Eiropas Savienībai (ES) ir jābūt ciešāk vienotai, pieņemot lēmumus, kas būtu arvien vairāk centralizēti, turklāt vērsti uz noteiktas disciplīnas ievērošanu – tā tika atzīts vien pirms dažiem mēnešiem, saprotot, ka ar līdzšinējām metodēm atrisināt ieilgušo ekonomisko krīzi kļūst arvien sarežģītāk.
Principā visas valstis piekrita, ka vajag «vairāk Eiropas», taču tad sākās diskusijas par ES budžetu nākamajam plānošanas periodam, un faktiski tajā pašā brīdī īstenojās princips, ko ekonomikā apzīmē ar burtu savienojumu NIMBY – not in my back yard (tikai ne manā pagalmā). Tā ir klasiska situācija, kad dažādi vienas valsts ekonomisti, politiķi un vienkārši iedzīvotāji aizgūtnēm apgalvo, ka valstī ir nepieciešams attīstīt ražošanu, palielināt darbavietu skaitu, celt jaunas ražotnes, taču pilnīgi maina retoriku, kad uzzina, ka kāds investors ir ieplānojis dzimtajā ciemā celt rūpnīcu. Tajā brīdī šie paši cilvēki atceras par dabas aizsardzību, vēlmi dzīvot tuvāk mežam, nevis ražošanas korpusam un raudzīties uz priedēm, nevis dūmeņiem. Vienlaikus gan tiek atzīts, ka būtu labi, ja tas investors celtu savu rūpnīcu, bet tikai blakusciemā.
Līdzīga situācija ir izveidojusies ar jauno ES budžetu. Visi it kā pauž savu sapratni par to, ka Eiropai jābūt vienotai, vienlaikus krasi mainot retoriku brīdī, kad tiek skartas nacionālās intereses. Ir tikai loģiski, ka tā dēvētās jaunās dalībvalstis (tostarp Latvija) vairs nevēlas dzīvot ar mūžīgās jaunības statusu, prasot līdzvērtīgus nosacījumus, piemēram, atbalsta maksājumus ar tām valstīm, kas tradicionāli sevi vēl dēvē par vecajām ES dalībvalstīm. Šajā sakarā var tikai uzteikt Latvijas valdību, kura acīmredzot ir gatava izmantot savas veto tiesības situācijā, ja netiks panākta vienošanās par dažādu nosacījumu vienlīdzīgu piemērošanu visām ES valstīm.
Savukārt daļa citu ES dalībvalstu it kā neiebilstu pret to, ka, piemēram, atbalsta maksājumi lauksaimniekiem visā ES ir vairāk vai mazāk līdzīgi, taču nekādi nevēlas saprast, ka naudas Eiropai ir tik, cik ir, un ne eirocenta vairāk. Bet tas savukārt nozīmē, ka lielo atbalsta maksājumu saņēmējām būtu jāatsakās no sev piešķirto maksājumu daļas, lai vairāk sanāktu Austrumeiropai. Lielbritānija šo ekonomisko sakarību labi izprot un ir pat ar mieru to akceptēt, bet Dienvideiropa acīm redzami pat dzirdēt neko tādu nevēlas. Savukārt grieķi vispār dzīvo ar pārliecību, ka naudas rašanās avots ir tipogrāfija kādā citā Eiropas valstī.
Citiem vārdiem sakot, mutiski ES valstis ir par jau minēto jēdzienu «vairāk Eiropas», bet darbos atbalsta principu, ka ES ir domāta tāpēc, lai būtu pēc iespējas lielāks tirgus saražotās produkcijas noietam. Jācer, ka Latvijas valdībai būs pietiekami stingrs mugurkauls, lai vajadzības gadījumā tiešām izmantotu savas veto tiesības un netiktu pieņemts mūsu valstij neizdevīgs ES budžets – vinnētāju un zaudētāju loģika, plānojot finansējumu nākamajam periodam, mums vairs neder!
