Šveiciešu ksenofobija var radīt ne tikai ekonomiskas sekas, imigrācijas referenduma balsojums var stiprināt nacionālos uzskatus arī citās Eiropas valstīs.
Ar šveiciešu imigrācijas referenduma balsojumu, kas paredz imigrācijas kvotu atjaunošanu Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem, nākamo trīs gadu laikā vispirms būs jātiek galā Šveices valdībai. Taču, plašāk ņemot, šis referenduma iznākums ir vērā ņemams signāls visai Eiropai, kur dominē Eiropas Savienības brīvas preču un cilvēku pārvietošanās idejas globalizācijas garā.
Runājot par pašu Šveici – šī valsts dzīvo no imigrantiem. Tās iedzīvotāju skaits kopš 1970. gada ir dubultojies tieši pateicoties imigrācijai. Tas nozīmē drošas pensijas un ekonomisko izaugsmi, jo pusi no valsts iekšzemes kopprodukta rada tieši tur dzīvojošie ārzemnieki. Šveicei pašai arī nepietiek vietējo darbaroku, lai nodrošinātu valsts veiksmīgu attīstību. Tas nozīmē to, ja Šveice akceptētu to 50,34% referenduma dalībnieku gribu, kas prasīja ārzemnieku kvotu atjaunošanu, tā pati iešautu sev kājā. Nemaz nerunājot par to, ka tā Šveice izpelnītos arī citu valstu ekonomiskās sankcijas. Viens piemērs tam jau ir – elektrības pārrobežu tirdzniecības ieceres ar ES pašlaik ir iesaldētas, kas bija Eiropas Komisijas reakcija uz Šveices referenduma balsojumu. Arī Vācijas ārlietu ministrs Šteinmeiers jau rādījis bargu vaigu un bildis, ka Šveice attiecībā uz ES nevarēšot nodarboties ar «rozīņu izlasīšanu no pīrāga», turpinot izmantot Eiropas vienotās sistēmas patīkamās lietas un izvairoties no mazāk patīkamajām, ar ko saprotams ieceļotāju pieaugums no ES valstīm ar zemāku labklājības līmeni. Taču ne tikai. Šveiciešiem neesot arī vēlēšanās palielināt Šveicē dzīvojošo vāciešu skaitu, kuru daudzums sasniedzis jau 92 tūkstošus, tāpat arī vairāk itāļu šveiciešiem nevajagot, kas iecienījuši šīs valsts dienvidus. Atceļot ārzemnieku kvotas, šveicieši bija rēķinājušies ar 8000 ārzemniekiem gadā, bet realitātē šīm pieticīgajām aplēsēm nācies pievienot vēl vienu nulli. Tādi argumenti kā iebraucēju radītais lēto dzīvokļu un darba vietu trūkums noskaņojuši šveiciešus arvien negatīvāk pret ārzemniekiem. Interesanti, ka visnegatīvākie pret ārzemniekiem bijuši tieši to Šveices kantonu iedzīvotāji, kur imigrantu ir vismazāk, bet Cīrihes, Ženēvas un Bāzeles iedzīvotāji, kur ārzemnieki koncentrējas visvairāk, balsojuši pret ierobežojumu atjaunošanu. Šis Šveices referenduma iznākums īpaši nozīmīgs arī ar to, ka var stiprināt citu Eiropas valstu nacionāli noskaņoto spēku pozīcijas, turklāt tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jāsaka, ka nacionālās idejas vairākās Eiropas valstīs ir gana spēcīgas jau tagad – tās atbalsta, piemēram, ap 25% franču un 22% itāļu. Arī Lielbritānijā arvien vairāk iesakņojas vēlmes samazināt tur iebraucošo aziātu skaitu.
Par iespējamu «mēru pieņemšanu» pret Šveici izteicies Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss. Tam varētu sekot arī starptautisko organizāciju reakcija – vairāk nekā 100 no tām par savu bāzes vietu izvēlējušās tieši Ženēvu. Tāpat šāda šveiciešu nostāja varētu ietekmēt tūrismu, jo cilvēki varētu uzskatīt: kāpēc mums jābrauc atpūsties uz ārzemniekiem nedraudzīgu valsti, kas turklāt nebūt nav lēta. Nenoliedzams arī fakts, ka Šveice nevar atļauties atteikšanos no tik svarīga noieta tirgus kā Eiropas Savienība. Piemēram, tikai viena Vācijas federālā zeme Bādene-Virtemberga ar saviem 10 miljoniem iedzīvotāju iepērk no Šveices vairāk preču nekā visas ASV kopā. Ņemot vērā visus šos apstākļus, tiek lēsts, ka Šveices valdība, visticamāk, radīs kompromisu un izdomās kaut kādas normas, lai «vilks būtu paēdis un kaza dzīva». Taču kopumā globalizētajā pasaulē Šveices balsojums radījis gana daudz nopietnu pārdomu, arī par to, cik veiksmīgi vispār strādā referendumu demokrātija.