Saeimas deputātiem un ministriem ir būtiski jāpalielina algas, lai politikā vēlētos ienākt jauni cilvēki, kas izglītojušies pasaules prestižākajās augstskolās, jo tikai viņi spēs paplašināt Latvijas pašreizējā politiskā «dīķa» robežas vismaz līdz «ezeram».
Tādu viedokli pauž ekspolitiķis Jānis Krūmiņš, kurš 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju, ir aktīvi līdzdarbojies partijas Latvijas ceļš un Jaunās partijas dibināšanā, bijis valsts reformu ministrs Andra Bērziņa valdībā no 2000. līdz 2003.gadam.
Krūmiņš pauž nožēlu, ka Latvijā savus līderus, ja viņi ir uz īsu brīdi parādījušies, mēdz «apspļaudīt», noniecināt. «Automātiski, ja tu kandidē Saeimas vēlēšanās, tad esi varonis, bet pēc ievēlēšanas automātiski kļūsti zaglis un bandīts,» saka ekspolitiķis.
Pēc Krūmiņa domām, risinājums būtu ievērojami palielināt Saeimas deputātu un ministru algas, lai uz šiem amatiem rodas reāla konkurence. «Lai cilvēki, kas ir mācījušies Harvardā, Oksfordā, Kembridžā, Masačūsetas Tehnoloģiskajā institūtā un citās prestižākās pasaules augstskolās, un tādu Latvijā jau ir diezgan daudz, gribētu ienākt politikā, apmierinot savas ambīcijas, finansiālās intereses,» savu viedokli skaidro bijušais politiķis.
Patlaban politikā, pēc Krūmiņa domām, vairākums politiķu ir «vienkārši neveiksminieki, vai vēl briesmīgāk ir, ja politikā ienāk ar enerģiju apveltīti muļķi». Liela daļa Saeimā ievēlēto deputātu tikai atsēžot savu laiku, spiežot balsošanas iekārtas pogas, kā rāda frakcijas vadītāja īkšķis, un paši bieži vien nesaprotot, kāpēc viņi ir parlamentā. Tā tas turpinās gadiem, un katrs nākamais Saeimas sasaukums intelekta ziņā ir vājāks par iepriekšējo, uzskata Krūmiņš.
«Sēžot Saeimā, deputāts bieži vien pazaudē savu iepriekšējo profesiju, un viņam nekas cits neatliek, kā izmisīgi turēties pie deputāta krēsla vai kļūt par savas partijas «piesūcekni», lai iegūtu amatu kādā komercsabiedrības valdē vai padomē, kur amati tiek dalīti «savējiem». Tad viņš var veģetēt līdz pensijai. Tādu cilvēku mums ir simtiem,» secina ekspolitiķis. «Viņi ir jauki cilvēki, bet profesionāli - pilnīgi «nulles»».
Krūmiņš jau 11 gadus nav nevienā partijā. «Man no valsts nevajag ne atzinību, ne popularitāti. Par to, ko es esmu izdarījis, man ir lepnums, par to, ko neesmu izdarījis, man ir kauns un nožēlas sajūta. Mēs, Augstākās padomes deputāti un Latvijas ceļa veterāni, pārāk ātri piekritām paiet malā. Tas zināmā mērā bija slinkums un muļķīga pārliecība, ka nāks jaunie, kas būs labāk,» klāsta politiķis.
Krūmiņš skaidro, ka, būdams valsts reformu ministrs, nav varējis brīvi rīkoties. Pašreizējās birokrātiskās sistēmas izveidošanu Latvijai lielā mērā uzspiedusi Pasaules Banka un Eiropas Komisija. «Šīm lielajām institūcijām ir nauda un vara, tās vēlas diktēt valstīm savus spēles noteikumus,» uzsver Krūmiņš. Viņaprāt, civildienesta ierēdņi nedrīkst būt «neaizskaramā kasta», kuri «sataisa ziepes savā amatā un tiek nevis atlaisti no darba, bet aizrotēti uz citu, tikpat labi atalgotu amatu». Pat ja ierēdnis neko nedara, viņš gadiem būs amatā vienā vai otrā valsts iestādē.
Bijušais ministrs atzīst, ka iedibināt šādu sistēmu bija kļūda, civildienestu, pēc viņa domām, vajadzēja veidot daudz elastīgāku. Tagad par pieļautajām kļūdām ir tikai «politiska atbildība», bet, ko tas reāli nozīmē, neviens nevar pateikt. Reāli valsts pārvaldē neviens ne par ko neatbild, uzskata bijušais ministrs.
