Jau kopš brīža, kad Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdība izšķīrās par PVN likmju palielināšanu līdz 21%, nerimst runas, ka šāds solis ir bijis pārsteidzīgs, ekonomiski neizsvērts, turklāt būtiski mazina Latvijas uzņēmēju konkurētspēju atsevišķās nozarēs.
Šobrīd varētu šķist, ka vismaz daļas uzņēmēju kritiskie izteikumi par pārāk augsto PVN ir sasnieguši politiķu ausis. Proti, Saeimā tiek virzīts jautājums par PVN samazināšanu tūrisma nozarei līdz 10%. Nav šaubu, ka šāds solis uzlabotu tūrisma nozarē strādājošo kompāniju situāciju, tomēr notiekošais šajā jomā liek aizdomāties par to, cik atbildīgi Latvijā tiek veidota nodokļu politika.
Pēdējā laikā arvien vairāk dažādi finanšu speciālisti, kā arī politiķi izsakās par nepieciešamību reorganizēt nodokļu politiku valstī kopumā, lielāko sloga daļu pārceļot no tā saucamajiem darbaspēka nodokļiem uz pārējiem maksājumiem, tādējādi stimulējot ekonomiku. Diemžēl šajā jomā sekmes Latvijā ir aptuveni tādas pašas, kā ar strukturālajām reformām — visi runā, ka vajag, bet realitātē mēs saņemam histērisku, nepārdomātu izdevumu griešanu un nodokļu likmju celšanu. Nav redzēts kaut viens nopietns pētījums, ka PVN samazināšana tieši tūrisma nozarei varētu dot izšķiroši pozitīvu stimulu Latvijas ekonomikai kopumā. Vienkārši sakot, rodas jautājums, kāpēc gan tik aktīvi tiek lobēts jautājums par PVN samazināšanu tūrismam, nevis, piemēram, pārtikai, medicīnai, mašīnbūvei vai kam citam?
Atbilde varētu būt vienkārša... Nav noslēpums, ka šā jautājuma virzītāja Saeimā ir Aināra Šlesera vadītā LPP/LC, kas ir opozīcijas partija, tomēr atbalstīja koalīciju balsojumā par pilnvarojuma piešķiršanu Valda Dombrovska (JL) valdībai parakstīt sadarbības memorandu ar starptautiskajiem aizdevējiem — Eiropas Komisiju un SVF. Tātad sanāk, ka šeit runa ir nevis pa rūpīgi izsvērtu rīcību kopējās ekonomiskās situācijas uzlabošanai, bet gan sava veida maiņas monētu. Tiesa, politikā vienmēr lielākos bonusus ir saņēmis tas, kam ir labākās lobisma iespējas «augšējos plauktos». Un tā vienmēr arī būs. Tomēr šis princips nedrīkst tikt attiecināts uz tādu svarīgu jomu kā nodokļu politika.
Ir skaidrs, ka dažādi nodokļi un to likmes Latvijā ir tikušas pieņemtas nepārdomāti, un izmaiņas šajā jomā ir nepieciešamas, turklāt pietiekami operatīvas un efektīvas. Taču šajā jomā ir jāstrādā, domājot ilgtermiņā. Ir jāizanalizē, kuriem nodokļiem likmes ir jāmaina, kas ir jāapliek ar nodokli, bet kas no tā jāatbrīvo. Galvenais — šis process ir jāveic kompleksi un atbilstoši viesas tautsaimniecības interesēm, nevis tikai mēģinot vienas nakts laikā apmierināt starptautisko aizdevēju prasības, vai arī padarot šo jautājumu par politiskās vienošanās objektu, uz kura rēķina kāds var panākt sev labvēlīgu balsojumu kādā citā jautājumā. Mūsu amatpersonām ir beidzamais laiks saprast, ka valsts nodokļu politika un visā pasaulē slavenā spēle Monopols nav gluži viens un tas pats.
.jpg)
