Uģim Zaļkalnam mežs ir dzimtā, saknēs, asinīs. Abi vecāki ir mežsargi, no bērna kājas gājis viņiem līdzi darbos un jau mazotnē zinājis, ko nozīmē dastošana, stigošana, mežu stādīšana, priežu ravēšana ar kapli.
Tāpēc grūti man sevi iedomāties Rīgā, birojā sēžot,» viņš atzīst. Tagad Uģis ir uzņēmuma Meža vērtētājs īpašnieks.
Dodot bērniem brīvību
Tūkstošgades sākumā, uzreiz pēc studijām, Uģis sāka strādāt meža inventarizācijas jomā. Darbu atrada Gundara Skudriņa uzņēmumā, kas taksēja gan VAS Latvijas valsts meži, gan privātos mežus. Taču pēc laika Valsts meži sāka to darīt paši saviem spēkiem. Pakalpojums vairs nebija tik pieprasīts, taksēt privātos mežus vien nebija izdevīgi. Daudzi taksatori sāka veidot savus uzņēmumus, apvienojoties mazās grupiņās vai sākot strādāt patstāvīgi. Tas bija 2006. gadā. Uģis izveidoja SIA Meža vērtētājs. Sākumā uzņēmumā bija vairāki darbinieki, bet tagad viņš strādā viens. Neatkarība ir noteicošais faktors, kāpēc izvēle krita par labu savas firmas dibināšanai. Šādi var plānot pats savu laiku – gan darbalaiku, gan brīvos brīžus, uzsver Uģis. Ir bijušas iespējas strādāt Valsts mežos, darīt to pašu darbu, ko tagad, taču negribas būt «piesietam». Dibināt uzņēmumu tieši Pāvilostā izvēlējās ne tāpēc, ka šeit apkārt daudz mežu. Vietai, kur reģistrēta šāda profila firma, patiesībā nav lielas nozīmes, īpašnieks apgalvo. Darbs pārsvarā ir izbraukumā. Kādreiz dzīvoja Liepājā, braukāja taksēt mežus gan uz Pāvilostu, gan Rucavu un citām tuvējām vietām. Tā kā pats dzimis, audzis pāvilostnieks, izvēlējās šeit dzīvot. No pilsētas pārcelties atpakaļ uz dzimto vietu nolēma, jo vecākais dēls izauga līdz bērnudārza vecumam, piedzima otrs puika. «Pats esmu no lauku vides, gribējās arī viņiem to pašu dot – lai var skriet visu dienu apkārt, lai man kā vecākam nav daudz jāuztraucas, kur un ar ko pavada savu laiku. Šeit ir drošības sajūta, kādu Liepājā nevaru iedomāties,» saka Uģis.
