Kopš neatkarības atgūšanas, Latvija ir piedzīvojusi daudz dažādu reformu (lai cik lielā mērā šis jēdziens arī būtu nonivelēts), un viena no tām skāra valsts iedzīvotāju dzīvesvietas deklarēšanas principus.
Proti, tika ieviesta sistēma, ar kuras palīdzību gan valstij, gan pašvaldībām katrs iedzīvotājs būtu aizsniedzams. Atbilstoši deklarētajām dzīvesvietām arī varēja organizēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanas, sociālās aprūpes sistēmas nodrošināšanu, medicīnas pakalpojumu sniegšanu un daudz ko citu. Tāds bija mērķis, un jāteic, ka vismaz sākotnēji šī sistēma vairāk vai mazāk sevi attaisnoja. Protams, jau no paša sākuma likumdošanas līmenī nebija pievērsta (un joprojām nav) nekāda uzmanība tam, kā fiziski notiek pats deklarēšanās process. Rezultātā jebkurš Latvijas iedzīvotājs var piedeklarēties jebkurā adresē, pašam konkrētā mājokļa īpašniekam to pat nenojaušot. Vienīgais publiski zināmais gadījums, kad personai nav izdevies deklarēties svešā īpašumā bez atļaujas, ir saistīts ar savulaik veiktu eksperimentu, mēģinot «pierakstīties» eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai piešķirtajā dzīvoklī.
Savukārt šobrīd par totāli izgāzušos ir uzskatāms arī sākotnējais mērķis attiecībā uz iedzīvotāju aizsniedzamību, balstoties uz deklarēto adresi, un par to ir parūpējušās tieši pašvaldības. Faktiski jau zināmu laiku notiek pašvaldību cīņas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) naudu, bet spilgtākie piemēri šajā jomā droši vien ir Jūrmala un Rīga. Jūrmalas darbības princips ir visnotaļ vienkāršs – deklarē savu dzīvesvietu pie mums un dabūsi nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) atlaidi! Ņemot vērā, ka Jūrmalā NĪN veidā nākas maksāt lielas summas, tur esošo mākjokļu īpašniekiem šādas atlaides ir būtiskas. Tādējādi nereti cilvēki, kuriem ir māja Jūrmalā un dzīvoklis kaut kur citur, labprāt deklarējas kūrortā, par dāsnākajiem NĪN maksātājiem šajā pašvaldībā automātiski padarot ārvalstniekus, kuri šeit iepirkušies apmaiņā pret uzturēšanās atļaujām Latvijā.
Ievērojami plašāka fantāzija ir izrādījusies Rīgas domes vadībai... Redz, Jūrmalā deklarēties tiek stimulēti cilvēki, kuriem tur vismaz kaut kas pieder, un tas nekas, ka kūrorta mājoklī konkrētā persona pavada varbūt divus trīs mēnešus gadā. Savukārt Rīga, pieņemot lēmumu, ka galvaspilsētā nedeklarētajiem cilvēkliem sabiedriskais transports no nākamā gada maksās divreiz vairāk, faktiski stimulē pat to iedzīvotāju deklarēšanos šajā pašvaldībā, kuriem tajā nekas nepieder un kuri tur nekad nav dzīvojuši. Stāsti, ka Rīgas domnieki rūpējoties par iedzīvotāju interesēm, šajā gadījumā ir viens no lielākajiem blefiem Latvijas politdzīves vēsturē – te ir tikai un vienīgi tā dēvēto pilsētas tēvu cīņa par IIN naudu.
Rezultātā Latvijā pārliecinoši tiek radīta situācija, ka liela daļa iedzīvotāju centīsies deklarēties nevis tur, kur viņi tiešām dzīvo, bet gan pašvaldībā, kas piesola lielākus bonusus. Un šāda vietvalžu rīcība jau liek domāt par nepieciešamību mainīt deklarēšanās sistēmu valstī kopumā.
