Tāpat kā uzņēmumiem un mājsaimniecībām - arī valdībām pārmērīgi augsts parāda līmenis var krietni apgrūtināt ikdienu.

Augstākas parāda apsaimniekošanas izmaksas un mazāk pieejamo līdzekļu publisko investīciju veikšanai ir tikai daži no faktoriem, kas galu galā var negatīvi ietekmēt ekonomisko izaugsmi. Lai gan zinātniskajā literatūrā valdības parāds un ap to saistītās tēmas ir visai plaši analizētas, nepastāv viennozīmīgs skaidrojums, kad īsti valdības parādu var uzskatīt par augstu.

Latvijas valdības parāds 2017. gadā bija aptuveni 9.7 miljardi EUR jeb 39% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas būtiski neatšķiras no 2016. gada rādītāja. Naudas izteiksmē parāds šķiet liels - ar šo summu pietiktu, lai veselu gadu segtu visus valdības izdevumus. Tai skaitā, naudas pietiktu gan veselības aprūpei, pensijām, gan drošībai utt. Neskatoties uz to, uz pārējo Eiropas Savienības (ES) valstu fona Latvijas valdības parāds ir diezgan zems. Turklāt Latvija ir viena no tām 12 Eiropas Savienības (ES) valstīm (un viena no 6 eiro zonas valstīm), kurām parāds ir zem ES mērķa rādītāja – 60% no IKP.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paaugstinājis Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) pieauguma prognozes šim un nākamajam gadam.

SVF jaunākajā pārskatā par pasaules ekonomikas perspektīvām («World Economic Outlook»), kas publiskots otrdien, prognozē, ka Latvijas ekonomika šogad pieaugs par 3,8% un 3,9% nākamgad.

Aprīlī publiskotajās pavasara prognozēs SVF Latvijas IKP pieaugumu šogad prognozēja 3% apmērā, bet nākamgad ekonomikas izaugsmi lēsa 3,3% apmērā.

Inflācija Latvijā gan šogad, gan nākamgad prognozēta 3% apmērā. Pēc SVF aprēķiniem, bezdarbs saruks līdz 9% šogad un 8,7% nākamgad, salīdzinot ar 9,6% pērn, bet kārtējo maksājumu kontā šogad tiks reģistrēts deficīts 0,3% no IKP apmērā, kas nākamgad pieaugs līdz 1,5%.

No Baltijas valstīm lielāku IKP pieaugumu nekā Latvijā šogad SVF sagaida Igaunijā, kur tas tiek prognozēts 4% apmērā. Nākamgad Igaunijā SVF sagaida 3,7% ekonomikas izaugsmi. Aprīlī SVF lēsa, ka Igaunijā šogad un nākamgad IKP palielināsies attiecīgi par 2,5% un 2,8%. Inflācija Igaunijā šogad un nākamgad tiek gaidīta attiecīgi 3,8% un 3,4% apmērā, savukārt kārtējo maksājumu kontā šogad tiek prognozēts pārpalikums 1,8% no IKP, kas nākamgad saruks līdz 1,4%. SVF Igaunijā sagaida bezdarba līmeņa pieaugumu līdz 8,4% šogad un 9% nākamgad, salīdzinot ar 6,8% pirms gada.

Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi bremzējas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau trīs ceturkšņus pēc kārtas iekšzemes kopprodukta izaugsme gada izteiksmē ir arvien zemāka. Arī nākamajos gados vairums ekspertu prognozē izaugsmes tempus zem 3%, kas ir samērā zems līmenis Latvijai. Ko darīt?

Skaidrs, ka šādos apstākļos būtu labi, ja ar ekonomisko politiku (galvenokārt fiskālās un monetārās politikas) palīdzību ekonomisko bremzēšanos varētu novērst vai vismaz mazināt.

Par monetāro politiku, šķiet, viss ir skaidrs – tā visā eiro zonā jau ilgstoši turpina būt ārkārtīgi stimulējoša un turpinās tāda būt arī turpmāk. Fiskālā politika ir katras dalībvalsts atbildība. Eiropas Savienības (ES) prasības attiecas tikai uz kopējā fiskālā ietvara ievērošanu, tomēr tās neliedz izmantot arī fiskālo politiku, lai mazinātu ekonomiskā cikla svārstības. Tomēr, raugoties uz pēdējā laikā izskanējušajiem argumentiem par šo tēmu, dažbrīd šķiet, ka Latvijā valda pārliecība, ka atbildīgas fiskālās politikas mērķis ir nevis mazināt ekonomiskā cikliskuma negatīvās sekas, bet gan spīdzināt valsts iedzīvotājus.

