Cukura cenas ir piedzīvojušas būtisku kāpumu ne tikai kaimiņvalstī Igaunijā, kur nupat tika ieviests eiro, bet arī tepat Latvijā.
It kā jau iemesli šādai situācijai ir vairāk vai mazāk skaidri. Eiropā, valdot cukura deficītam, tā cenas biržā aug, ko veiksmīgi izmanto spekulanti, turklāt nevis vietējie, bet gan starptautiskā līmenī spēlējoši darboņi.
Konkurences padome uzskata, ka šādā situācijā Latvijai vajadzētu Briselē iestāties par robežas atvēršanu to valstu cukura ražotājiem, kuras neietilspt Eiropas Savienībā (ES). Šāda scenārija īstenošana, protams, būtu apsveicama, jo radītu veselīgu konkurenci ES cukura ražotājiem un tirgotājiem, tādējādi labvēlīgi ietekmējot arī tā cenu. Tomēr būsim objektīvi. Ko gan Latvija varētu panākt cīņā ar lielajām Eiropas korporācijām, kas lobisma stratēģiju ES institūciju gaiteņos ir izkopušas līdz sīkumam?! Tiesa, šajā gadījumā derētu vienreiz atcerēties, ka Latvijai ir savs pārstāvis Eiropas Komisijā Andris Piebalgs, kurš tad arī varētu atcerēties, kura valsts viņu ir virzījusi, un sākt lobēt tās intereses. Jebkurā gadījumā ir skaidrs - mēs varam cukura cenu kāpumu uzskatīt par objektīvu vai subjektīvu parādību, taču ietekmēt starptautiskos procesus nekad nav bijis un diez vai kādreiz būs mūsu spēkos.
Tāpēc nevajag skatīties tik tālu pāri robežām, bet gan paraudzīties, kas notiek pašu mājās. Varētu neuztraukties par tiem patērētājiem, kas cukuru izmanto pāris karotīšu piebēršanai pie ikrīta kafijas, tējas vai arī ievārījuma uzvārīšanai. Taču diemžēl minētie procesi nelabvēlīgi ietekmē vietējo ražošanu. Proti, Latvijas saldumu ražotāji atzīst, ka eksportēt savu produkciju, piemēram, uz Vāciju, kas, starp citu, arī ir ES valsts, kļūst arvien grūtāk. Vienkārši vācieši nesaprot, kā var būt, ka Latvijā tik dramatiski aug cukura cenas, ja Vācijā nekas tāds nenotiek.
Protams, nav izslēgts, ka saldumu ražotāji Vācijā un vienā otrā citā valstī ir spējuši savlaicīgi iepirkt cukuru par zemākām cenām tik lielā vairumā, ka vēl kādu laiku spēj strādāt, izmantojot šīs rezerves. Tomēr uzmanību der pievērst arī tam, kā šajā jomā darbojas Latvijā strādājošie cukura vairumtirgotāji. Respektīvi, lielās cenu starpības ES ietvaros ļauj domāt, ka, izmantojot par ieganstu starptautiskās tendences un tamlīdzīgus procesus, nopelnīt mēģina arī šie vairumtirgotāji, nosakot lielāku cenu, nekā būtu nepieciešams. Nav žēl, ja kādā jomā strādājošiem uzņēmumiem pat krīzes laikā izdodas tikt pie labiem ienākumiem. Tomēr te būtu jāapsver divi būtiski aspekti.
Pirmkārt, tādējādi cieš vietējā pārtikas ražošanas sfēra. Jāņem vērā, ka katra valsts (īpaši tas izpaužas krīzes periodā) rūpējas par savu ražotāju interesēm, un Latvijai būtu jāseko šiem piemēriem.
Otrkārt, ja reiz cukura nozare ir viena no īpaši uzraugāmajām jomām ES, tad arī Latvijā valsts līmenī būtu vērts pievērst uzmanību tam, lai uzņēmējdarbība šajā jomā notiktu korekti un atbilstoši visas tautsaimniecības interesēm.