«Uz durvīm uzrakstīju Latvijas dizaina veikals, restorāns un galerija. Pēc nedēļas nokasījām to nost un uzrakstījām - mākslas kafejnīca. Koncepts ir sadalīts trīs daļās un katra dzīvo pati par sevi, bet vienā mirklī šķita, ka to ir vieglāk apvienot vienkāršākā un demokrātiskākā vārdā – mākslas kafejnīca. Visiem viss ir saprotams un nav lieku jautājumu,» biznesa portālam db.lv stāsta mākslas kafejnīcu «Kolekcionārs» un «Jaunais Kolekcionārs» īpašnieks Edijs Eihmanis.
Otrā kafejnīca ar nosaukumu «Jaunais Kolekcionārs» nesen atvērta Vecrīgā.
Uzņēmējs pirms aptuveni trīs gadiem no viesmīļa kļuva par savas kafejnīcas īpašnieku. Viņaprāt, ēdināšanas nozare ir tikai naudas pelnīšana, lai izmaksātu cilvēkiem algas, samaksātu īri un elektrību. Dizaina pasaule dod viņam atslodzi, gandarījumu un piepildījumu.
E.Eihmanis stāsta, ka «Kolekcionārā», kas atrodas Blaumaņa ielā, galvenais uzsvars tiek likts uz ēdināšanu un dizaina veikals ir otršķirīgs, bet «Jaunā Kolekcionāra» koncepts ir pretējs. «Ēdināšanas daļas dēļ veikals ir ierobežots - nevar izlikt visu, ko vēlies, jo ēdināšanai ir sava specifika - dažādas smaržas, smakas un viss pārējais, ar ko, piemēram, tekstilizstrādājumi var piesūkties. Ne visu var salikt kopā ar ēdināšanas daļu tā, lai tas labi izskatās, tāpēc ir «Jaunais Kolekcionārs», kas ir vairāk kā veikals. Es pat teiktu, ka 80% ir veikals, bet kafejnīcas sadaļa ir kā pievienotā vērtība – kafija, vīns, kūkas pirms operas. Ļoti vienkāršs, minimāls kafejnīcas piedāvājums,» stāsta E.Eihmanis.
Telpās Vāgnera ielā, kurās šobrīd atrodas «Jaunais Kolekcionārs», iepriekš atradās antikvariāts un picērija. Tās tiek īrētas un veikala atvēršanā ieguldīti tikai personīgie līdzekļi.
Pēc uzņēmēja domām, izveidotā vieta pieprasa mūžīgu mainīšanos, tāpat kā mainās lietas veikala plauktos. Dizaina preces tiek izvēlētas dažādi. «Produkts var būt ļoti labs, bet ne vienmēr var sastrādāties un sasniegt labāko rezultātu. Zinu, ka ir daļa dizaineru, kuriem patīk piedalīties dizaina tirgos. Ir problēma ar cenu, jo tai ir jābūt vienādai gan veikalā, gan tirdziņā, gan vēl kaut kur. Ir tādi, kuri automātiski atkrīt, jo mākslinieks nesaprot, ka tirgoju vairumā un man ir jāsamaksā arī īre un jānopelna. Tāpēc produktu atlase prasa lielu darbu,» novērojis E.Eihmanis.
Laikā, kad bija plānots atvērt otru mākslas kafejnīcu Vecrīgā, tika pieņemts, ka vairums klientu būs ārzemju tūristi. Realitātē izrādījās, ka starp klientiem ir daudz vietējo iedzīvotāju, jo Vecrīgā atrodas dažādi biroji, iestādes, teātri, izstāžu zāles. Šobrīd lielāko īpatsvaru veido tieši latviešu pircēji, un mākslas kafejnīcas īpašnieku tas priecē. «Man ir vieglāk strādāt ar klientu, kurš atgriezīsies. Vienmēr jātur kvalitātes latiņa daudz augstāk nekā tūristu pūlim, kas ienāk, nopērk, aizbrauc un varbūt nekad neatgriežas,» atzīst E.Eihmanis. Vienlaikus viņš novērojis, ka ir arī tūristi, kuri brauc uz Latviju regulāri.