Neskatoties uz politisko nenoteiktību, ekonomiskā aktivitāte, piemēram, Ķīnā, Japānā un eirozonā, kā arī ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs, ir bijusi pārsteidzoša, jaunākajā SEB ekonomikas apskatā Nordic Outlook norāda eksperti.

Pateicoties labvēlīgajai situācijai darba tirgū, pieaugošai resursu izmantošanai un tirdzniecībai, kā arī sparīgam aktīvu cenu kāpumam, izaugsme ir nostiprinājusies. Tajā pašā laikā, paralēli ģeopolitiskiem riskiem, pastāv arī sociālās problēmas, piemēram, ekonomiskā nevienlīdzība, iedzīvotāju novecošana un darbavietu zudumi, ko rada digitalizācija un automatizācija.

Šobrīd deflācijas un lejupslīdes riski ir mazinājušies, tomēr joprojām ir iemesli turpināt ekspansīvas monetārās politikas īstenošanu.

Taču arvien grūtāk ir attaisnot tās ekstrēmākās formas. Kopš 2008. gada centrālās bankas ir emitējušas 15 triljonus ASV dolāru, kas ir vienāds ar 20% no pasaules akciju tirgus kapitalizācijas. Līdz 2018. gada beigām apjoms pieaugs līdz apmēram 16 triljoniem USD. Tādējādi monetārā politika saglabāsies ekspansīva, bet tiks uzsākti pasākumi politikas turpmākai normalizācijai (stimulējošu obligāciju pirkumu samazināšana / pakāpeniska pārtraukšana un pakāpenisks procentu likmju pieaugums). Inflācija 2017.-2019. gadā palielināsies nedaudz. Pozitīvākas izaugsmes iespējas un ekspansīvas monetārās politikas kombinācija nodrošinās atbalstu akciju tirgiem.

Simtgades svinību priekšvakarā Latvijas ekonomika aug pārsteidzoši strauji, spītējot virknei izaicinājumu un pārspējot gaidas, kā rezultātā jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā izaugsmes prognoze šim gadam paaugstināta uz 4,5%.

Izaugsmes galvenie virzītāji ir investīcijas un mājsaimniecību patēriņš. Pasaules ekonomikas spēcīgā izaugsme ir sekmējusi Latvijas eksporta kāpumu, bet tuvredzīga ekonomiskā politika un attiecību pasliktināšanās starptautiskajā arēnā met šaubu ēnu pār globālās izaugsmes noturību. Vājāks ārējā pieprasījuma kāpums komplektā ar lēnāku pieaugumu apstrādes rūpniecībā, būvniecības nozares izaugsmes bremzēšanās, nerezidentus apkalpojošo banku biznesa sarukšana, kā arī darbaspēka trūkums ierobežos Latvijas ekonomikas izaugsmi jau tuvākajā nākotnē. Nākamgad izaugsme palēnināsies līdz 3%, kas vēl arvien ir gana labs sniegums.

Par spīti izaicinājumiem Latvijas ekonomikas izaugsme turas zenītā jau otro gadu pēc kārtas

Ir dažādi uzkrāšanas veidi. Viens no tādiem ir ieguldīt līdzekļus uzņēmumu akcijās. Izplatītākais ieguldījuma veids uzņēmumu akcijās ir, pērkot un pārdodot publiski kotētu uzņēmumu akcijas biržā. Latvijā šo ieguldījuma veidu piedāvā Nasdaq Riga.

Šis apskats ir veidots, lai aplūkotu Nasdaq Riga (turpmāk tekstā Rīgas birža) piedāvāto Latvijas publiski kotēto uzņēmumu akciju cenu izmaiņas un veiktu analīzi par cenu svārstībām un iespējamām izmaiņām nākotnē.

Rīgas birža nav atrauta no kopējās pasaules ekonomikas, tādēļ pievienoju S&P 500 indeksu. S&P 500 indekss ietver kompānijas ar lielāko kapacitāti, ko tirgo Amerikas vērtspapīru tirgū. Atļaušos turpmāk tekstā šo indeksu asociēt ar pasaules kopējo akciju cenu indeksu par 2018. gadu un pēdējiem 11 gadiem.

