Rīdzinieku parādi par mājokli gada laikā ir pieauguši par trīs miljoniem latu jeb aptuveni par 11% – tādi ir oficiālie statistikas dati, kas, jāatzīst, neatspoguļo reālo situāciju šajā jomā ne galvaspilsētā, ne valstī kopumā.
Stāstot par to, cik miljonus patērētāji ik gadu nav samaksājuši par saņemto siltumenerģiju, nereti tiek piemirsts piebilst, ka runa ir par naudu, ko nav saņēmuši siltumapgādes uzņēmumi. Latvijā, kā zināms, kārtība ir tāda, ka daudzdzīvokļu namu iemītnieki par apkuri maksā nevis «pa taisno» siltumapgādes kompānijai, bet gan māju apsaimiekotājam. Ja namā ir, piemēram, 60 dzīvokļi, no kuriem 10 ir hroniski, bet pieci – laiku pa laikam nemaksā ne par siltumu, ne par ko citu, apsaimniekotājs no atlikušo 45 dzīvokļu samaksātās maksas par apsaimniekošanu «aizņemas», lai nosegtu deficītu par siltumenerģiju. Tādējādi siltumapgādes uzņēmumu statistika liecina, ka konkrētajā 60 dzīvokļu namā viss ir kārtībā, bet realitātē tā nebūt nav. Citiem vārdiem sakot, problēmas sakne ir pārāk lielajos rēķinos par siltumenerģiju, kas ir sasnieguši tādu līmeni, ka sagādā gavassāpes pat turīgiem iedzīvotājiem.
Attiecībā uz iespējamo risinājumu šajā jomā Latvijā var teikt, ka izdarīts nav faktiski nekas. Protams, dažādi politiķi un amatpersonas ir atsēdējuši neskaitāmas stundas, it kā meklējot problēmrisinājumus un ik pa laikam gluži kā mantru atkārtojot – iedzīvotājiem pašiem jāsiltina nami! Diemžēl viss nav tik vienkārši, un šeit ir nepieciešams komplekss risinājums. Pirmkārt, daudzdzīvokļu namu siltināšanu nevar atstāt tikai iedzīvotāju ziņā. Līdzšinējā pieredze liecina, ka tikai retos gadījumos namos ar vairākiem desmitiem dzīvokļu ir izdevies atrast kopīgu valodu par jaunām saistībām. Tas ir loģiski, jo daļai iedzīvotāju dzīvokļi ir iegādāti, ņemot lielus hipotekāros kredītus, bet daļai vienkārši nav naudas, lai uzņemtos kredītsaistības. Tātad pašvaldībām ir jāiesaistās namu siltināšanā. Otrkārt, ir vērts izanalizēt, vai vienu daļu no PSRS mantojuma ēkām vispār ir jēga siltināt.
Un, treškārt... Būtisks jautājums ir par to, cik korekti strādā gan siltumapgādes uzņēmumi, gan apsaimniekotāji Latvijā. Joprojām ziemas periodā nereti ir iespējams noteikt vietas, kur atrodas siltumtrases – tur ir nevis sniegs, bet aug zaļa zālīte un trotuāri nebūt nav apledojuši. Respektīvi, siltuma zudumi joprojām ir milzīgi. Tāpat bieži vien (un tas ir raksturīgi tieši pašreizējai apkures sezonai) gaisa temperatūra dzīvokļos mēdz sasniegt pat 26 grādus, un namu apsaimniekotāji atsakās to samazināt. Un, protams, vienmēr var runāt par to, cik (ne-)efektīvs ir birokrātiskais aparāts siltumapgādes uzņēmumos, kuru darbu, starp citu, arī apmaksā siltuma saņēmēji. Kā redzams, iespējamie risinājumi lielo parādu problēmas risināšanai ir, un jautājums ir vien par to, cik lielā mērā gan politiķiem, gan dažādām amatpersonām ir vēlme tiešām kaut ko reāli izdarīt šajā jomā, nevis tikai «gudri» spriest par to, ka darīt vajag.