Pēc uzņēmuma īpašnieka domām, arī veselīga konkurence nevienam nekad nav nākusi par sliktu. «Strādāsim, lai mēs būtu vislabākie. Kaut kā tā niša jāiekaro. Tās lietas, kuras mēs veikala sortimentā atlasām, pārsvarā nav nekur citur. Pie tā ir ļoti rūpīgi jāstrādā,» norāda E.Eihmanis.
«Protams, ka uzcenojums precēm ir tieši tāds, lai nomaksātu īri un samaksātu darbiniekiem. Dizaineriem ir otra alternatīva – var piedalīties tirdziņos, paši samaksāt īri, nostāvēt tur divas dienas, nerēķināt par to sev darba algu. Dizaineri, piedaloties tirdziņā, tāpat samaksā 40 vai 50 eiro par tirdzniecības vietu, izmanto transportu un četrpadsmit stundas nostrādā. Vislabākā sadarbība veidojas ar tiem māksliniekiem, kuri izlēmuši, ka tirdziņos nepiedalīsies, bet labāk iedos veikalam par puscenu un veikals liks uzcenojumu – 40 vai 50%. Tieši ar šādiem cilvēkiem, kuri pie sevis pārdod par tādu pašu cenu kā es, veidojas vislabākā un arī visrezultatīvākā sadarbība. Piemēram, ir porcelāna māksliniece, kurai katru mēnesi pārskaitām 1000 eiro, tas ir ļoti daudz,» stāsta E.Eihmanis.
Uz jautājumu, vai Latvijā iespējams nopelnīt ar dizainu, E.Eihmanis atbild, ka var, bet ir ļoti daudz jāstrādā un tas ir nopietns darbs, turklāt cenai ir jāatbilst kvalitātei. «Ir arī gadījumi, kad manu veikalu apmeklē klienti, kuriem interesē liels apjoms, bet, protams, ka tādā gadījumā viņi uzrunā preces izgatavotāju personīgi,» novērojis E.Eihmanis.
Pieredze liecina, ka, ja produktā ir iestrādāts zelts vai tas ir krāsains, to ir vieglāk pārdot. «Tomēr nevar izstrādāt produktu pēc principiem, kas visiem patiks. Jebkurai lietai ir jābūt savam stāstam, kāpēc tā ir radīta. Man šķiet, ka pat ierindas pircējs organiski jūt to, kas ir īsta manta un kas nav,» uzskata uzņēmējs.
Tāpat vienmēr būs klienti, kuri novērtēs un kuri nenovērtēs. «Kad paskatos, kas ir saglabājies vecmāmiņas pūra lādē, esmu pārsteigts, jo tur ir ar rokām austi lini, izcila keramika ar parakstu. Lietas, kurām pēc 50 - 60 gadiem ir pat muzejiska vērtība. Kas būs mūsu pūra lādē pēc šiem 50 - 60 gadiem? Diez vai tās būs «Ikea» mēbeles. Man pašam mājās ir pāris lietas no šī mēbeļu tirgotāja, bet ir pilnīgi skaidrs, ka pārvācoties šīs mēbeles būs pirmās, kuras tiks izmestas ārā no saraksta. Tajā pašā laikā būs lietas, kuras neaizies nekad un tiks ņemtas līdzi visu dzīvi. Es tikai varu aicināt domāt par to, kas paliks mūsu pūra lādē, mūsu bērniem, kad mēs aiziesim,» mudina E.Eihmanis.
Viņš novērojis, ka cilvēki veido kolekcijas, atnākot uz veikalu reizi mēnesī un nopērkot vienu priekšmetu. Viņaprāt, tie laiki ir pagājuši, kad bija jāpērk uzreiz visa servīze.
Domājot par nākotnes plāniem, E.Eihamanis atzīst, ka citās Latvijās pilsētās nav plānots atvērt mākslas kafejnīcas, taču ir bijusi doma par ārvalstīm. Tuvākajos plānos ir doma izveidot interneta veikalu, taču tam nepieciešamas lielas investīcijas.
#1/48
Mākslas kafejnīcu «Kolekcionārs» un «Jaunais Kolekcionārs» īpašnieks Edijs Eihmanis.