Pirms galīgā lēmuma par Latvijas nacionālo aviokompāniju AirBaltic ir nepieciešams sagaidīt auditoru slēdzienu par šīs kompānijas līdzšinējo darbību
Kaislības ap Latvijas nacionālo aviokompāniju AirBaltic nebeidz virmot, un kā gan savādāk, ja teju katru dienu publiski parādās jauni fakti par to, kā patiesībā ir strādājusi šīs kompānijas valde, padome un arī AirBaltic akciju turētāja – Satiksmes ministrija. Bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss DB Uzņēmēju klubā norādīja, ka nekad vēl kāda investora piesaistes process Latvijā nav bijis tik caurspīdīgs un sabiedrībā plaši diskutēts kā iespējamā Ralfa Dītera Montāga Girmesa ienākšana AirBaltic. Ar vārdu «caurspīdīgs» gan varētu saprast, ka, pateicoties pieejamai informācijai, sabiedrībai beidzot kļūtu skaidrs, kāpēc valdība vēlas aviokompānijai piesaistīt tieši šo investoru, kura līdzšinējā darbība ir bijusi cieši saistīta ar Krieviju. Taču noticis gluži pretējais – nopludinātie ierobežotas pieejamības dokumenti tikai palielina bažas par to, uz kādiem pamatiem šī investora piesaiste notiek, un to, ka patiesībā mēs tiekam ievilināti kaut kādās lamatās, kas mums vēlāk var smagi atspēlēties.
Nenoliedzami, ieguvēji ir tie, kas no šīs investora piesaistes saņems starpniecības procentus, bet Latvijas sabiedrībai, tātad potenciālajiem AirBaltic pasažieriem un arī līdzfinansētājiem (jo AirBaltic jau ir ieguldīta Latvijas nodokļu maksātāju nauda) turpina pieaugt aizdomas, ka līdz ar šo investoru Latvijā tiks ieviestas krievu Sukhoi Superjet 100 lidmašīnas, ar kurām neviena Rietumeiropas aviokompānija līdz šim nav vēlējusies lidot. Ieviešot AirBaltic flotē šādas lidmašīnas, ir jāraizējas ne tikai par iespējamu rietumvalstu noteikto embargo pārkāpšanu, bet arī par tālāku AirBaltic pasažieru skaita kritumu un to, ka šis solis būs nopietns šķērslis AirBaltic stratēģiskā investora piesaistē.
Saeimai gan vēl ir jābalso par valsts līdzieguldījumu AirBaltic 80 miljonu eiro apmērā, tomēr, manuprāt, ņemot vērā šī darījuma skandalozo fonu un aizdomas, kas pašlaik krīt arī pār kompānijas menedžmentu, būtu jāsagaida neatkarīga auditora slēdziens par aviokompānijas līdzšinējo darbību. Vajadzētu skaidri saprast, kam ir izmantoti tie vairāk nekā 100 miljoni eiro, ko valsts jau ir ieguldījusi AirBaltic. Ja kompānijas peļņa ir gūta uz valsts veikto iemaksu rēķina, tad tā nav nekāda peļņa. Nevar arī aizmirst, ka aviokompānijai ir izveidojies ievērojams parāds lidostai Rīga. Noskaidrojot to, kā tad īstenībā šī valstij piederošā kompānija pēdējos četrus gadus strādājusi, varētu atbildēt uz jautājumu, vai tiešām valstij šobrīd šajā uzņēmumā vēl ir jāiegulda nauda? Ja ir jāiegulda, tad vai pie šiem nosacījumiem un menedžmenta? Bez nepārprotami pozitīva auditoru slēdziena tālāka valsts naudas ieguldīšana, manuprāt, ir politiķu bezatbildība Latvijas nodokļu maksātāju priekšā un stiprina aizdomas par to, ka Latvijas valdība ir tikai raustāmas lelles dažu nekaunīgu rausēju interesēs.