(Avots: tradingview.com)

Ja aplūkojam indeksus 11 gadu garumā, tie ir iepriecinoši. Rīgas biržas izaugsme ir 56%, S&P 500 izaugsme - 76%. Pa vidu šim periodam, ar zemāko punktu 2009. gada martā, bija 2008.-2009. gada pasaules ekonomiskā krīze. Kopš 2009. gada marta zemākā punkta, kopējais indekss pasaulē līdz šā gada vidum, kad tika sasniegts maksimums, izauga par 437%, Latvijā 443%. Izaugsme iespaidīga.

Paralēli pasaules ekonomikas izaugsmes prognožu samazinājumiem, atsevišķi riska faktori kopš gada sākuma savu nozīmi ir zaudējuši, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Piemēram, naftas cenas un akciju tirgi daļu iepriekšējā perioda krituma ir atguvuši un centrālās bankas savā politikā ir, vai nu kļuvušas vēl stimulējošākas, vai arī atlikušas līdzšinējās politikas normalizāciju. Nedaudz sarukušas arī bažas par Ķīnu. Tomēr arī šogad pasaules ekonomikas izaugsme saglabāsies anēmiska un trausla. IKP pieaugums 35 Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas (ESAO) valstīs, kurām nu jau pieder arī Latvija, sasniegs 1,9%, kas ir zemāks temps nekā pērn (2,1%). 2017. gadā izaugsme sasniegs 2,3%. Tuvākajā perspektīvā joprojām dominē lejupvērsti riski, kaut tie ir nedaudz mazinājušies. Politiskie riski ASV (prezidenta vēlēšanas) un Eiropas Savienībā (iespējamā Lielbritānijas izstāšanās, Grieķijas parāda jautājums), kā arī gaidāmās vēlēšanas tādās valstīs kā Spānija, Francija un Vācija, Ķīnas cietās piezemēšanās iespēja, globālais parādsaistību līmenis, kā arī ierobežotās ekonomiskās politikas manevra iespējas ir faktori, kas ilgtermiņā rada nopietnas bažas, uzsver eksperts.

Pašreizējie faktori, kas ietver ārkārtas monetārās politikas pasākumus, negatīvas procentu likmes un obligāciju ienesīgumu, uzlabo ekonomisko izaugsmi, bet arī raisa daudz jautājumu, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Viens no tādiem ir deflācijas risks, kas saglabāsies pat pēc naftas cenu atgūšanās. Pozitīvākas globālās ekonomikas perspektīvas, jo īpaši Eiropā, būs atkarīgas no tā, vai ASV vēlas un spēj uzturēt stiprāku dolāru, tādejādi atturoties no valūtas kara uzsākšanas. Tikmēr globālajā ekonomikā stabila ASV ekonomiskā aktivitāte un piesardzīga eirozonas atgūšanās jauksies ar atšķirīgām BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) valstu perspektīvām.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu izaugsme šogad un nākamgad būs 2,6%, kas ir nedaudz augstāka par novembra prognozi (+1,9%). Tikmēr samazināta ir strauji augošo ekonomiku izaugsme. Rezultātā globālās ekonomikas izaugsme šogad būs 3,7% un 3,9% nākamgad. Labākas izaugsmes iespējas šobrīd lielā mērā līdzsvaro negatīvos riskus. Turklāt pasaules ekonomikas atveseļošanās potenciāls uzlabosies, ja ASV uzturēs stiprāku dolāru, tādejādi neiesaistoties notiekošajos valūtas karos, saka eksperts.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Neskatoties uz sarežģījumiem, kas veidojas politiskajā vidē pasaulē, tuvākajos divos gados globālā izaugsme kļūs nedaudz spēcīgāka, taču ne iespaidīga, norāda SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.

To kavēs tādi faktori kā nevienlīdzīgais labklājības pieaugums un smagā parādu nasta. Atskatoties uz notikumiem pēdējos mēnešos, tad jāsecina, ka lielos vilcienos skatījums uz globālo ekonomiku nav mainījies. Noskaņojuma rādītāji ir atguvušies, bet finanšu tirgi uz Donalda Trampa ievēlēšanu ir reaģējuši negaidīti pozitīvi, iespējams, balstoties gaidās par vairāk uz izaugsmi orientētu ekonomikas politiku. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu vidējā ekonomiskā izaugsme šogad būs 1.7%, bet 2017. un 2018. gadā IKP pieaugums sasniegs 2%. Ņemot vērā to, ka daudzas centrālās bankas vēsturiski zemās procentu pamatlikmes saglabās un turpinās kvantitatīvās mīkstināšanas politiku, pieauguma temps ir vērtējams kā viduvējs.

