Beidzot pilnasinīgam monetārajam eksperimentam ļaujas Eiropas centrālie baņķieri; mērķis paliek reģiona ekonomikas atveseļošana
Eiropas Centrālā banka (ECB) šomēnes paziņojusi, ka oktobrī sāks īstenot ar aktīviem nodrošināto vērtspapīru uzpirkšanas programmu jeb ABS programmu. Līdz ar to skaidrs – ECB uzskata, ka situācija eirozonas tautsaimniecībā ir tik draņķīga, ka tai var turpināt palīdzēt tikai ar eiro drukāšanu. Lai gan sīkākas ECB likviditātes radīšanas detaļas tiks publicētas vien oktobrī, pagaidām ir noprotams, ka ECB no reģiona finanšu iestādēm ABS ietvaros uzpirks vērtspapīrus, kuri nodrošināti ar banku izdotajiem aizdevumiem (kredītkaršu parādiem, arī hipotekārajiem aizdevumiem utt.). Tiek lēsts, ka šī programma varētu būt 500 miljardu līdz viena triljona eiro apmērā.
Pagaidām vēl notiek strīdi par to, vai ECB jauno programmu var vai tomēr nevar saukt par kvantitatīvo mīkstināšanu, jo tās gadījumā it kā būtu jāpērk valdības obligācijas. Tiesa gan, diez vai programmai, kas paredz no bankām par jaunizdomātu naudu izpirkt citāda veida vērtspapīrus, vajadzētu censties domāt kādu jaunu specifisku nosaukumu. Šobrīd ECB amatpersonas ļāvušas noprast, ka drīzā nākotnē nav izslēgta arī valdības obligāciju iegāde, kas atmestu jebkādus strīdus par to, vai ECB naudas drukāšana atbilst kvantitatīvās mīkstināšanas definīcijai. ECB no šāda nosaukuma galvenokārt izvairās tādēļ, lai netracinātu vāciešus.
Ja mēs malā noliekam pārspriedumus par to, kāds tieši ir nosaukums šobrīd izziņotajiem ECB naudas drukāšanas pasākumiem, tad jāparunā par šīs programmas mērķi – naudas atbrīvošanu bankām, kuru tām savukārt vajadzētu izsniegt ekonomikas kreditēšanā. Tāpat Eiropas galveno baņķieru aktivitātes rezultātā zemāk, visticamāk, dosies eiro vērtība, kas palīdzēs reģiona eksportētājiem. Ļoti zemas vēl ilgi saglabāsies arī procentlikmes, kas nozīmē lētākus kredītus un mazākus maksājumus par jau esošajiem aizņēmumiem.
Kopumā diez vai vajadzētu baidīties no tā, ka ECB īsteno kādus pasākumus, kurus tautas valodā mēdz saukt par «drukāšanu». Tā būtībā ir sarežģītu mehānismu iedarbināšana ar mērķi atgriezt ekonomiku uz ilgtspējīgas izaugsmes takas. Tā kā eirozonas tautsaimniecība pārdzīvo ļoti ilgu savārguma periodu, tad arī zālēm vajag būt stiprākām un ar tradicionālo medicīnu nepietiek. Eiro bāzes likme jau rekordzema, bet eiro depozītu likme noteikta negatīva – tas, kas atliek riskēt un drukāt. Šobrīd nostiprinās pieņēmums, ka, neko nedarot, reģiona problēmas varētu tikai padziļināties, piemēram, eirozonas tautsaimniecība var ieslīdēt bīstamā deflācijas spirālē.
Redzam, ka tieši «drukāšanas» politika uz kājām ātrāk palīdzējusi nostāties gan ASV, gan Apvienotās Karalistes tautsaimniecībai. No hiperinflācijas, kuru agrāk vairāki ekonomisti minēja kā vienu no potenciālajiem naudas drukāšanas politikas rezultātiem, šajās valstīs nav ne miņas. ASV, piemēram, bezdarba līmenis noslīdējis līdz 6% atzīmei, kamēr eirozonā, kur ECB ilgstoši īstenojusi samērā konservatīvu monetāro politiku, tas ir gandrīz divas reizes augstāks.
Tādējādi redzam – ja šāda veida programmas īsteno gudri, rezultāts var būt tīri labvēlīgs. Tiek reanimēta ekonomiskā aktivitāte, un Eiropas ekonomikas atgūšanās nenoliedzami ir Latvijas interesēs, jo tas ir mūsu galvenais eksporta tirgus.
Protams, šādai ECB aktivitātei ir pretinieki un iestādes vadītājs Mario Dragi iepriekšējās bankas sanāksmes laikā parūpējās, lai lēmums par papildu pasākumiem ekonomikai nebūtu vienbalsīgs. Tas ir samērā bīstams signāls, jo iestādes efektīvai politikai ceļā var tikt likti sprunguļi. Var žēloties tie, kas pieraduši naudu krāt depozītos – noguldījumu likmes saskatāmā periodā, visticamāk, saglabāsies smieklīgi zemas. Tāpat balsi var pacelt tie, kas saka, ka atkal tiek palīdzēts bankām, kuras tāpat iedoto naudu nevis atliks kreditēšanai, bet ieguldīs tālāk, piemēram, valdību obligācijās vai akciju tirgū. Situācija ir pietiekami sarežģīta, jo pieejamā informācija liecina, ka bankām ar likviditāti problēmas īsti nav – pēc aizdevumiem nav dabīga pieprasījuma, jo Eiropas mājsaimniecības un uzņēmumi jau tā ir pārkreditējušies. Turklāt laiks, lai strauji kāpinātu kreditēšanu, nav pats labākais – ekonomika stagnē, draud iestāties deflācija, ir augsts bezdarbs utt.
Var piekrist tiem, kas saka, ka kopš iepriekšējās finanšu krīzes pasaules varenākās centrālās bankas iesaistījušās vēsturiski lielākajā monetārajā eksperimentā. Tā kā situācijai nav precedenta, tieši vēsture visu, kas bija labi un slikti no ECB drukāšanas politikas, saliks pa plauktiņiem. Pagaidām vairākums sliecas domāt, ka labo lietu būs vairāk nekā slikto.