāda uz to, ka cilvēki kopumā gatavojas pensijas vecumam, jo 42% respondentu atzina, ka papildu 1. un 2. pensiju līmeņiem, veido arī citus uzkrājumus. Savukārt 37% cilvēku netic, ka pensiju 2. līmenis būtiski atvieglos dzīvi vecumdienās. Vērtējot respondentu vecuma struktūru, redzams, ka īpaši skeptiski ir cilvēki 45–54 gadu vecumā, bet kopumā optimistiskāk noskaņoti ir gados jauni cilvēki.

Ikviens cer uz pārtikušām vecumdienām, ko beidzot pavadīt, pelnīti atpūšoties un nesatraucoties par savu finansiālo situāciju. Tomēr šobrīd Latvijā pensija veido tikai ap 40% no iedzīvotāju pirmspensijas ienākumiem, un prognozes liecina, ka, līdzšinējām tendencēm būtiski nemainoties, tās apmērs noslīdēs līdz 30%, kas ir būtisks ienākumu kritums.

Pieņemot izskanējušās iespējamās izmaiņas likumdošanā, kas paredz pensiju 2. līmeņa iemaksu samazinājumu par 33%, šobrīd strādājošo Latvijas iedzīvotāju cerības uz finansiāli drošām vecumdienām tiktu būtiski ietekmētas, ievērojami samazinot pensijas uzkrājumu. Ja 2022. gadā vidēji uz 1000 cilvēkiem darbspējas vecumā (15-64 gadi) bija 360 personas, kas sasniegušas pensionēšanās vecumu, tad prognozēts, ka 2040. gadā šis skaits palielināsies līdz 492 personām, savukārt 2050. gadā tie būs jau 572 cilvēki jeb par aptuveni 60% vairāk nekā pašreiz. Šādām demogrāfiskās slodzes prognozēm piepildoties, būtiski pasliktināsies valsts spēja nodrošināt pienācīgu 1. līmeņa pensiju apmēru.

Inflācijas kompensēšanai Labklājības ministrija (LM) piedāvā dažādus atbalsta mehānismus sabiedrības mazaizsargātajām grupām, tai skaitā tiek rosināts mainīt pabalstu apmērus un izmaksas nosacījumus.

Krievijas sāktā kara pret Ukrainu dēļ pašlaik visā pasaulē, tostarp Latvijā, ir vērojama strauja inflācija, tostarp augot gan energoresursu, gan pārtikas cenām. Šādos apstākļos arī Latvijas valdība domā par mehānismiem, kā kompensēt straujo cenu kāpumu, tostarp tiek uzsvērts, ka īpaši nepieciešams mērķēts atbalsts sabiedrības nabadzīgākajai un sociāli vismazāk aizsargātajai daļai, norāda LM.

Ministrijas izstrādātajā un valdībai iesniegtajā informatīvajā ziņojumā noteikts, ka no nākamā gada paredzēts palielināt trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksni 50% no minimālās ienākumu mediānas, attiecīgi veidojot 313 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 219 eiro pārējām personām mājsaimniecībā. Patlaban trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir 272 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 190 eiro pārējām personām mājsaimniecībā.

Latvijā kopumā ir radīti priekšnoteikumi rajonu un apgabaltiesu nodrošināšanai ar profesionāliem cilvēkresursiem, tomēr pasākumi cilvēkresursu attīstībai norit pārāk gausi, tuvākajos gados var iestāties krīze un var pietrūkt tiesnešu, revīzijā secinājusi Valsts kontrole (VK).

Ar katru gadu pieaugot vakanto tiesneša amata vietu skaits. 2023.gada beigās no apstiprinātajām tiesnešu amata vietām vakantas bija 54 jeb 10% tiesneša amata vietu. Turklāt pieaug tiesnešu skaits vecumā virs 61 gada. Tuvāko gadu laikā izdienas pensijā var doties vairāk nekā 28% no pašreizējiem tiesnešiem.