Latvijas ekonomikas izaugsme kopumā šajā gadā var sasniegt 3,5%, liecina Ekonomikas ministrijas (EM) ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību.

Latvijas ekonomikas izaugsme kopš 2011.gada bija viena no straujākajām ES. Tomēr pieauguma tempi pēdējos ceturkšņos nedaudz samazinās – 2014.gada 1.ceturksnī Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija par 2,8% lielāks nekā pirms gada. Lai arī pēdējos gados vērojama ekonomikas izaugsme, IKP vēl par 9% atpaliek no pirms krīzes līmeņa 2007.gadā, norāda EM.

Kopš 2010. gada Latvijas preču un pakalpojumu eksports ir audzis ļoti strauji un ir galvenais tautsaimniecības attīstības dzinulis. Eksporta apjomi šobrīd jau vairāk par 20% pārsniedz pirmskrīzes līmeni. Tomēr zemais pieprasījums ārējos tirgos 2013.gadā ietekmēja eksporta dinamiku – eksporta apjomi pieauga par 1%. Savukārt 2014.gada 1.ceturksnī eksporta apjomi bija par 2,3% lielāki nekā pirms gada. Apjomīgākie pieaugumi šogad vērojami koksnes un tās izstrādājumu, kā arī lauksaimniecības un pārtikas preču eksporta grupās.

Naftas un dažādu plaša patēriņa preču cenu kritums radījis ievērojami lielākas problēmas eksportējošo valstu ekonomikām, nekā iepriekš tika prognozēts, secinājuši globālās ekonomikas eksperti, otrdien raksta laikraksts Diena.

Samērā nesen Pasaules Banka pazemināja globālo ekonomiskās izaugsmes prognozi šim gadam par 0,2% – no janvārī prognozētajiem 3% līdz 2,8%. Jāpiebilst, ka par zemu tradicionāli tiek uzskatīta globālās ekonomikas izaugsme 2,5% apmērā. Kā norādīts Pasaules Bankas ziņojumā Globālās ekonomikas perspektīvas (Global Economic Prospects), attīstības ekonomikas, kuras atkarīgas no starptautiskās tirdzniecības un eksporta, kas sekmēja to izaugsmi pēdējā desmitgadē, patlaban sastopas ar pārprodukciju un pieprasījuma pazemināšanos visā pasaulē, jo attīstītās valstis joprojām cenšas atjaunoties pēc 2008.–2009. gadā piedzīvotās finanšu krīzes. Tajā pašā laikā gaidāms, ka cenu kritums sekmēs ekonomikas izaugsmi ilgākā laika posmā, tādēļ pieļaujams, ka turpmākajiem gadiem ekonomiskā izaugsme varētu būt jau prognozētā ietvaros – 3,3%.

Eiropā šobrīd ir parādījusies mode uzreiz pēc vēlēšanām palikt bez valdības. Pēdējā, kas šo tendenci ir turpinājusi, ir Itālija. Vēlēšanas notika jau šī gada 4. martā, tomēr šobrīd joprojām nav miņas par koalīciju, kam tad varētu uzticēt valdības veidošanu.

Kaut arī globālā un pēc tam Eiropas parādu krīze būtiski ietekmējušas iedzīvotāju noskaņojumu un radījusi populistu partiju popularitātes vilni daudzviet Eiropā, Itālijas iedzīvotāju protesta balsojumam 4. marta vēlēšanās nebija jābūt īpašam pārsteigumam.

Itālija ir trešā lielākā eiro zonas valsts, un straujas izaugsmes periodu tā nav pieredzējusi jau aptuveni divdesmit gadu. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija zem 2000. gada līmeņa un tā pieaugums ir būtiski lēnāk nekā citās eiro zonas valstīs.

Šī vājā izaugsme, protams, atspoguļojas arī iedzīvotāju maciņos. Iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis (rīcībā esošie ienākumi) kopš 2000. gada ir sarukuši par aptuveni 10%. Bezdarba līmenis – kaut arī samazinājies no 13% krīzes augstākajā punktā – turpina būt augsts jeb 11%. Bezdarbs jauniešu vidū ir viens no augstākajiem eiro zonā (34% 2017. gadā). Pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Vienlaikus palielinājies arī valsts parāda līmenis, valdības parāds pieaudzis līdz 132%, kas ir otrs augstākais eiro zonā aiz Grieķijas

Šobrīd ekonomiskā situācija ir labvēlīga kreditēšanas attīstībai. Par to liecina tendences Eiropā un pašmāju tirgū.

Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums pērn bija 4,5%, un paredzams, ka šogad pārliecinoša izaugsme saglabāsies gan Latvijā, gan ārējos tirgos. Svarīgi, ka attīstība bija ne tikai spēcīga, bet arī plaša no nozaru viedokļa, ka tā nav koncentrēta vienā konkrētā sektorā.

Uzņēmumu un mājsaimniecību aizņemšanās nosacījumi eirozonā jau ilgāku laiku saglabājas labvēlīgi. Noskaņojuma rādītāji gan eirozonā, gan Latvijā ir sasnieguši pēdējās desmitgades augstāko punktu. Likumsakarīgi rodas jautājums – kāpēc kreditēšanas izaugsme ir ļoti mērena, ja visi apstākļi ir tik pozitīvi? Kas uzņēmumiem traucē izmantot labvēlīgo situāciju?

Nav šaubu, ka kreditēšana un valsts ekonomiskā izaugsme ir savstarpēji saistītas. No vienas puses, banku sistēma, īpaši kredīti, nodrošina ekonomikas asinsriti. No otras puses, labvēlīga ekonomiskā vide ir svarīgs priekšnosacījums līdzsvaram kreditēšanas pieprasījuma un piedāvājuma tirgū.

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Viena no Eiropas valstīm, kura pēdējā laikā izpelnījusies politologu un ekonomistu īpašu uzmanību, ir Portugāle. Pēc parādu krīzes pārdzīvošanas šī Dienvideiropas valsts spējusi atgūties. Kur slēpjas Portugāles ekonomiskās izaugsmes noslēpums? Bez liekām emocijām – aplūkosim Portugāles ekonomiku raksturojošos datus.

Portugāles reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.-2016. gadu periodā ir audzis par vidēji 1.4%. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) paredz, ka izaugsme turpināsies, paredzot reālā IKP izaugsmi 2% apmērā arī 2017. gadā.

Virspusēji skatoties, kāds varētu apgalvot, ka Portugāles ekonomikas atlabšana ir panākta, piekopjot sociālu politiku. Kopš 2015. gada beigām Portugālē pie varas atrodas Sociālistiskā partija (Partido Socialista, SP), kura izveidojusi mazākuma valdību, paļaujoties uz kreiso (Bloco de Esquerda) un komunistu un Zaļās partijas apvienības (Coligação Democrática Unitária) atbalstu. Saprotami, ka šāds modelis ir izraisījis arī dažādu pasaules mediju uzmanību.

Saskaņā ar šodien publicētajiem datiem par iekšzemes kopprodukta (IKP) ātro novērtējumu, Latvijas ekonomiskā izaugsme 2017.gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016.gada attiecīgo ceturksni veidoja 4,2% (pēc sezonāli un kalendāri neizlīdzinātajiem datiem), informē Finanšu ministrija.

Tādējādi, ja IKP ceturtā ceturkšņa pieauguma tempi netiks būtiski koriģēti, 2017.gadā kopumā Latvijas ekonomiskā izaugsme būs sasniegusi 4,5%, kas ir straujākais IKP pieauguma temps kopš 2011.gada, kad Latvijas ekonomika palielinājās par 6,4%.

Savukārt, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, 2017.gada ceturtā ceturkšņa IKP pieaugums pēc sezonāli un kalendāri izlīdzinātajiem datiem veidoja vien 0,3%, kas ir pērnā gada vājākais ekonomikas kāpums ceturkšņu griezumā.

Latvijas ekonomisko izaugsmi pērnā gada pēdējā ceturksnī tāpat kā visa 2017.gada laikā veicināja pievienotās vērtības kāpums lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru. Rūpniecība ceturtajā ceturksnī uzrādījusi pieaugumu par 5%, ko nodrošināja spēcīgs apjomu pieaugums apstrādes rūpniecībā, kamēr elektroenerģijas ražošanas sektorā 2017.gada nogalē, pretstatā iepriekšējiem ceturkšņiem, bija vērojams kritums. Apstrādes rūpniecības izaugsmi īpaši veicināja augstie izlaides apjomi metālapstrādes un mašīnbūves apakšnozarēs, būvmateriālu, kā arī pārtikas produktu ražošanā, ko pamatā noteica ražotāju panākumi ārējos tirgos, kas norāda uz labiem 2017.gada pēdējā ceturkšņa eksporta rezultātiem.

