Latvijas gadījumā durvis atvērusī OECD nav bagāto valstu, bet gan labās prakses klubs. Ķeksītis ir, tagad jārīkojas, lai būtu arī jēdzīgi ieguvumi
Vai varam ticēt, ka ķeksītis par iesaukumu OECD būs kārdinoša ēsma investīcijām? Ja OECD patiešām atnesīs naudu, tad tās būs zināmas pretrunas ar pašreizējo dinamiku ārvalstu investīciju jomā, kas vairāk izskatās pēc kabatas, kurā palikusi tikai sīknauda, bet par šo situāciju DB jau ir nenogurstoši vēstījis iepriekš. Šoreiz vērts paskatīties no citas puses. Arī Sprīdīša emocijas, nonākot karaļnamā, bija divējādas.
Prieks jau bija, ka princesi var skatīt savām acīm, bet, labāk iepazīta, tā palika tikai par smuku sejiņu bez nozīmīga satura. Dzīšanās pēc dalībnieces statusa Latvijai bija kļuvusi par gandrīz pašmērķi, kas pat bija uzsācis patstāvīgu dzīvi ārpus reālajiem ieguvumiem, ko Latvija varētu saņemt vai nesaņemt no atrašanās «izredzēto» valstu lokā. Kā tablete, kuru ieņemot, pagaistu visas ekonomikas ligu un politikas vēdergraižu nomocītā valsts ķermeņa problēmas, sapnis par OECD ļāva grimt uz gaišo nākotni vērstās fantāzijās.
Jācer jau, ka mūsu valsts nebūs tikai piesiets šunelis pie lepna lielveikala durvju portāla, kam atvēlēts malā gaidīt, kamēr kungi iepērkas. Ir jau arī tādi ļaudis, kas atļauj mazajiem brāļiem sēdēt pie viesību galda.
Tā kā OECD turpmāk mūsu valsti iekļaus savos analītiskajos pētījumos un tautsaimniecības nozaru politikas pārskatos, jācer, ka tā nebūs kārtējā vieta, kur atrasties līderos no apakšpuses. Pat tad, ja «šiem pētījumiem ir augsta ārvalstu investoru, starptautisko finanšu institūciju un uzņēmēju uzticība», no tā maza jēga, ja varēsim sevi parādīt tikai kā sliktākos no nosacīti labajiem vai nabagākos no bagātajiem. Un jācer, ka turpmāk cīņa pret korumpantiem sekmēsies labāk, jo godīgie ierēdņi vienkārši skaļi izkliegs četrus organizācijas abreviatūras burtus, lai korupcijas rēgs, iežmiedzis asti kājstarpē, mestos laukā no viena vai otra augsta ranga kabineta vai vismaz rotētu pa kabinetiem. Arī tiesiskums, cerams, no iestāšanās fakta iztaisnos ilgstoši pēc vajadzības locīto muguru, jo, redz, mēs taču esam prestižajā klubā. Pašlaik skaidrs ir vienīgi tas, ka ir daudz cerību.
Protams, nevar nenovērtēt paveikto, ko stimulējušas OECD sniegtās rekomendācijas. Tās mīļi saucām par mājasdarbiem, piemēram, steidzot veikt pavasara tīrīšanu Valsts ieņēmumu dienestā. Kopumā tiekšanās iestāties organizācijā atklāja spēju ne tikai atzīt savas kaites, bet arī rīkoties apbrīnojami aktīvi.
Ja pēc «pirmā semestra» beigām mājasdarbu pildīšanu nemetīsim pie malas un solītie ieguvumi sakritīs ar taustāmajiem, tikai tad varēsim uzsist sev uz pleca, ka vēl vienu nozīmīgu attīstības pakāpienu mūsu valsts ir spējusi pievarēt. Jācer (jau atkal), ka valsts pārvaldes latiņas pārvietošana augstāk neļaus tai pāri tikt vecajai, pelēcīgajai šmucei, kas gan var izplūst arī pa apakšu. Jāsecina, ka statuss būs, bet cīņa ar vecajām problēmām diemžēl turpināsies.