Savulaik uzsāktā mūzikas industrijas cīņa par to, lai no zināmas naudas summas šķirtos katrs, kam ienācis prātā ārpus savas mājvietas klausīties skaņdarbus, kļūst arvien interesantāka un principā var teikt, ka tā palielina apgriezienus.
Proti, tā vien izskatās, ka ir atsevišķas nozares, kam tā dēvētie autortiesību aizstāvji ir gatavi piekāpties, turklāt ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī. Šajā gadījumā runa ir par iespēju, ka organizācija AKKA/LAA, respektējot starptautisko praksi, varētu samierināties, ka maksa par mūzikas atskaņošanu netiktu prasīta no zobārstniecības kabinetiem.
Visu cieņu starptautiskajam zobārstu lobijam, kam acīm redzami ir izdevies pierādīt - brīdī, kad cilvēkam zobs sāp tā, ka gribas rāpties pa sienām, viņš nemēģina noskaidrot, kurā no pilsētas zobārstniecībām gan varētu tikt atskaņotas, piemēram, Nikolaja Puzikova izpildītās dziesmas. Protams, absurds ir pats fakts, ka no jebkura uzņēmuma ir vēlme piedzīt naudu par to, ka tas savās telpās atskaņo mūziku, par kuras ierakstu reiz jau ir samaksāts. Taču, ja jau reiz ir sākusies dalīšana nozarēs, izskatās, ka perspektīvā mums šajā jomā būs iespēja dzirdēt vēl ne mazums jaunumu. Redz, gadījums ar zobārstiem var kalpot kā precedents, uz kuru balstoties, sev līdzīgus nosacījumus var mēģināt panākt arī citās sfērās strādājoši uzņēmēji, un, taisnību sakot, pareizi darīs. Piemēram, ar ko gan zobārstniecības kabineti ir privileģētāki par tiem, kuros strādā ginekologi, psihiatri vai ķirurgi? Var iet vēl tālāk un pamatoti jautāt - kāpēc gan zobārsts kabinetā drīkst klausīties savu iecienīto mūziku, bet mežā strādājoša harvestera operators savā kabīnē - ne? Par zobārstiem vēl var teikt, ka viņi tādējādi mēģina izklaidēt jau tāpat ne īpaši laimīgos pacientus, bet harvestera vadītājs? Nu, nesāks taču neviens apgalvot, ka priedes var apstrādāt labāk, ja fonā skan - še, kur līgo priežu meži...
Tāpat jāpievērš uzmanība apstāklim, ka viennozīmīgi daudz labākā situācijā šobrīd ir tie uzņēmumi, kuru darbavietas nav orientētas uz apmeklētāju pieņemšanu. Ieejot, piemēram, frizētavā, policijas darbinieki vai tā dēvētie autortiesību aizstāvji uzreiz var konstatēt, ka tur tiek atskaņota mūzika, palūgt parādīt dokumentu, kas apliecinātu, ka attiecīgais maksājums ir veikts, kā arī parūpēties par noteiktām sankcijām gadījumā, ja prasītais «papīrs» neatrodas. Savukārt pavisam citādāka situācija ir kompānijām, kur minētie kontrolētāji iekšā var tikt tikai pēc uzaicinājuma.
Kā redzams, jārunā ir ne tikai par to, ka absurdi ir prasīt samaksu par to, par ko reiz jau ir samaksāts, bet arī pati iekasēšanas sistēma ir stipri vien nepilnīga. Vienkārši sakot, maksā tikai tie, kuri «iekrīt» vai arī paši labprātīgi piesakās, labi saprotot, ka tik un tā nāksies maksāt. Un vēl... Lai kādas diskusijas par šo tēmu būtu, tā arī nav atbildēts - kurš īsti gūst komerciālu labumu no mūzikas atskaņošanas bērēs...