Latvijas ekonomikai 2015.gads ir bijis sarežģīts, tomēr kopumā veiksmīgs gads. Par spīti nelabvēlīgajiem ārējiem apstākļiem ekonomikas izaugsme ir paātrinājusies līdz 2,7% (gada pirmajos trīs ceturkšņos), kamēr iepriekšējā gadā iekšzemes kopprodukts (IKP) bija audzis par 2,4%, atskatoties uz aizvadīto gadu, vērtē finanšu ministrs Jānis Reirs.

Ministrs uzskata, ka Latvijas eksportētāji 2015. gadā veiksmīgi pārvarējuši Krievijas ieviestās sankcijas un kopējo pieprasījuma kritumu recesijas skartajā kaimiņvalstī. Lai gan preču eksports uz Krieviju gada pirmajos deviņos mēnešos samazinājies par 24,4%, Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas spējusi palielināt kopējo eksporta apjomu. Deviņos mēnešos tas audzis par 2%.

Kopumā gads ir bijis labs Latvijas ražotājiem. Pēc divu gadu pārtraukuma martā darbu atsāka lielākais metāla ražošanas uzņēmums Liepājas Metalurgs. Lai gan tā ražošanas apjomi ir mazāki nekā iepriekš un problēmas uzņēmuma darbībā nav pilnībā pārvarētas, tas kļuva par vienu no stimuliem ražošanas apjomu kāpumam apstrādes rūpniecībā, kas gada pirmajos desmit mēnešos palielinājās par 4,1%.

Neskatoties uz saspringto ģeopolitisko situāciju reģionā, 2015.gadā Latvijas ekonomika turpināja augt. Pie tam kopš 2015.gada 2.ceturkšņa Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempi palielinājās un 3.ceturksnī iekšzemes kopprodukta (turpmāk – IKP) pieaugums gada griezumā sasniedza 3,3%. Kopumā 2015.gada trīs ceturkšņos IKP bija par 2,7% lielāks nekā pirms gada, kas bija straujāka izaugsme nekā iepriekš tika prognozēts, šodien izplatītā paziņojumā norāda Ekonomikas ministrija (EM).

2015.gadā turpināja augt iekšzemes pieprasījums. Salīdzinoši straujais vidējās darba samaksas kāpums un zemā inflācija veicināja privātā patēriņa pieaugumu. 2015.gada trīs ceturkšņos privātais patēriņš bija par 3,6% lielāks nekā pagājušā gada attiecīgajā periodā.

2015.gada trīs ceturkšņos investīcijas bija par 3,4% lielākas nekā pirms gada, ko lielā mērā noteica straujš investīciju pieaugums transporta nozarē. Straujāku investīciju pieaugumu kavē uzņēmēju nogaidošā attieksme saistībā ar pieaugošo nenoteiktību ārējā vidē, kā arī banku piesardzīgā kreditēšanas politika. Augot valsts budžeta izdevumiem, 2015.gadā turpināja augt arī sabiedriskais patēriņš.

2017. gads noslēdzies ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, kur svarīgu lomu ieņem investīciju aktivitātes pieaugums. Kādēļ līdzšinējos gados investīciju aktivitāte ir bijusi zema?

Vai šis ir īstermiņa uzrāviens, vai arī sākums straujākai attīstībai ilgtermiņā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, apskatīsim investīciju struktūru un tendenci, noteiksim galvenos uzņēmumu investīciju ietekmējošos faktorus, t.sk. Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu lomu investīciju dinamikā.

1. Pamatfakti par investīcijāmInvestīciju dinamika Latvijā atgādina amerikāņu kalniņus - strauju izaugsmi pirmskrīzes periodā nomainīja vēl straujāks kritums recesijas periodā. Tam sekoja palēciens 2011. gadā, mērens kritums 2013.-2016. gadu periodā un atkal uzrāviens pagājušajā gadā (1. attēls).

