Ja Karvas HES būtu piederējusi kādam Džonam vai Karlam, tad Latvijas valsts, visticamāk, varētu rēķināties ar kārtējo daudzmiljonu investīciju strīdu. Taču par vietējā uzņēmēja «apstrādāšanu» galvu sāpināt nav vērts.
Tāda varētu būt stāsta morāle par Latvijas valsts iestāžu attieksmi pret investoriem. Neiedziļinoties gadiem ilgušajā diskusijā par to, vai mazās hidroelektrostacijas (HES) uz Latvijas upēm ir spožums vai posts un vai tām vispār ir nākotne Latvijas enerģētikā, notikumi ap Karvas HES pēc būtības ir brīdinājums teju jebkuram investoram, kas Latvijā vēlas kaut ko būvēt.
SIA Patina īpašnieks Aldis Stūriška Karvas HES no iepriekšējiem īpašniekiem nopirka 2010. gadā ar jau 2002. gadā projektam izsniegtu būvatļauju, kuru atsevišķu darbu pabeigšanai nolēma pagarināt. Paņēmis bankā kredītu, uzņēmējs rēķinājās, ka 2011. gada nogalē Karvas HES, kā saka, strādās rūkdams. Lauku Atbalsta dienests (LAD) iebildumus necēla un būvatļauju pagarināja, bet, kā gadījās, kā ne, iejaucās vides organizācijas un apstrīdēja būvatļaujas pagarināšanu. Būtiski piebilst, ka netika apstrīdēta pati būvatļauja un arī pašā būvniecības procesā netika konstatēti pārkāpumi. Vienkārši izrādījās, ka pēc spēkā esošās likumdošanas LAD neesot drīkstējis būvatļauju pagarināt, tas bijis jādara citai institūcijai. Līdz ar to pēc vairākus gadus ilgušiem tiesu darbiem jau otrā Latvijas tiesu institūcija lēmusi par labu dabas draugu sūdzībai, būvatļaujas pagarinājumu atzīstot par nelikumīgu. Jāsaka, ka ap Karvas HES jezga tika sacelta patiešām skaļa – šī lieta maksāja amatu arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāram Aleksandram Antonovam, kurš it kā vienpersoniski esot lēmis par finansējuma piešķiršanu šim skandalozajam projektam. No A. Antonova perspektīvas gan notikumi izskatījušies citādi, viņš izplatījis paziņojumu par politisko korupciju un savu atstādināšanu no amata gatavojas apstrīdēt. Tomēr vislielākajos jaņos laikam gan palicis pats Karvas HES īpašnieks, kurš tāpēc vien, ka dažas iestādes nav zinājušas, vai ir tiesīgas izsniegt konkrētus dokumentus, ir spiests gadiem ilgi ciest zaudējumus un maksāt bankai par piešķirto kredītu.
Ja ņem pēc šī projekta analoģijas, kad būvatļaujas pagarināšanas apstrīdēšana notikusi īsi pirms objekta nodošanas ekspluatācijā un bez būvniecības projekta pārkāpumiem, tikai balstoties uz formāliem iemesliem, ka kādas valsts institūcijas labā roka nav zinājusi, ko kreisā dara, rodas pamatots jautājums, vai Latvijā vispār ir droši būvēt jebko? Ja nav būtiski arī tas, ka projekta sabiedriskā apspriešana notikusi vairāk nekā pirms 10 gadiem un vides draugiem toreiz iebildumu nav bijis, tad par kādu uzņēmēju tiesisko paļāvību Latvijā vispār var runāt, ja šādā veidā ir iespējams principā noraut jebkuru projektu? Varbūt kādam ienāktu prātā līdzīgā veidā piesieties arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Un ko tad? Jauksim bibliotēku nost? Skaidrs ir viens, ka investīcijas Latvijā ar šādu attieksmi neredzēt. DB ir daudz rakstījis par pēdējā laikā pret Latvijas valsti ierosinātajiem investīciju strīdiem, no kuriem vienu ir pieteicis bijušais airBaltic līdzīpašnieks, Vācijas pilsonis Bertolts Fliks, bet otru – spāņu vilcienu ražotājs CAF. Šīs ir lietas, kas valsts budžetam var izmaksāt daudzus desmitus miljonus eiro. Karvas HES gadījumā šāds scenārijs nav iespējams, jo objekts pieder Latvijas pilsonim, taču tas nenozīmē, ka vietējā uzņēmēja intereses būtu mazāk ņemamas vērā. Pašlaik uz Latvijas investīciju klimatu nopietni ārzemju investori raugās ar skepsi – pārāk daudz skandālu dzirdēts un pārāk maz reālu veiksmes stāstu, lai kādu pārliecinātu investēt tieši Latvijā. Domāju, ka problēmu ar bezatbildīgu investoru «piečakarēšanu» varētu risināt, ja atbildīgajiem ierēdņiem un amatpersonām par nodarīto skādi uzņēmējiem liktu maksāt pašiem no savas kabatas. Ja LAD darbinieki «nogulēja» faktu, ka būvatļaujas pagarinājumu nedrīkst izsniegt, tad lai par savu kļūdu arī paši HES īpašniekiem maksā.
