Jaunais ministrs var nozari un savu partiju gan celt, gan gremdēt, samilzušās problēmas vai nu risinot, vai turpinot ielaist
Pēc tam, kad, aizkulisēs vienojoties par fondu naudas apguves un sadales galvenajiem jautājumiem, jaunā valdība būs sastiķēta un kāds politiskais spēks uzņēmies atbildību par transporta, tranzīta un loģistikas jomas pārraudzību, jaunajam ministram nāksies bez ieskriešanās pieņemt vairākus svarīgus lēmumus, kā arī domāt par briestošo problēmu risināšanu. Redzot Zaļo un zemnieku savienības neremdināmo vēlmi iegūt kontroli pār naudīgo Satiksmes ministriju, nav izslēgts, ka amatā pēc dažu gadu pārtraukuma mēs atkal varētu redzēt Uldi Auguli.
Kādreizējā un tagadējā Labklājības ministra iespējamo atgriešanos satiksmes ministra amatā var uztvert ar dalītām jūtām. No vienas puses, viņa ministrēšanas gads (03.11.2010.‒24.10.2011.) nav palicis atmiņā ar kaut ko tādu, kas liecinātu par viņa gribēšanu un varēšanu rast risinājumus daudzajām ielaistajām nozares un tajā darbojošos valsts kapitālsabiedrību problēmām. No otras puses, šī būtu otrā iespēja zaļzemniekiem nodemonstrēt savu varēšanu dažādu pretrunīgu interešu plosītās nozares «savākšanā» kopēja mērķa, tostarp Latvijas tranzīta koridora konkurētspējas veicināšanas labad.
Svarīgi, ka Auguļa kungs vai kāds cits zaļzemnieku satiksmes ministrs nevarēs atrunāties, ka pie visām kaitēm vainīgi oligarhi, tiesiskuma koalīcija vai mītiskā dieviete ģeopolitika. Minētais politiskais spēks ir bijis vai nu dziļi iekšā, vai arī nav stāvējis nekur tālu no progresējošo problēmu radīšanas vai vismaz nepieļaušanas. Piemēram, Auguļa kontā ir bēdīgi slavenās un pie vieglas valsts vai tās kapitālsabiedrību naudas bez konkursiem piezīsties protošās Prudentia aicināšana konsultēt AirBaltic. Taču tas nav vienīgais potenciālā ministra «panākums» nozares problēmu risināšanā. Viņa laikā amatā nonāca apbrīnojami labi apmaksātais nacionālās aviosabiedrības vadītājs Martins Gauss un tiesības piegādāt jaunus vilcienus ieguva spāņu ražotājs CAF. Augulis, sekodams Ventspils mēra paraugam, arī iebilda pret Rail Baltica nepieciešamību.
Tādējādi šobrīd zaļzemnieku ministram tiktu dota vienreizēja iespēja izstrēbt savu un abu pārējo koalīcijas partneru kopīgiem spēkiem savārīto putru. Ja, piemēram, Augulim ar premjera Māra Kučinska atbalstu izdotos tikt pie stratēģiskā investora AirBaltic, jauniem elektrovilcieniem, ja modernizēto dīzeļvilcienu projektā Pasažieru vilciens nepazaudētu pārāk lielu daļu no Eiropas fondu līdzfinansējuma, bet Rail Baltica projektā veiksmīgi tiktu uzsākta jau piešķirto fondu apgūšana (nepieciešams darbs ar brāļiem lietuviešiem), tad zaļzemniekiem būtu ar ko palepoties vēlētāju priekšā. Ja tomēr nākamajam ministram, lai no kuras partijas viņš arī būtu, svarīgāka liksies nevis gudra un drosmīga rīcība, bet partiju un to sponsoru finansiāla interešu sabalansēšana, tad problēmas turpinās samilzt ne vien šajās, bet arī citās jomās.