Padomju gados ierasta bija prakse, kad dzīvojamos masīvos pie ziņojumu dēļa reizi mēnesī tika piestiprināti saraksti ar to īrnieku vārdiem, kuri bija atļāvušies laikus neveikt komunālos maksājumus. Tas tika darīts ar mērķi, lai nemaksātāji sakaunētos no kaimiņu nosodošajiem skatieniem, it kā nevainīgajām replikām par parazītismu utt., un jau nākamajā dienā skrietu maksāt.
Neatkarīgas valsts laikā šāda sistēma tika pārtraukta, atzīstot to par neatbilstošu cilvēktiesībām. Nu izskatās, ka Latvijas valsts var pie tās atgriezties, bet nu jau plašākā mērogā. Runa ir par Finanšu ministrijas ieceri veidot publisko nodokļu parādnieku datu bāzi, iekļaujot tajā personas, kuru parādi pārsniegs 100 latu. Nenoliedzami gribētos redzēt visus, kuri tiešām nemaksā, lai gan jau tagad ir skaidrs, ka Andreja Upīša Zaļās zemes biezums šā saraksta priekšā nobālētu un izskatītos teju pēc skolēna burtnīcas. Tomēr šeit ir viena otra problēma, par kuru, iespējams, Finanšu ministrija nav diez ko aizdomājusies.
Kas tad veido nodokļu nemaksātāju slāni? Vieni nemaksā, jo vienkārši nav, ko maksāt. Tātad šādu personu dēļ minētā saraksta veidošanai nav jēgas, jo tāpēc jau nemaksātājam naudas vairāk nekļūs. Otri principā ir likumpaklausīgi nodokļu maksātāji, kuri noteiktu laika periodu nav veikuši maksājumus, piemēram, nepiekrītot noteiktajiem uzrēķiniem un izvēloties tiesāšanās ceļu. Šādām personām svarīgāk ir panākt savu taisnību, nevis uztraukties par to, kurā sarakstā tās atrodas vai neatrodas. Trešie, protams, ir lielāka vai mazāka izmēra shēmotāji, no kuriem lielai daļai jau tagad vārdi ir zināmi. Un, kā liecina vismaz līdzšinējā pieredze, šādas personas tikai pasmaida ūsās par tamlīdzīgām aktivitātēm. Protams, ir vēl arī ceturtā nemaksātāju kategorija, bet tai varētu piemērot vienu apzīmējumu - «par viņiem VID pat nenojauš». Tātad nav izslēgts, ka publiska parādnieku saraksta izveide drīzāk būtu zināms šovs Latvijas iedzīvotājiem, nevis efektīvs instruments pelēkās ekonomikas apkarošanai.
Šāda saraksta izveidei var rasties kāds blakusefekts, kas valstij ne tikai nedos ekonomisku labumu, bet gluži otrādi - radīs vēl lielākas izmaksas. Jāņem vērā, ka būs pietiekami daudz gan juridiskās, gan arī fizisko personu, kas iekļaušanu šādā sarakstā uzskatīs par neatbilstošu realitātei, prettiesisku utt. Un, kā jau šādos gadījumos tas notiek - vērsīsies tiesā, prasot noteiktu kompensāciju par radīto morālo kaitējumu. Ja šādas personas tiesā zaudēs, šo procesu varēs uzskatīt vienīgi par kārtējo pilīti Latvijas tiesu sistēmas pārslogošanas procesā. Savukārt, ja tās uzvarēs, kompensācijas nāksies «samest» nodokļu maksātājiem. Nevar noliegt, ka Latvijā ir nepieciešams veikt pasākumu kompleksu, kas ļautu samazināt pelēkās ekonomikas īpatsvaru, taču priekšlikumiem šajā jomā jābūt racionāliem, nevis absurdiem un reizēm pat smieklīgiem. Pirmām kārtām ir jāpārskata un jāreformē pati nodokļu politika valstī, kā arī jāefektivizē VID strādājošo speciālistu darbs, nevis jādomā par dažādu sarakstu veidošanu.