«Latvija vēl nebija neatkarīga, kad nopelnīju pirmo miljonu. Savukārt 1991. gadā Vācijas bankā man jau bija 6,5 miljoni. Varu teikt droši, ka toreiz biju bagātākais cilvēks Latvijā,» lepojas Jūlijs Krūmiņš, kura talantu un autoritāti uzņēmējdarbībā nevar noliegt
Pēc sarunas ar biznesmeni Jūliju Krūmiņu šķiet, ka šim cilvēkam patiešām ir viss – gan nauda, gan tas, ko nevar pirkt par naudu. Viņš pats šajā kategorijā ierindo veselību, mīlestību, autoritāti un draugus. Savukārt naudu palīdzējusi nopelnīt galva ar labu degunu. Tiesa, kā pilienu darvas medus mucā uzņēmējs min pāris zīmīgu sastapšanos ar cilvēkiem, kuri draugu lomā iejutušies vien uz laiku, bet vēlāk uzmetuši. Tomēr tāpēc nav zudusi uzticēšanās. Ja kaut kam J. Krūmiņš ar degsmi pieķersies, tad, pēc viņa vārdiem, apmāts kā auns novedīs to līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē. Viņam neder Zaporožecs, vajadzīgs Porsche. Un viņš ir liktenim pateicīgs par interesantu vadāšanu pa dzīvi.
Jāpiebilst, ka pašlaik liktenim labpatīkas uzņēmēju vadāt pa tiesas sēdēm. Uz vienu no tām šogad J.Krūmiņš, apsūdzēts kukuļošanas atbalstīšanā, ieradās, tērpies cietumnieka kostīmā, ar nogrimētu seju.
Fragments no intervijas, kas publicēta 12. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:
Pieverot acis uz visiem skandāliem, kas arī, iespējams, piederas pie lietas, jūs tomēr esat ikona Latvijas uzņēmējdarbībā. Kā pats teiktu, kas jūs esat?
Ikonas dzīvo baznīcās. Ikonas pielūdz. Uzņēmējs Latvijā ir lamu vārds. Esmu self made man. Tā ir ļoti ietilpīga frāze. Tas ir cilvēks, kurš pats sevi ir izveidojis. Manā grāmatā var lasīt, kā no Iļģuciema pašpuikas, mazlietiņ huligāna izaugu līdz tam, kas esmu šodien.
Kur jūs tērējāt savu pirmo miljonu?
Teikšu atklāti, neticēju, ka Padomju Savienība sabruks, un tāpēc naudu turēju Vācijas bankā. 1991. gada augusta puča laikā kopā ar ģimeni biju gatavs doties uz Ventspili un tālāk ar jahtu uz Zviedriju, lai dzīvotu ārzemēs. Kad Latvija tomēr kļuva brīva, biju neizpratnē: ko tagad man darīt? Izvēlējos turpināt darboties tranzīta jomā. Nopirku zemi, uzbūvēju naftas terminālu. Ar to viss sākās, taču vēlāk vairs negāja tik gludi, kā gribētos, izjutu spiedienu, bet tāda ir dzīve. Līdz 2007. gadam viss tik tālu noriebās, ka biznesu pārdevu, paņēmu bērnus, iekāpu lidmašīnā un devos uz Austrāliju. Taču ilgi tur neizturēju, nevarēju palikt. Trīs gadus klejoju pa pasauli, līdz atgriezos. Tai brīdī miljoni bija, bet darba – ne pašam, ne bērniem. Ko darīt? Toties sievai biju palīdzējis tikt pie viesnīcas. Viņai labi gāja. Pēc vasarā kārtīgi padarīta darba pa ziemu atpūtās, kā karaliene dzīvoja. Tā arī dēlam un meitai palīdzēju. Tagad viņi man naudu neprasa, paši pelna. Un es dzīvoju no saviem ietaupījumiem. Man arī klājas ļoti labi.
Tomēr negribas ticēt, ka mūžīgi kustībā esošs biznesmenis tagad mierīgi bauda pensijas gadus. Ar ko šobrīd nodarbojaties?
Tas tiesa, arī tagad strādāju. Katru gadu pelnu vismaz miljonu, un man ir arī laba pensija. Nauda neiet zudumā, tikai pienāk. Vadu vairākus projektus. Esmu arī izveidojis kompāniju BRI. Apvienoju vienā grupā lielākos nodokļu maksātājus, viedus cilvēkus, piemēram, Pēteri Šmidri, Ivaru Strautiņu, Ivaru Kalviņu, Vitāliju Gavrilovu un vēl citus, lai strādātu investīciju piesaistē. Esam uzņēmuši viesu delegācijas no Ķīnas, Uzbekistānas, Kazahstānas, Itālijas. Meklējam sadarbību, lai Latvijā palaistu ražošanu. Jāiefiltrē vismaz viena ķīniešu grupa, lai tad tas kā maiss atnāk vaļā. Interese ir, un prognozes ir labas. Ir jāmēģina!
Vai nebija doma izvērst savu biznesu Krievijā?