Lai saprastu šo izmaiņu cēloņus, pētīsim investīciju struktūru. Vispirms pirmskrīzes mājokļu burbuļa dēļ bruto pamatkapitāla veidošanā [1] no pārējām investīcijām nodalīsim investīcijas mājokļos. Redzam, ka investīcijas mājokļos svārstās vidēji 2-3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), izņemot mājokļu burbuļa periodu, kad šis īpatsvars trīskāršojās (2. attēls). Pēckrīzes periodā mājokļu investīciju īpatsvars ir bijis stabils; pieprasījumu pēc mājokļiem daļēji uzturēja valdības atbalsta programmas (atbalsts ģimenēm ar bērniem [2] un iespēja ārvalstniekiem iegūt uzturēšanās atļauju par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā [3]).

Ekonomikā daudz kas ir atkarīgs no iedzīvotāju gaumes, garastāvokļa un nākotnes redzējuma, tādēļ ekonomisti (un ne tikai) rūpīgi seko līdz sabiedrības viedokļu aptaujām, kā arī dažādiem iedzīvotāju redzējuma jeb noskaņojuma rādītājiem. Tas uzskatāmi bija vērojams saistībā ar vienu no 2016. gada aktuālajiem notikumiem – Apvienotās Karalistes referendumu par izstāšanos no Eiropas Savienības jeb Brexit. Jau krietnu laika periodu pirms paša referenduma norises Apvienotajā Karalistē tika veiktas neskaitāmas aptaujas, cenšoties prognozēt referenduma iznākumu.

Sabiedrības viedokļu aptaujas parasti ietver šauru jautājumu klāstu (piemēram, jau minētais Brexit), tādēļ, analizējot ekonomiskās attīstības tendences kopumā, ir nepieciešams plašāks ieskats par to kā sabiedrība vērtē ekonomikas pašreizējo stāvokli un tās tālāku attīstību. Šādu ieskatu sniedz noskaņojuma jeb konfidences rādītāji, kas ir iecienīti ne tikai to plašā klāsta un publicēšanas regularitātes dēļ (lielākā daļa rādītāju tiek publicēti reizi mēnesi), bet arī tādēļ, ka tie sniedz detalizētas atbildes par sabiedrības gaidām. Īpaši populāri ir patērētāju noskaņojuma rādītāji, kas atspoguļo sabiedrības redzējumu par nākotnes ienākumu (ne)stabilitāti un ekonomikas attīstību kopumā. Tie būtībā darbojās kā termometrs, kas mēra ekonomikas temperatūru un brīdina par atdzišanas un pārkaršanas riskiem. Ja iedzīvotāju nākotnes redzējums ir pozitīvs, tie nebaidīsies ienākumus atgriezt ekonomikā - patērējot un investējot. Savukārt situācijās, kad iedzīvotāji nākotnē raugās ar bažām, tie var uz laiku atteikties no noteiktu preču un pakalpojumu patēriņa, un piesardzības vadīti veidot uzkrājumus, kas kalpotu kā drošības spilvens nebaltām dienām. Tādējādi informācija par patērētāju noskaņojumu var palīdzēt izprast valsts ekonomisko situāciju, kā arī prognozēt tās tālāku attīstību. Lai saprastu, cik noderīgi ir patērētāju noskaņojuma rādītāji Latvijā, šajā rakstā centīšos rast atbildi uz jautājumu: vai patērētāju noskaņojuma rādītājus Latvijā var saukt par ekonomikas termometru?

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.

Šis gads rūpniecības nozarē Latvijā sācies salīdzinoši veiksmīgi, janvārī kopējiem rūpniecības izlaides apjomiem palielinoties par 2,8% salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāri, informē Centrālā statistikas pārvalde.

Ražošanas apjomu kāpums janvārī tika reģistrēts visās rūpniecības nozarēs, apstrādes rūpniecības izlaidei gada griezumā palielinoties par 2,2%, elektroenerģijas un gāzes apgādes izaugsmei sasniedzot 7,5%, kamēr ieguves rūpniecības apjomi bija par 4,0% augstāki nekā pirms gada.

