Lielo legālo algu saņēmējus diskriminējošā likumdošanas norma piedzīvojusi fiasko, bet varas greizā valsēšana ar solidaritātes nodokli meklē jaunus ritmus
Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Atsperoties uz šiem teikumiem Satversmē, valdības sociālie partneri uzstāj uz solidaritātes nodokļa atcelšanu. Kopš tā pieņemšanas biezējušie neapmierinātības dūmi liecina, ka nodokļa īsais mūžs ved uz atteikšanos no tā vai, kas ir ticamāk, kādām tā modifikācijām. Solidaritātes nodokļa likums pompozi stājās spēkā tikai šā gada 1. janvārī, kad bija guvis Saeimas atbalstu. Praktiskā dzīve uz delnas izlika faktus par tā jēdzīgumu. Uzņēmēju peltā nodokļa iekasēšanas plāns nepildās, kā cerēts, un līdz ar tā ieviešanu nodokļa maksātāju skaita profilam atbilstošo personu skaits, pēc Finanšu ministrijas apkopotās informācijas, sarucis par 20% (pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras datiem – pat par 30%), tā saņēmējiem meklējot un atrodot iespēju uz galvas uzmesto nodevu apiet. Valsts vara radīja jauno nodokli kā iespēju ar kuplāko algu saņēmēju piežmiegšanas palīdzību īstenot kārtējo valsts maka brutālu pildīšanu uz kāda kabatas rēķina jebšu, ietērpjot valdības leksikai piemērotākos vārdos, veikt valsts budžeta ieņēmumus palielinošos pasākumus.
Viens no finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas ierosinājumiem ir šo nodokli padarīt par sociālo nodokli, «lai tā maksātāji varētu saņemt arī kādu labumu». Tomēr nav lielas nozīmes tam, kādā vārdā šo maksājumu nosaucam. Patirinām burvju nūjiņu un solidaritātes meslus varēsim pārsaukt par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, sašūpinot sociālo iemaksu griestus, pēc kuru sasniegšanas iemaksas vairs nav jāveic (pašlaik tie ir 48,6 tūkst. eiro gadā vai 4 tūkst. eiro mēnesī). Kā zināms, var vēzi stumt no viena maisiņa otrā, vēzis paliks tas pats. Sauc nodokli, kādā vārdā gribi, jāmaksā būs tik un tā. Nevar nepiekrist ministres atziņai, ka līdz ar nodokļa ieviešanu mazinājusies uzņēmēju uzticība valstij.
Nodoklis tā arī neradīja pārliecību, ka likuma autori ir sagatavojuši pārdomātu regulējumu, kam loģiskas sekas bija biznesa cilvēku izmantotā iespēja to apstrīdēt. Uz to aicināja arī uzņēmēju organizācijas, kas pamudināja virkni uzņēmēju vērsties Satversmes tiesā ar iesniegumu par nodokļa atcelšanu un iekasētās naudas atmaksu. Vien kopš gada sākuma darbinātais naudas iekasēšanas instruments liek domāt, ka nodokļu sistēmas galvenā funkcija ir būt kārai mutei, kas piesūcas pie katra eiro biznesa un darbaspēka kabatās. Turklāt neiepriecina pelēko mākoņu pamale, jo valsts budžetā līdz šim ieņemts mazāk, kā cerēts, – Finanšu ministrijas dati par nodokļu ieņēmumu izpildi rāda, ka vairākos nodokļos iekasēts mazāk par plānoto un par pērn ieņemto. Jācer, ka tas pārlieku «radoši» nestimulēs valdības smadzeņu centru, kas atbild par nodokļu politiku. Par saprātīgu nodokļu politiku.