Latvijā arī var izvērsties. Biznesā ir vajadzīga laba oža. Ja tāda ir, darbu var atrast arī savā sētā. Ja turpinām ar jautājumu, kā kļūt bagātam, man ļoti palīdzēja iedibinātie sakari Maskavā. Biju apritē. Atceros, ka reiz ar vienu telefona zvanu nopelnīju miljonu un 200 tūkstošus dolāru. Ar vienu telefona zvanu! Atradu starptautisku pircēju kursa biedra onkuļa dīzeļdegvielai, kas tobrīd atradās Ventspilī.
Regulāri esat ierindots miljonāru sarakstā. Kas ir jūsu ienākumu avots šodien, lai turīgi dzīvotu? Vai arī iepriekš minētā darījuma augļus baudāt vēl joprojām?
Uz šo jautājumu man ir ļoti īsa atbilde: cik man ir, ar tik man pietiek.
Saprotiet, lielajā biznesā nav tādas situācijas kā daudz naudas. Es Man-Tess laikā pelnīju miljonus. Gadā tie bija kādi 10, ja ne vairāk, bet man visu laiku bija arī kredīti, jo nepārtraukti ieguldīju dažādos projektos. Īsti biznesmeņi riskē ar visu – ar ģimeni, veselību, ieķīlā savas mājas, aizņemas bankās. Gluži kā talantīgais komponists Raimonds Pauls vai dzejnieks Jānis Peters izliek visu savu talantu. Tāpat arī talantīgs biznesa cilvēks bez apstājas jūt, kur ir nauda, kur ir fiška, kur jāiegulda. Nevarēja Alla Pugačova savā laikā sākt zābakus šūt, ja Dievs devis balsi.
Šķiet, jūs ne no kā nebaidāties. Tiešām?
Man nav ne no viena bail. Vienmēr bailes esmu atstājis aiz durvīm. Kam jānotiek, tas notiksies. Nav bail arī no sāpēm, augstuma, zirnekļiem vai tumsas. Ne no kā. Dzīvo tikai vienreiz. No klints, protams, nelekšu, visu izvērtēju. Neapdomīga rīcība nav mana rakstura iezīme, bet tas, ka mūžīgi no jebkuras situācijas meklēšu izeju, tas gan, jā.
Kas dod spēku, uzlādē un iedvesmo, lai vienmēr turētos savā stilā, būtu laipns, miera vējos kūpinātu cigāru kā patlaban?
Ģimene – mani bērni, mazbērni un mazmazbērni. Mēs ļoti daudz gūstam cits no cita. Tā ir pamatīga enerģijas apmaiņa un iedvesma dzīvot, strādāt un censties. Man ir trīs bērni un 12 mazbērni. Atstāšu aiz sevis ne tikai uzbūvētas mājas.
Ar sievu esam labi draugi. Tiekamies katru nedēļu. Saprotu, ka daudzus tas interesē. Esmu bijis divreiz precējies. Bet es dauzījos ar kinostudiju. Kas tas ir? Nepārtraukti komandējumi. Mājās biju trīs, četrus mēnešus gadā. Vēl tā nelaimīgā dzeršana. Vakarā pie galda ar režisoriem, aktieriem… Ar daudziem populāriem māksliniekiem esmu uz tu. Kura sieva to izturēs? Tāpēc tagad tiekamies reizi vienā vai divās nedēļās, un mums ir labi.
Kas labāk – 100 draugu vai 100 eiro?
Abi ir labi – gan draugi, gan nauda. Antuāns de Sent-Ekziperī savulaik ir teicis, ka ir tikai viena patiesa greznība uz pasaules: cilvēcisko attiecību krāšņums. Grūti nepiekrist. Draudzību nevar novērtēt pēc monētu skalas. Tāpat par naudu nevar nopirkt veselību, draugus, autoritāti. Var iegādāties gultu, bet ne miegu. Var nopirkt seksu, bet ne mīlestību.
Kas vispār, jūsuprāt, ir lielākās vērtības dzīvē? Esat izteicies, ka, gadiem ejot, tās ir mainījušās.
Vislielākās vērtības ir tās, ko nevar nopirkt par naudu. Es teicu, ka vērtības nemainās, cenas mainās.
Dzīvē nav lifta, kas uznesīs augšā, ir jākāpj pašam. Taču tiem, kuriem šķiet, ka lifts ir, jāatgādina, ka tas bieži iestrēgst pirmajā stāvā, bet, kad durvis beidzot atveras, tu jau esi pensionārs. Daudzi mani kādreizējie līdzgaitnieki tā arī iestrēguši.
Allaž esmu tiecies uz labāko. Man nepatīk Žigulis, Zaparožecs, bet gan – Bentley, Porsche, ar ko pats arī braucu. Un tā es būvēju visu. Ja kaut ko sāku, tad kā auns kļūstu apmāts visu novest līdz galam. Turklāt visaugstākajā kvalitātē.
* No angļu valodas – cilvēks, kurš pats sevi ir izveidojis.
Visu interviju lasiet 12. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