Apstrādes rūpniecība uzrāda apjomu pieaugumu ceturto mēnesi pēc kārtas. Kopš pērnā gada vidus apstrādes rūpniecības panākumus pamatā nosaka izaugsme kokrūpniecībā, ko veicināja eksporta apjomu kāpums uz Lielbritāniju, Igauniju un ASV. Ja Lielbritānija un Igaunija ir starp lielākajiem Latvijas kokrūpniecības produkcijas noieta tirgiem, tad eksports uz ASV pērn veidoja tikai 2,1% no kopējā koka un koka izstrādājumu eksporta vērtības. Taču Latvijas kokrūpnieki norāda, ka ASV tirgus šobrīd ir ļoti perspektīvs, ko nosaka augstās kokmateriālu cenas šajā valstī. Līdz ar to 2020. gadā koka un tā izstrādājumu eksporta vērtības pieaugums uz ASV sasniedza 86% jeb eksports bija par 21,5 miljoniem eiro augstāks nekā 2019. gadā. Šā gada janvārī kokrūpniecības produkcijas ražošanā turpinājās izaugsme, izlaides pieaugumam sasniedzot 6,3%.

Nepārliecinošā globālās tautsaimniecības izaugsme var veicināt tālāku izejvielu cenu samazināšanos

Norises pasaules tautsaimniecībā nav viennozīmīgas un nepārprotamas. Brīdī, kad viena nozīmīga spēlētāja ekonomiskā varēšana pamazām kļūst lielāka, citiem izaugsme bremzējas vai ilgstoši saglabā lēnu pieaugumu. Tā varētu raksturot visus četrus globālās ekonomikas dzinējspēkus – ASV, Ķīnu, Eiropu un Japānu – un galu galā šis raksturojums nav vienīgi sausa makroekonomikas statistika, bet nepārprotami ietekmē arī ierindas iedzīvotāja un uzņēmēja ikdienu.

Laikā, kad ASV ekonomika attīstās puslīdz veiksmīgi, pārējo globālo dzinējspēku tautsaimniecība kopumā izskatās visai nepārliecinoši. Taču arī slikta ekonomikas statistika nav vērtējama tikai negatīvi, jo lielā mērā pateicoties tieši tai pasaules centrālās bankas ir samazinājušas bāzes procentu likmes, vienlaikus samazinot arī treknajos gados ņemto kredītu procentu maksājumus, savukārt lēnāka jaunattīstības valstu ekonomiskā attīstība veicinājusi jau aptuveni trīs gadus ilgstošu cenu lejupslīdi pasaules preču biržās. Protams, to ietekmē arī dažādi ģeopolitiska rakstura notikumi un pat konkurences cīņa dažādu valstu starpā, taču noteicošo lomu spēlē ekonomiskā izaugsme, un tā nepārprotami šobrīd nav labvēlīga tiem, kas uzkrājumus grib veidot «cietajā valūtā». Tas, ka pasaule attīstās nelīdzsvaroti – ASV saglabājoties salīdzinoši stabilam pieaugumam, saistībā ar kuru valsts monetārā politika vairs nebūs tik maiga kā iepriekš un tiek gaidīta bāzes procentu likmju palielināšana, bet citiem pasaules lielākajiem spēlētājiem nākas domāt par ekonomikas stimulēšanu, tostarp ar naudas drukājamās mašīnas palīdzību – veicina dolāra vērtības pieaugumu.

Eirozonā ekonomiskā izaugsme kopumā kļuvusi spēcīgāka, taču 2018. gada sākumā ekonomiskā noskaņojuma rādītāji atkal pasliktinājās, un vairāki riska faktori var negatīvi ietekmēt ekonomiskās izaugsmes nostiprināšanos, jaunākajā Finanšu stabilitātes pārskatā norāda Latvijas Bankas eksperti.

2017. gadā eirozonas tautsaimniecība uzrādīja augstāko IKP izaugsmi pēdējos 10 gados (2.4%) un konfidences rādītāji sasniedza rekordaugstu līmeni. Eksperti sagaida, ka tuvākajos gados saglabāsies līdzīga izaugsme. Tomēr 2018. gada sākumā novērotais eiro zonas ekonomiskā noskaņojuma rādītāju sarukums un svārstīguma pieaugums finanšu tirgos atgādina, ka eirozonā pastāv gan noturīgas izaugsmes, gan finanšu stabilitātes riski.

Vairāki globālie ģeopolitiskie faktori, tajā skaitā, ASV protekcionisma kāpums, kas var būtiski ietekmēt Eiropas konkurētspēju un pasliktināt globālās tirdzniecības nosacījumus, eirozonas iekšpolitiskie notikumi un Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES, kā arī ar ASV monetārās politikas normalizēšanas ātrumu saistītā nenoteiktība var ietekmēt gan eiro zonas tautsaimniecības attīstību, gan riska prēmiju korekcijas ātrumu finanšu tirgos.