Ja valsts finansējumā par medicīnas pakalpojumiem būtu ietverti līdzekļi, ko atvēlēt ārstu profesionālajai pilnveidei, farmāciju kompāniju aicinājumi sēsties lidmašīnā būtu mazāk saistoši
Vēlamies izglītotu personālu, un kāpēc gan mums to neizglītot par farmācijas kompāniju naudu. Šādu atbildi, vaicājot par farmācijas kompāniju iedabu pārlieku cieši «draudzēties» ar ārstiem, DB saņēma no veselības centru vadītājiem. Un viņus var saprast. Valsts sniegtās ārstu tālākizglītības iespējas aprobežojas ar vietējiem pasākumiem, bet apvāršņu paplašināšanu bieži nodrošina tieši zāļu firmas. Tāpat medikamentu uzcenojums aptiekās neietver farmaceitu kvalifikācijas celšanu. Arī šajā jomā palīgā nadzīgi steidzas farmācijas kompānijas. Te vietā ir pieminēt, ka lielāko zāļu lieltirgotavu kopējais apgrozījums, pēc Zāļu valsts aģentūras datiem, pērn bija vairāk nekā 725 milj. eiro, kas ir ļoti prāvs lēciens no aizpērnajiem 648 milj. No biznesa viedokļa raugoties, kompāniju centieni «sadraudzēties» ar ārstiem ir saprotami, dibinot attiecības un kopā apmeklējot kongresus.
Galu galā medicīnas iestāžu vadītājiem ir iespēja regulēt ventili, lai šajā jomā nevaldītu anarhija un farmācijas kompāniju aģenti neaizņemtu krēslus poliklīniku gaiteņos. Iespējams, ja valsts samaksā par medicīnas pakalpojumiem būtu ietverti līdzekļi, ko atvēlēt ārstu profesionālajai pilnveidei, farmāciju kompāniju aicinājumi sēsties lidmašīnā būtu mazāk saistoši. Interešu konflikts var rasties jebkurā ģimenes ārsta kabinetā jebkurā vietējā poliklīnikā. Un var arī nerasties. Sadarbības formāts ir ne tikai farmācijas kompāniju korporatīvā sociālā atbildība, bet arī katra ārsta un farmaceita ziņā. Veselības ministre šīs tēmas aktualizētājam Latvijas sabiedriskajam medijam lakoniski atzīst, ka ārstam ir dotas smadzenes, lai izdarītu izvēli. Tomēr risks paliek, jo farmācijas biznesa ietekme sākas, bet nebeidzas šaurajos ārstu kabinetos. Tā turpinās, īstenojot veselības politiku – kurus medikamentus ļaut tirgot, kurus apmaksās valsts.
Centieni pārdot vairāk pat nebūtu peļami, ja vien šajā jautājumā neiezagtos jautājumi par ētiku. Latviešiem ir nopietna paruna, ka ar veselību nejoko. Tāpēc mārketinga aktivitātēm nosaka robežas, tās nedrīkstētu īstenot ne tikai ārstu kabinetos, bet, burtiski runājot, arī cilvēku iekšās. Taču nedrīkst pieļaut jokus arī ar valsts budžetu, jo liela loma viena vai otra medikamenta izvēlē gulstas uz slimnīcām. Ja no mediķu kabinetu un aptieku stūriem uzglūn varbūtējs interešu konflikts, arī pašiem farmācijas flagmaņiem jārīkojas, lai saglabātu pacientu uzticību un neatstātu ietekmi uz sabiedrības veselību, ar kuras rādītājiem Eiropas saimē Latvija lepoties nevar. Kā intervijā DB zīmīgi sacīja farmācijas holdinga RePharm vadītājs Dins Šmits, paļāvība uz veselības sistēmu kopumā nozīmē arī skaidrību, vai un par ko ir jāmaksā, lai ne pacientam, ne ārstam nebūtu neērti, ka varbūt vēl kaut kas pienāktos. Atslēgvārdi ir «attiecību caurskatāmība».