Revīzijā secināts, ka no amata atbrīvoto tiesnešu skaits pārsniedz tiesneša amatā iecelto skaitu. Tiesneša amata kandidātu skaits, kas izturējuši tiesneša amata kandidāta atlasi, nav pietiekams esošo tiesneša amata vakanču aizpildīšanai. Tas nozīmējot, ka tiesnešu vakanču skaita pieauguma tendence var turpināties un tiesu sistēmai var pietrūkt tiesnešu efektīvai tiesu darbības nodrošināšanai.

Lielākās pensijas Latvijā svārstās robežās no 9000 līdz 19 400 eiro, trešdien Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā pastāstīja labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).

Petraviča pastāstīja, ka «top10» lielāko pensiju apmērs Latvijā svārstās no 9000 līdz 19 400 eiro. Ja lielākā pensija Latvijā ir 19 400 eiro mēnesī, tad otrā lielākā pensija ir aptuveni 8000 eiro.

Ministre skaidroja, ka Labklājības ministrijā tiek analizēts, kādu ietekmi uz sociālo budžetu atstāja deviņdesmitajos gados atceltie sociālo iemaksu griesti. Petraviča norādīja, ka persona, kas patlaban saņemt 19 000 lielu pensiju, visticamāk, patlaban saņem ievērojami vairāk nekā iepriekš iemaksājusi.

Stāstot par galvenajām Labklājības ministrijas prioritātēm nākamā gada budžetā, Petraviča skaidroja, ka ar 2020.gada 1.janvāri paredzēts palielināt minimālās pensijas un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērus, lai uzlabotu materiālo situāciju personām ar īpaši zemiem ienākumiem. Tāpat, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu personām ar invaliditāti, paredzēts pilnveidot un uzlabot sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, kā arī turpināt uzlabojumu ieviešanu tehnisko palīglīdzekļu pieejamības nodrošināšanā atbilstoši pieaugošajam pieprasījumam.

“Nākotnes pensija”, “nākotnes pensionārs” ir jēdzieni, kam grūti piešķirt emocionālu, personisku dimensiju. Jo vieniem tā ir vēl ļoti tāla un abstrakta nākotne, par kuru rūpēties it kā ir pāragri, citiem – jau tik tuva, ka tajā neko izmainīt vairs nevar.

Tomēr lielākajai sabiedrības daļai tā sauktajā aktīvajā vecumā – cilvēkiem, kuri pensijas vecumu sasniegs pēc 15, 20, 35 gadiem – par sevi kā pensionāru būtu jādomā tieši tagad. Piemēram, vērtējot politiķu idejas par 2. pensiju līmeņa līdzekļu “pārdali”, kas jau tā nelielās nākotnes pensijas sarucinātu krietni vairāk.

Latvijā pirms 20 gadiem ieviestais pensiju 2. līmenis ir tā saucamā uzkrājošā pensija, – šī nauda tiek ieguldīta vērtspapīros un faktiski pelna “jaunu” naudu. Tāpēc pensijas saņēmējs, sasniedzot pensijas vecumu, par spīti inflācijai, ir uzkrājis vairāk, nekā iemaksājis. Šī iemesla dēļ pensiju fondi ir kļuvuši populāri visā pasaulē, nodrošinot sev ietekmīgas un strauji augošas investoru grupas statusu. Tomēr jūtams uzkrājumu pieaugums ir iespējams vien pie trim pamata nosacījumiem: ka iemaksas tiek veiktas regulāri; ka iemaksas ir samērojamas ar nākotnē sagaidāmo pensiju; ka iemaksas tiek veiktas pietiekami ilgi. Ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, uzkrājumu apjoms samazinās.

Latvijas uzņēmēji arvien skaļāk zvana trauksmes zvanus par darbaspēka trūkumu. Diemžēl vai par laimi tā nav tikai uzņēmēju problēma – jo mazāk nodarbināto, jo mazāk ieņēmumu valsts budžetā, jo lēnāka valsts izaugsme. Lai likvidētu problēmu kopumā, iespējams, nepieciešami dziļāki un asāki skalpeļa griezieni, taču tūrisma nozarē, ņemot vērā tās izteikto sezonalitāti, bez tiem var arī iztikt, vien nedaudz pamainot jau spēkā esošos normatīvos aktus.

Tūrisma nozare pandēmijas laikā cieta visvairāk, darbu zaudējot simtiem cilvēku. Tagad šīs nozares uzņēmēji būtu gatavi daudzkāršot pakalpojumu eksportu, ja vien būtu iespējas. Diemžēl uzņēmēji atturas strādāt vairāk, jo nav darbinieku, turklāt viņus ir grūti noturēt, un situācija ar katru mēnesi kļūst arvien sliktāka.

Šīs samērā nelielās izmaiņas likumdošanā ļautu tūrisma nozarei neatteikties no savām ambīcijām – veikt pakalpojumu eksportu 2 miljardu eiro apjomā, kam nākamajos 2–3 gados būtu nepieciešams līdz 5000 darbinieku. To vidū varētu būt gan mūsu pašu, gan ārvalstu studenti, tos nodarbinot sezonas laikā, piemērojot jauna veida īstermiņa risinājumus nodarbinātībai (līdzīgi kā tas jau šobrīd ir lauksaimniecībā), gan pensijas vecuma cilvēki, radot arī viņu nodarbināšanai pievilcīgākus noteikumus.

No nākamā gada valsts pensijas indeksējamo robežu varētu palielināt līdz 100% no iepriekšējā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, paredz valdībā atbalstītais likumprojekts, par kuru kopā ar nākamā gada budžeta pakotni vēl būs jālemj Saeimai.

Šobrīd robeža līdz kurai esošā pensijas daļa tiek pakļauta pārskatīšanai noteikta 50% apmērā no iepriekšējā kalendārā gada vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī.

Šogad pārskatīta pensija vai tās daļu, kas nepārsniedz 683 eiro. Pensiju līdz tādam apmēram saņem 75% iedzīvotāju. Attiecīgi 25% pensijas saņēmējiem pārskatīta tika daļa pensijas.

Pensijas daļa, kas pārsniedz noteikto robežu, netiek pasargāta no inflācijas ietekmes, samazinot cilvēka pirktspēju, norādīja Labklājības ministrija (LM).

Visu pensijas apmēru plānots indeksēt arī personām, kurām vecuma pensija piešķirta ātrāk sakarā ar bērna, kuram noteikta invaliditāte, vai piecu un vairāk bērnu aprūpi un audzināšanu.

Reizi septiņos gados Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) organizē Latvijas finanšu pratības stratēģijas izveidi, lai novērtētu situāciju ar iedzīvotāju naudas paradumiem un iezīmētu veicamos darbus tās uzlabošanai. Šogad izveidota jaunā stratēģija uz nākamajiem septiņiem gadiem.

Varētu jautāt – kā gan tā skar mani? Daudziem var šķist, ka šāds dokuments ir formāls un lido savā orbītā, neskarot parasta cilvēka ikdienu. Sava daļa taisnības tur varētu būt, tomēr vienā jomā visi esam vienā laivā – tie ir mūsu vecumdienu ienākumu avoti.

Daudziem šī tēma šķiet tik garlaicīga, ka ar to varētu aizdzīt mājās viesus no ieilgušas ballītes. Tomēr, lūkojoties dziļāk, man tā šķiet pietiekami interesanta, par to katram vajadzētu nedaudz padomāt un, visticamāk, arī rīkoties. Jā, vecumdienas šķiet kaut kas tik tāls un abstrakts, ka savlaicīgi par to domāt liekas nebūtiski. Tomēr tām ir sava līdzība ar ballīti, kuru rīkojot, jau iepriekš jāparedz, ko liksi galdā, kas jānopērk veikalā. Jo tuvāk brīdis, kad viesi klauvēs pie durvīm, jo mazāk iespēju pienācīgi sagatavoties. Vecumdienas ir tāda pamatīga ballīte, kurai katrs var sagatavoties, ja par to laicīgi sāk rūpēties. Protams, var jau paļauties uz viesiem, ka tie atnesīs līdzi visu vajadzīgo. Tas būtu līdzīgi, kā paļauties uz valsti, ka tā parūpēsies par visu nepieciešamo manām vecumdienām. Tomēr te tad der nedaudz apskatīt iespējas un esošo situāciju.